Kultūras ziņas

Noslēdzas pieteikšanās Lielajam Kristapam

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Meža meitu stāsti Stūra mājā

Meža meitas atklāj savus stāstus Stūra mājas pagalmā

Speciāls bunkurs teātrī zem lielās skatuves un īsts meža biezoknis – tās ir vietas, kur līdz šim satikšanos ar skatītāju piedzīvojis Mārtiņa Eihes dokumentālais iestudējums par padomju varai nevēlamajām meža meitām. Šajās dienās, kad Valmieras teātris ciemojas Rīgā ar viesizrādēm, sešas no Sanitas Reinsones grāmatas varonēm savus stāstus auditorijai atklāj Stūra mājas pagalmā.

“Grūti šeit būt, ienākot un šeit esot, saules pinums vienkārši sažņaudzas un nelaiž vaļā, un tas ir ļoti grūti īstenībā,” atzīst aktrise Māra Mennika.

“Šeit, kad pirmo reizi ienācām, sapratām, ka ir pagalms, mūri, kas mūs aptver, un tāda sajūta, ka nav izejas, ka te mēs esam šajās četrās sienās un te mums tagad būs jābūt,” saka aktrise Zane Leimane. “Tad, kad uznāk raudiens reizēm uz skatuves, tad jāturas, lai to kaut kā neizlaistu caur sevi tik daudz, cik reizēm gribētos.”

“Ir tāda sajūta spēlējot, ne jau visu laiku, bet daudzos brīžos, kad meitenes dzied, ka tā ir kā tāda attīrīšanās šai vietai, ka liekas, ka nāk kaut kas gaišs un mēs sakām paldies, ka viņi šeit ir bijuši un izturējuši to,” stāsta Mennika.

Raisīt skatītājos vēl precīzākas sajūtas par izrādē atspoguļoto laiku, asiņaino vēstures lapaspusi, to, kas ar šiem cilvēkiem notika, un novērtēt demokrātijas priekšrocības – ir mērķis, uz ko tēmē režisors.

“Šinī gadījumā, protams, ka šī vieta paspilgtina to stāstu ar to, ka mēs apzināmies, kas aiz šiem mūriem ir noticies,” uzsver režisors Mārtiņš Eihe. “Mums bija šodien pavisam konkrēts notikums, kur

mūsu rekvizitore, kas zināja, ka viņas vectēva brālis ir gājis bojā padomju represijās, ieraudzīja pie sienas bildi, ka viņš ir nošauts konkrēti šeit. To viņa nezināja,

un es domāju, ka tā ir tā apzināšanās, ka šeit konkrēti tās lietas notika.”

“Nevar nedomāt par to, kas šeit ir noticis, un nevar nedomāt arī par to, ka visas izrādē darbojošās personas ir reālas personas un lielākā daļa no viņām šeit ir bijušas,” saka mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. “Ja es pareizi atceros no grāmatas, tad trīs no viņām ir šeit šajos pagrabos bijušas.”

“Esmu bijis uz ļoti daudzām izrādēm, pateicoties Ingrīdai, un

šī bija tāda, kas tiešām pieskaras kaut kādai vietai sirdī, kur teātris parasti īsti nepieskaras. Kaut kas tāds, kas sakarsē asinis un liek justies vairāk dzīvam un pateicīgam par visu,” skaidro skatītājs Pauls Burāns.

Vēl pirms izrādes skatītāji varēja izmantot arī iespēju izstaigāt Čekas māju, ielūkoties pagrabos un šaurajās kamerās, un ar gides Marionas Baltkalnes stāstījuma palīdzību mēģināt uzburt ainu, kā šajā namā nemaz ne tik senā vēsturē iesprostoja un iznīcināja varai neērtos.

 “Tā ir tā nepārvaramā, satraucošā ticības sajūta, ka tas dzīves materiāls ar mākslas materiālu tādā veidā var saķēdēties tieši tāpat, kā pagātne saķēdējas ar šodienu, mēs neviens nevaram būtu brīvi no tās pagātnes. Mēs varam izlikties, ka tie cilvēki nav atdevuši savas dzīvības un jaunības labākos gadus par to, lai mēs šodien varētu dzīvot tā, kā mēs dzīvojam, un, ja mēs to nenovērtējam, tad mēs nekas neesam,” uzsver Burāne.

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti