Kultūras rondo

Izstāde "Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē” jeb cilvēka un koka attiecības

Kultūras rondo

Poruks un Druviena - divi nedalāmi jēdzieni. Kultūras rondo dodas ciemos

Laimas izrāžu kalendārs: Pirms mājsēdes redzēto izrāžu apskats

Jaunu ceļu meklējumi teātrī – pirms «lokdauna» redzēto izrāžu apskats

No mazās formas dokumentāla stāsta līdz klasikas darbu interpretācijām – tāda ir pēdējo nedēļu izrāžu dažādība, ko esam pieredzējuši teātros pirms “lokdauna”. Šoreiz Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” izrāžu kalendārā par iestudējumu “Nēmiz pǟl!" neatkarīgā teātra trupā  “Kvadrifrons”, par festivālā “Zelta maska”  iekļauto iestudējumu “Mirušās dvēseles” un Daugavpils teātra divu izrāžu sēriju – “Kaija. Izmeklēšana”. Savu komentāru par redzēto sniedz arī teātra kritiķe Guna Zeltiņa. 

Atstājot brīvu vietu skatītāju domām 

Neatkarīgās teātra trupas “Kvadrifrons” dokumentālais stāsts “Nēmiz pǟl!"  (nosaukums lībiešu valodā, tulkojot latviski – uz redzēšanos!) tapis režisoram, šoreiz arī dramaturgam Reinim Boteram iepazīstot lībiešu tautas vēsturi un pētot savas dzimtas saknes. 

Kopā ar brāli Aleksi un kolēģi Āri Matesoviču gada laikā Boters trīs reizes devies uz Miķeļtorni – vasarā, rudenī un ziemā, paralēli rokoties periodikā, dažādos vēsturiskos materiālos, kā arī uzklausot pētnieku un lībiešu vēstures entuziastu zināšanas. 

Radīto teātra darbu režisoram ir grūti ielikt kādā rāmī. Katru reizi piedzīvojot “Nēmiz pǟl!", pašam parādās jaunas emocijas, dažādi elementi saslēdzas citādāk un atklājas simboli, kuru klātbūtni iepriekš vēl nav apzinājies. “Šī izrāde bija ļoti liels solis tajā virzienā, ka es skatītājiem dodu daudz materiālu, (kas, protams, kaut kādā ziņā ir atlasīti, gājuši cauri manai “cenzūrai’, ja tā var teikt), atstāju brīvu vietu skatītāja domām un interpretācijai. [..] 

Fakti, es ceru, netiek izstāstīti tendenciozi un vienveidīgi, līdz ar to katram var būvēties cita sajūta vai citas ķēdītes par to, kas tur vēsturiski ir noticis un kāpēc mēs esam tu, kur esam,” pauž Boters.

“Manī radās daudz sajūtu un pārdomu gan par to kultūru, kas ir un vēl cīnās, gan arī par latviešu kultūru. [..] Vizualizācijas un aktieri bija tik fantastiski. Manuprāt, tas bija perfekts balanss un kombinācija starp vizuālo un fizisko, dzīvo un audiālo, un emocionālo. Man liekas, bija ļoti forša izrāde,” spriež kāda pirmizrādes skatītāja.  

Izrāde, kas "paņem" ar enerģiju 

Aizvadītās divas nedēļas festivāls “Zelta maska Latvijā” piedāvāja daudzveidīgu izrāžu kaleidoskopu, un katrs varēja atrast savai gaumei piemērotāko. Viena no izrādēm – Ļesosibirskas teātra “Poisk” “Mirušās dvēseles”, lasījums pēc Nikolaja Gogoļa.  

Teātris “Poisk” pazīstams ar to, ka daudz eksperimentē. 

Režisora Oļega Ļipovecka iestudējumā piedalās tikai trīs aktieri, izmantojot daudz rekvizītu, zibenīgi pārtop no tēla tēlā.

“Šī interpretācija ir pavisam citādāka. Viņi tā oriģināli izdomāja, kā visu to izdarīt. Bija smieklīgi, jautri, interesanti. Gribējās skatīties un skatīties. Un viņi tā kustējās! Es sēdēju un domāju, kā viņi tā var trīs stundas izturēt,” sajūtās dalās izrādes skatītāja Dana. Viņai piebalso Vladislavs: “Viņi paņēma ar enerģiju, ar apņēmību no pirmās minūtes. Tas ir galvenais teātrī – viss aug, aug, aug un beigās ir tāds – ah… Mēs dabūjām to sajūtu. Brīnišķīgi.” Izrādās, ka abi jaunieši ir topošie aktieri, Latvijas Kultūras akadēmijas studenti, un ne viņi vienīgie apmeklēja izrādi – to redzēja viss kurss. 

