Pandēmijai elpojot pakausī. Piezīmes no Valmieras vasaras teātra festivāla 1.dienas

Piektdien, 7. augustā, sācies un līdz svētdienas, 9. augusta, vakaram turpināsies Valmieras vasaras teātra festivāls, kas var lepoties, ka tā programmu veido īpaši festivālam radīti darbi. Festivāla īpašo gaisotni veido fakts, ka katru gadu izrādes notiek Valmieras pilsētvidē dažādās vietās, atklājot neierastus skatupuktus gan uz pilsētu, gan teātra formu un valodu.

Pilsētā ienāk teātris

Pilsētā piektdienas rītā pavisam nemanāmi ir ienācis teātris. Namu pagalmos. Pagrabos. Garāžās. Privātmājās. Angāros. Skolās. Stadionos. Starp estrādes skatītāju rindām. Lai satiktu tos, kuri gatavi Valmieras pilsētvidē ieraudzīt scenogrāfiju. Par Valmieras vasaras teātra festivāla klātbūtni pilsētā liecina vien melnbaltas norādes un mazi cilvēku bariņi, kas dodas uz noteiktiem punktiem. Pandēmijai elpojot pakausī, šogad teātra festivāls atgādina zibakciju. Noteiktā laikā un vietā šķietami garāmgājēji sāk doties vienā virzienā, kas pārtop par izrādes norises vietu, un slepenā pulcēšanās pārtop jaunradītā teatrālā pieredzē, kurai šogad pāri plīvo tematiskais karogs "Saskarsme".

Šogad skatam it kā retās apmeklētāju rindas, salīdzinot ar iepriekšējiem festivāla gadiem, ir maldinošas. Biļetes gaismas ātrumā pazudušas no piedāvājuma.

Un katra vieta, ko citu no citas atdala drošības distanci mērošais sarkani krāsotais koka dēlītis, ir piepildīta ar teātra mīļu gaidām. Pāris pilieni dezinfekcijas līdzekļa plaukstās. Paraksts apmeklētāju lapā. Un apaļa, balta uzlīme ar melnu ciparu uz tās, ar ko iezīmēt savu vietu. Apzināti vai nejauši, bet baltās, apaļās uzlīmes, kas izkāpušas no līmpapīra un apsēdušās skatītāju vietās, ir savdabīga režisores Ingas Tropas izrādes-instalācijas ar mānīgi romantisko nosaukumu "Vijolīšu apsēstība" atskaņa vai jau efekts, kas liecina par performances noturīgo iedarbību visas festivāla pirmās dienas garumā.

Viss ir punkts

Viens pret vienu. Vai vienatnē pret divām radoši kosmiskām māksliniecēm, kuru pasaules redzējums sniedzas pāri ikdienībai un ieteicas zemapziņā? Izrāde-instalācija "Vijolīšu apsēstība" nav vis romantisks mīlasstāsts, bet gan skaudrs dokumentāli māksliniecisks ceļojums japāņu mākslinieces Jaoji Kusamas dzīvē. Skatītājs tajā dodas viens, bet klātesoša ir izrādes idejas autores Ingas Tropas balss – te audioaustiņās, te monitoros, te tumsā ar eksistenciāliem monologiem, biogrāfijas faktu pārstāstiem. Režisores spēju darboties multimediāli apliecinājuši jau vairāki viņas līdzšinējie darbi, tāpat kā psihoanalīzes līmeņu izgaismošanas prasmi. Ja nesenais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī "Zalkša līgava" bija kāpiens jaunas sievietes zemapziņā, mītiskos kambaros, tad "Vijolīšu apsēstība” dodas turpat, bet ar plašāku tematisko vērienu uzdodot jautājumus vēl vairāk slāņos un virzienos.

