Artūru Stradiņu padomju vara izsūtīja kā kontrrevolucionāru. Vjatkas labošanas darba nometnē, kas bija viena no lielākajām Gulaga soda nometnēm Kirovas apgabalā, katru lēģerī pavadīto dienu Stradiņš fiksējis īsās piezīmēs uz papirosu papīriņiem, jo nesmēķēja, bet tabaku iemainīja pret maizi. Pie režisora Borisa Pavloviča latvieša piezīmes, kas apkopotas un izdotas pirms 10 gadiem Kirovā tikai 150 eksemplāros, nonāca, pateicoties kādam Kirovas universitātes profesoram.
“Tas bija tik spēcīgs cilvēcisks pārdzīvojums, ka mēs izvēlējāmies to nolasīt pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Esam ar izrādi apbraukājuši lielu daļu Krievijas, pabijuši ārzemēs, tagad beidzot pie jums,” stāsta režisors Boriss Pavlovičs. “Tas ir tāds stāsts – pārsteidzoša cilvēka unikāla dienasgrāmata, kurš tiešām uzvarēja sistēmu, jo izdzīvoja un atstāja liecības, ka var izdzīvot necilvēcīgos apstākļos.”
Izrādē paralēli dienasgrāmatas lasījumam aktrise Jevgēnija Tarasova dzied latviešu un krievu tautas dziesmas.
“Zinot dziesmu tulkojumu, protams, man ir vietām problēmas ar izrunu, jo valoda ir sarežģīta, bet tautasdziesmām, man liekas, svarīga kopība, kas ir līdzīga šādām dziesmām visām tautām,” uzskata aktrise Jevgēņija Tarasova.
Izrādes askētisms ir principiāla pozīcija, jo īsās piezīmes par nometnes dzīvi nepieļauj māksliniecisku interpretāciju. Izrādes vērtība ir apstāklī, ka nekurienei adresēts vēstījums, pateicoties brīnumam, izkļuvis ārpus ieslodzījuma un sastopas ar klausītāju.
Ingvildas Strautmanes iespaidus par izrādi lasiet šeit!
