Dažādās sejas
Kultūrslāņu lupināšana no aizspriedumu sienām. Laikmetā, kad pārpārēm konferencēs, semināros, meistarklasēs, retrītos, “tedeksos” aizgūtnēm esam gatavi klausīties citus gudros, kad esam apjukuši visās pasaules patiesībās, dramaturgs Ivans Viripajevs savā lugā “Irānas konference” piedāvā viedokļus – skarbus, maigus, provokatīvus, sentimentālus, personiskus, politiskus, reliģiskus. Dažādus. Pārsteidzošākais ir tas, ja mums režisors Elmārs Seņkovs piedāvā tos visus vienu pēc otra divu stundu garumā noklausīties, teju katrā no viedokļiem varam atrast vismaz teikumu, kas rezonē ar mums pašiem.
Apliecinot, ka patiesībai ir dažādas sejas. Atkarīgs, no kuras puses skatāmies.
Tikpat neredzēta ir arī aktieru kombinācija, ko ļauj piedzīvot šī izrāde, pulcējot vienuviet dažādu Latvijas teātru aktierus ar daudzveidīgu pieredzi. Tiesa, ar minimālu mijiedarbību vienam uz otru procesā, bet tomēr vienuviet. Lugas formāts ērti ieguļ pandēmijas diktētajā internetkonferenču formātā. Izrādes sāls ir lugas tekstos, kurus prasmīgi tulkojis Arvis Viguls, tēmu plašumā un eksistencialitātē, ko personalizējuši aktieri savās konferences dalībnieku lomās.
Tiesa, pieredzes bagātākie aktieri spēj iznest arī šo formātu, izslīpējot teju monoizrāžu etīdes, piemēram, Dailes teātra aktiera Jura Bartkeviča mācītāja sniegumā, kas iedarbojas teju maģiski, Latvijas Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas diriģentes uzrunā, kur dzirdami ne tikai vārdi, bet arī to jēga, Liepājas teātra aktrises Ineses Kučinskas premjerministra sievas atkailinošajā monologā par ieskatīšanos sevī, kur nav nekā cita kā tikai milzīga kultūras bagāža, Dailes teātra aktiera Artura Skrastiņa profesora manifestā par (vai pret?) patērnieciskumu.
Aktieri nopulējuši savu tēlu personības tiktāl, ka sniegums liek ne tikai klausīties tekstus, bet arī vērot aktierdarbu tuvplānā, lūkojoties aktierim acīs šai pastarpinātajā saziņā.
Neverbāli pārdomāts ir Valmieras Drāmas teātra aktiera Mārtiņa Meiera tēls, bet emocionāli izteiksmīgs – Latvijas Nacionālā teātra aktiera Artura Krūzkopa sniegums, taču tam pietrūkst ķēdīšu, kas izceltu viņa kā konferences moderatora uzdevumu.
Kāpēc tā nogurstam šī brīža attālinātās komunikācijas “pārzūmotībā”? Jo pietrūkst cilvēka kopumā.
Ne tikai balss un kustīga bilde taisnstūrītī. Tas ir kas vairāk. Un tā pietrūkst. Komunikācijas pārrāvums. Izrādes “Irānas konference” ieguvums ir augstvērtīgais lugas materiāls, kas liek domāt skatītājam līdzi. Domāt lielās lietas. Un tieši tas tik skaļi atbalsojas pandēmijas skartajā pasaulē, kura ir spiesta pārvērtēt līdzšinējo esību dziļāk nekā līdz šim. Šis laiks prasa domāt. Un izrāde to pieprasa.
Formas un satura simbioze
Vai šī Elmāra Seņkova izrāde kļuvusi par līdzvērtīgu izrādēm, kurās aktieru sniegumu dažādās spēles telpās var vērot klātienē? Uz šo jautājumu atbilde jau izskan pašā izrādē, Jura Bartkeviča tēva Augustīna vārdos: “Jēga nav meklēt jaunu formu. Arī saturam vajag formas. Meklējiet nevis jaunas formas, bet nepieciešamās formas”. Un Elmārs Seņkovs, izvēloties Ivana Viripajeva lugu, to ir izdarījis. Īstajā laikā un vietā.
Šis nav eksperiments. Šī ir izrāde.
Protams, sēžot aci pret aci ar aktieriem otrpus ekrānam, ilgas pēc samtainās tumsas teātra zālē ir neizsakāmas. Tieši šī maģiskā tumsa un aizvērtās durvis uz ikdienu ļauj iegrimt līdzpārdzīvojumā. Skatoties izrādi attālināti, ir pārāk daudz uzmanības kairinātāju ārpus ekrāna, kurā mirgo vienpadsmit aktieru sejas taisnstūra lodziņos. Izrādei iesākoties, jau izskan Šekspīra hamletiskais apgalvojums, ka “visa pasaule ir cietums”.
Tieši tā arī izskatās visi 11 konferences dalībnieki, katrs savā personiskajā (c)ellē. Un katrs skatītājs savējā.
Retu reizi vairāk nekā divu stundu laikā kā vientuļas asaras nopil dažas muzikāli sentimentālas starpspēles, iepilinot skumju notis par pasaules polaritāti skatītāju acīs. Te ir viss – reliģija, zinātne, patērnieciskums, humānisms, nacionālisms, vardarbība, labdarība, žurnālistika, dzeja, politika un citi virzieni. Biezā slānī Viripajevs, kā jau tekstu virtuozs, ko iecienījuši režisori Latvijā (tostarp “Jūlijs. Kāda maniaka stāsts” (2008, Dž. Dž. Džilindžers, Dailes teātrī), “Deli deja” (2010, Ilze Olingere, Jaunajā Rīgas teātrī), “Valentīna diena” (2013, Georgijs Surkovs, Daugavpils teātrī), “Ilūzijas” (2017, Georgijs Surkovs, Rēzeknes teātrī), “Nepanesami ilgi apskāvieni” (2019, Rolands Atkočūns, Dailes teātrī)), intelektuāli bagātīgi izaicina mūs domāt.
Krievu dramaturgs jau citos savos darbos allaž poētiski spēcīgi spējis vienuviet ieaust personisko, globālo un reliģisko.
Tieši tādās proporcijās, lai tekstos gribētos pasvītrot teikumus un laiku pa laikam citēt. Ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrises Jekaterinas Frolovas kā Nobela prēmiju ieguvušās irāņu jaunās dzejnieces Širazi krieviski priekšlasīto dzejoli arī izskan izrāde, režisoram eleganti manevrējot ar citādo lokālā kontekstā, ļaujot dzejai skanēt nevis irāņu, bet… krievu valodā.
Par mīlestību, ko iemaina, pretī dodot savu personisko brīvību. Stāvi savā vietā un gaidi. Stāvi, klusē un gaidi. Katram būs sava laiva. Savs laiks. Savs liktenis. Tieši tik tieši un tik poētiski. Šai caurvēju laikā, kad cilvēku prātos mirgo neskaitāmi domu faili par notiekošo pasaulē un kad ļoti pietrūkst savas patiesības.
“Ko man darīt?
To pašu, ko visiem.
Raudāt un mīlēt.”