Kāds teiks, ka šis ir feministisks stāsts, cits saskatīs mākslinieka dzīves skarbumu, vēl kāds ieraudzīs, cik terapeitiski uz cilvēka dvēseles stāvokli iedarbojas māksla

(ne velti mūslaiku nogurdinātā pasaule labprāt punktu pa punktam punkto smalkas mandalas, kas uz to radītāju prātu nenoliedzami iedarbojas kā nomierinošs līdzeklis).

Par instalācijas vietu izvēlēta Valmieras Dizaina un mākslas vidusskola, kas pārtapusi par vairāku istabu, kabinetu un tuneļu labirintu mūsdienu japāņu mākslinieces Kusamas radošās biogrāfijas izklāstam, kur gida vietā ir pati idejas autore Inga Tropa, veidot kosmiskā ceļojumā. Kopīgi ar Beatrisi Zaķi, Annu Ķirsi, Miķeli Fišeru, Kārli Zemīti, Aleksandru Okonovu, Ievu Stalšeni tiek radīta performance, kurā skatītājs dodas viens pats, esot aci pret aci ar abām māksliniecēm un visbeidzot patiesībā tieši pats ar sevi. Katra telpa ir jauns cēliens mākslinieces biogrāfijā. Piesātināta ar dokumentālām detaļām, Kusamas darbu motīviem un stāstījumu.

Paralēlās biogrāfijas un neatbildēti jautājumi par ar prātu aptveramo un par kosmisko. Tā perforētā līnija starp vājprātu un ģenialitāti ir tik smalka, tik maldinoša. Šis ir stāsts par saskarsmi ar pasauli, bet tikpat daudz par nošķirtību no tās. Par japāņu mākslinieces būšanu ārpus ierastā – esot sievietei māksliniecei vīriešu dominējošā jomā agrīnos darbības gados, esot japānietei rietumu pasaulē un vienlaikus esot ieslodzītai pašai savā neirozē.

Māksla kā slimības blakusparādība. Māksla kā pašterapija un meditācija. Māksla kā patvērums.

Pieredze, kurai vienatnē iet cauri izrādes apmeklētāji, liek domāt lielās kategorijās (brīvība, mīlestība, dzīve, nāve).  Lai arī viena no izrādes pieturvietām nav obligāta, tomēr “Atgriešanās tunelis” ir punkts, kas paliek prātā visciešāk, atgādinot, ka atgriešanās nav iespējama un ka sava pieredze nav izdzēšama, bet tikai transformējama dzīves laikā. Mirklis, kad no meditācijas tumsā “Bezgalības observatorijā” skatītājs pēkšņi iziet uz ielas, nopelnījis savu mirdzošo punktu, pārslēgties uz sadzīvisko realitāti neizdodas tik drīz. Līdzi nāk pārpasaulīgā, punktotā atblāzma, kas vēl ciešāk pasvītro to, cik lielā mērā māksla ir patvērums. Ne tikai tās radītājam, bet arī tās “lietotājam”.

Piemineklis apskāvienam

Cik akūta ir vajadzība pēc pieskaršanās? Kā pandēmijas uzklupšana pasaulei ir mainījusi apskāviena vērtību? Tas ir jautājums, ko kādā Rīgas ielas veikala stūra skatlogā apspēlē scenogrāfe un kostīmu māksliniece Monika Pormale performancē "Viss būs labi", kur apmeklētāji festivāla pirmajā vakarā varēja pievienoties jebkurā brīdī. Šis apsolījums, kuram tik ļoti piestāvētu visās nedienās un neskaidrībās mammas mierinošā balss, uzrakstīts uz veikala izkārtnes ir iekšējais skaitāmpants, ko, atzīstot to paši vai nē, nēsājam līdzi visi.

Monika Pormale, iekārtojot skatlogu ar mainīgiem dzīviem manekeniem, kuri uz vairākām minūtēm sastingst ciešā aspkāvienā,  ieskicē tuvāko sezonu modes tendenci – modē ir un būs pieskaršanās.