Jaunus ceļus meklējot 

Daugavpils teātrī režisors Oļegs Šapošņikovs radījis savu interpretāciju Antona Čehova lugai “Kaija” un nosaucis “Kaija. Izmeklēšana”. Izrādes ir divas, un tās rāda katru savā vakarā. "Kaija-1” pamatā Antona Čehova luga, savukārt iestudējumā "Kaija-2” – Borisa Akuņina luga, kura ir Čehova lugas savdabīgs turpinājums. 

“Bez otras “Kaijas” saprast ieceri līdz galam nav iespējams,” uzsver režisors, kurš abās izrādēs ir izmeklētāja lomā, starpnieks starp skatītāju un aktieriem, tā netieši panākot skatītāju līdzdalību:

“Mērķis bija dot iespēju aktierim, stāstot par saviem pārdzīvojumiem, apelēt ne tikai pie partneriem uz skatuves, bet arī pie skatītājiem: meklēt atbalstu vai otrādi – pārliecināties, ka atbalsta nav. 

Skaidrs, ka mums nav tādā tiešā veidā nepieciešama skatītāju reakcija un tūlītēja atbilde. Bet mērķis [ir] uzdot šos jautājumus, lai mēs varētu turpināt. Ja šie jautājumi nebūtu uzdoti, ļoti grūti mums būtu sākt otro “Kaiju”, ar tik daudz jautājumiem, uz kuriem vajadzētu meklēt atbildes.”

Jauna paņēmiena iemēģināšana un viss iestudēšanas process radošajam kolektīvam devis ļoti daudz. “Galvenais jautājums paliek – vai un ko tas dod skatītājam. To mēs gan gribētu uzzināt. Šoreiz tikai varam minēt,” teic režisors. 

Uzrunātie skatītāji pieņēma arī šādu Antona Čehova lugas interpretāciju. Izrādes “Kaija-1” un “Kaija-2” Daugavpils teātrī divus vakarus pēc kārtas skatītājās arī vairāki teātra kritiķi. Šoreiz vārds Gunai Zeltiņai: “Akuņina darba piesaiste ir ļoti interesanta. [..] Man ārkārtīgi patika projekcijas – mežs, kas nāk burtiski skatītājiem virsū. Domāju, Rīgā nekas tāds arī gandrīz nav redzēts. Un es nebiju redzējusi tik interesantu Trepļeva teātra fragmentu. Ņinas Zarečnajas tēlotāja sarkanajā tērpā, sarkanais mēness un gandrīz pirotehniska balansēšana ar dzīvo uguni – tas viss bija ļoti iespaidīgi!”

Zeltiņai paticis, ka izrādes veidotāji meklējuši netradicionālus ceļus, tomēr “Kaijā-1” tas simtprocentīgi neesot attaisnojies. Viņa turpina: 

“Man lielākais ieguvums bija otrā vakara izrāde – “Kaija-2”. Tā bija daudz tīrāka, daudz izturētāka savā stilistikā, arī attiecības veidojās ļoti precīzi. 

[..] Pats režisors bija ļoti amizants šinī tēlā. Es domāju, ka ir labi, ka viņš virza ansambli arī uz netradicionālu pieeju, uz pētniecību. Būtībā šeit ļoti labi noder viņa pirmā profesija – ārsts, jo te pilnīgi tādā “čehoviskā” līmenī bija izanalizēta visa psiholoģija un fizioloģija, un socioloģija. Tas tāds interesants eksperiments. Ne viss vēl varbūt šinī stadijā ir izdevies, bet es domāju – jebkurā gadījumā to ir vērts redzēt. Novēlu viņiem turpināt meklējumus šinī virzienā, jo atradumi te jau ir.”

Noslēgumā lūgta dalīties ar vēl kādu spilgtu teātra notikumu, kas pēdējās nedēļās jo īpaši uzrunājis, Guna Zeltiņa nosauc Ditas Lūriņas iestudēto Frīdriha Šillera traģēdiju “Ferdinands un Luīze” Latvijas Nacionālajā teātrī. To kritiķe skatījusies divas reizes, lai redzētu abas Luīzes lomas atveidotājas. Kaut domājusi, ka otrajā skatīšanās reizē vairs nebūs tas iespaids, tomēr uz skatuves notiekošais atkal aizrāvis jau no pirmās minūtes. Zeltiņai “Ferdinands un Luīze” vēriena ziņā ir līdzvērtīgi spilgts iespaids kā “Smiļģis” Dailes teātrī. Pārsteigumu raisījusi Nacionālā teātra izvēle Lūriņas iestudējumu neizvirzīt “Spēlmaņu naktij”. 

Pēc bagātā rudens teātra dzīve kopā ar skatītāju Latvijā atkal apstājusies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt