"Ja līdz šim Latvija pasauli ir pārsteigusi ar lieliskiem solistiem un diriģentiem, Elīnu Garanču vai Marisu Jansonu, mēs jums šoreiz esam atveduši sliktāko orķestri," apmēram tā režisors Alvis Hermanis esot pārsteidzis publiku Vīnē, kad JRT tur viesojies ar izrādi "Kapusvētki".
"Mans pirmais mēģinājums bija konservatorijā, kad paņēmu šo instrumetu rpokās, mēģināju iepūst gaisu tā, lai skan. Tas nemaz nav viegli," smej aktieris Vilis Daudziņš.
"Pirmais bija Alvja priekšlikums par izrādi un otrais - materiālu vākšana. Jelgavas 4. vidusskolas direktora kabinets ar trīs veciem, ļoti pieredzējušiem kapusvētku muzikantiem. Un tad jau bija pirmā kopā sanākšana," atminas Andris Keišs.
"Tās iemaņas var apgūt, kad esi septiņgadīgs un sāc mācīties solfedžo. Mūsu gadījumā iemaņas ir. "Latviešu mīlestībā" basģitārai jāspiež trešais, nultais, pirmais uz ladas, tāpat arī šeit - pirmais, trešais pumpīts trompetei. Tās iemaņas, ja godīgi, kaķim zem astes."
Jautāts, vai uz pēdējo izrādi aktieri pošas kā uz kapiem, Vilis Daudziņš smejot saka - nē. "Kapusvētki ir svētki - nekad neesmu tur redzējis bēdīgus cilvēkus, ja vienīgi kādam nesen kāds radinieks miris, bet kopumā kapusvētki ir atcerēšanās un satikšanās svētki, kaut kas ļoti, ļoti skaists," teic Vilis Daudziņš.
"Tā kā visi latvieši uz kapiem iet ar svētku sajūtu, es arī esmu uzvilcis baltu kreklu, man ir priecīgi, kā uz kapusvētkiem - ir tāda priekšnojauta," teic Andris Keišs.
Jautāts, kā aktieri nāk uz pēdējo izrādi, Gundars Āboliņš saka: "Redz, dzīvē ir kā golfā - viss beidzas ar bedrīti."
25.augusta vakarā šie būs pēdējie, četrdesmitie "Kapusvētki" JRT.