Tas, kam pašreiz ir deficīta statuss. Pieprasījums ir, bet piedāvājums pagaidām ir ierobežots. Starp citu #vissbūslabi ir arī viens no diviem oficiālajiem festivāla tēmturiem sociālos tīklos, ar ko ikviens tiek aicināts papildināt savus sociālos tīklos publicētos iespaidus visu trīs dienu garumā. 

Pagalmu stāsti

Lai arī šogad jaundarbi bērnu auditorijai netapa, pērnā gada raža joprojām iet pie sirds kā maziem, tā lielākiem bērniem un pat pieaugušajiem. Režisora Toma Treiņa garāžas izmēra izrāde "Pagalms atdzīvojas" kādā daudzdzīvokļu namu iekšpagalma garāžas teritorijā pieripo pavisam tuvu. Ar savu patiesumu, aizgrābtību, atsevišķu epizožu asprātīgiem divslāņu līmeņiem (gan to, ko nolasa bērns, gan to, ko atšifrē jau tikai pieaugušais), iztēli kustinošiem objektu teātra elementiem un ar neviltoto kustību valodu aktieri – Matīss Budovskis, Alise Danovska, Emīls Krūmiņš, Rihards Zeleznevs – spēlējas uz nebēdu. Objekti, kas izkāpuši no vecāku bērnības un atrodami garāžā, klasiskajā “kaut kad noteikti noderēs” lietu paslēptuvē, klauvē atmiņu sentimenta ritmā.

Bērnu savas republikas radīšanas tieksme aizrauj bērnus skatītāju rindās, bet vienlaikus uzdod jautājumu, vai viņi arī tā gribētu un vai viņi arī tā varētu?

Kā ķirsis uz kārtainās kūkas pieaugušo pabikstīšanai ir katra aktiera (pieļaujams) personīgās atmiņu skices no savas bērnības. Tik atpazīstamas. Tik nesenas. Bet tomēr atrodamas tik tad, ja pietiek laika un drosmes ielūkoties šai atmiņu garāžiņā.

Tāpat jau otro gadu pēc kārtas ģimenes izklaidē kustību izrāde "Pus otrs". Izteiksmīgs neverbālais stāsts par dvīņiem, cirka elementi, pārsteiguma efekti, labdabīgs humors un azartiski dejotāji Ivars Broničs, Ģirts Bisenieks, Aldis Liepiņš un Egija Abaroviča režisores horeogrāfes Lienes Gravas virsvadībā ar Artūra Dīča dramatisko risinājumu izrādi iedzīvina šķietami parastas savrupmājas pagalmā, tepat Valmieras parka pievārtē. Bērni, kas ir prasmīgākie neverbālās valodas uzpazinēji, savu atzinību par redzēto pauž tūdaļ uz vietas - gan smieklos, gan aplausos, ieraugot kādu elpu aizraujošu lielu puiku salto. Maza, sadzīviska klaunāde, kuras dinamisko raksturu izceļ dzīvais bungu pavadījums, labi uzskaņojot uzmanību izrādes dramatiskākajos mirkļos.

Līdzi velosipēds un "austiņas"

Šogad Valmieras vasaras teātra festivāla bezmaksas paralēlā programma ir bagātīga dāvana tiem, kas nepaguva izķert karstos izrāžu biļešu “pīrādziņus” tad, kad tie tika izziņoti iegādei. No klausāmizrādes, apceļojot Valmieras pieturpunktus, līdz distancēšanās disko pļavā.

Praktisks un videi draudzīgāks rīks, apmeklējot Valmieras vasaras teātra festivālu, ir festivāla mobilā lietotne. To var atrast gan “App Store”, gan “Google Play” , meklējot “Valmieras vasaras teātra festivāls ‘20” . Rūpējoties par distancēšanos un vienlaikus par ielūkošanos Valmieras pilsētas vaibstos, šogad festivāla rīkotāji paplašinājuši festivāla norises vietu ģeogrāfiju.

Bezmaksas dāvanā festivāls ikvienam, kurš lejuplādēs mobilo lietotni, piedāvā Ances Strazdas un Klāva Meļļa veidoto laisko klausāmizrādi ar ekskursijas elementiem “Tour de Valmiera”, kas veicama divriča mugurā aptuveni pusotrā stundā vai nesteidzīgākiem dalībniekiem arī ar kājām.  Šīs izrādes galvenajā lomā ir pilsēta, atklājot mazāk zināmus faktus un leģendas, piestājot deviņos “Tour de Valmiera” pieturpunktos, kuru secības izvēle paliek izrādes līdzautoram – pašam sev. Par īsto vietu liecina festivāla briļļu stends un priekšā šo to pačukst arī katram attēlam pievienotās dzejas rindas.

Ar programmas sadaļu “Studentu šķūnis” piecas pieturvietas Valmieras pilsētā ir tās, kur var piestāt ikviens arī bez biļetes, dodoties Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras studentu veidotajā audioizrādē pastaigai “Fantāziju intervences Valmierā”. Tur saplūst vienuviet dokumentalitāte un iztēle, ko studenti veikuši Ivo Brieža studiju uzdevumā, iepludinot pilsētas leģendās jaunradītu pilsētas nostāstus un jaunas balsis. Sarkana ķieģeļu siena “Valpro” Gaujas pusē ir Katrīnas Dūkas audioluga “Tepat”. Vecais šaursliežu dzelzceļa tilts “Dzelzītis” Lindas Rudenes darbā “Pļavas dzelzenes atzīšanās”. Tunelis uz Stikla šķiedras rūpnīcu Jurģa Spulenieka stāstā “Šrodingera kaķēns”. Vecie ūdenstorņi Alda Pommera darbā “Divas vecmeitas”, bet Valmieras dzelzceļa stacijā Kristiānas Šukstas darbs “Stacija”.

Diskodejas labirintā

Dīvaliņa pļavas uz trim dienām tapušas par festivāla sirdi. Pateicoties sadarbībai ar RISEBA rīkoto Starptautisko īslaicīgās arhitektūras un pilsētvides vasaras skolu “FestivaL’and 3.0,” tapis ģeometrisks risinājums, kā īstenot drošu kopābūšanu pēcpandēmijas realitātē – būt kopā, bet tomēr atstatus. Atsaucot prātā nīderlandiešu grafiķa Ešera darbus un Mēbiusa lentas principus, pļava piepildīta ar improvizētām robežlīnijām, kas iezīmē festivāla apmeklētāju trajektorijas un atpūtas apgabalus. Savdabīgs labirints, kas palēnina viesu plūsmu, vienlaikus piešķirot pļavai īpatnēju omulību un intimitāti.

Katras festivāla dienas izskaņā no pulksten astoņiem vakarā Dīvaliņa pļavas pārtop par “Distancēšanās disko” placi: vietu, kur mūziku izvēlas Latvijas teātra aktieri. Pirmo festivāla dienu improvizētajā DJ tronī noslēdza Liepājas teātra aktieris Gatis Maliks, kurš katru izvēlēto kompozīciju pieteica īsā komentārā, ļaujot dzirdēt gan dziesmu par atbalstošo plecu, gan par citām romantiski praktiskām parādībām, gan arī tādas kompozīcijas, kas komentārus neprasa. Uz disko, kurp var ierasties bez biļetēm, aicināts ikviens arī sestdienas un svētdienas izskaņā. Tad sestdienas vakarā ap plkst. 23.00 DJ stropam līdzīgajā būvē būs aktrišu apvienība “Mad Ant”, kurā tandēmā darbojas Madara Botmane un Anta Aizupe, bet svētdienas vakarā tai pašā laikā – Arturs Krūzkops un Kārlis Reijers.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti