Rīgas Baleta skolā ierastās kņadas vietā valda klusums. Klātienē atļautas vien īslaicīgas individuālas konsultācijas, un ikdienas nodarbības pedagogu uzraudzībā nomainījušas attālinātās tikšanās. Šajā neparastajā laikā īpaši aizkustinoša izvērtās Kultūras ministrijas goda rakstu pasniegšana Baleta skolas jubilāriem – baleta māksliniekam un pedagogam Aleksandram Kolbinam un ilggadējai Baleta skolas koncertmeistarei Nadeždai Možeiko.
“Balets ir dejas un mūzikas savienojums, un es praktiski visu dzīvi esmu uzticīga tam!” uzsvēra Nadežda Možeiko. “Baleta koncertmeistaram jāzina baleta repertuārs, horeogrāfijas likumi, jāmāk improvizēt.
Bet pirmsākumā jāmīl balets, jāelpo ar baletu.”
Kādreizējais Latvijas Nacionālā baleta premjers Aleksandrs Kolbins par pasniedzēju tolaik vēl Rīgas Horeogrāfijas skolā sāka strādāt pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. To laikā izskoloti daudzi jauni un talantīgi baleta mākslinieki.
“Kad tu redzi, ka viņi tiek galā un ka viņi dejo un skaisti dejo, tas tikai priecē,” atzīmēja Kolbins.
“Tā ir sasodīta profesija. Sasodīti smaga profesija un nežēlīga. Visnegatīvākais, kas var būt, izņemot tikai to skaistumu.”
Aleksandrs Kolbins baletu dēvē par savas dzīves lielāko atkarību, bet šā brīža attālinātās mācības – par nopietnu motivācijas pārbaudi daudziem saviem audzēkņiem.
“Nevar iemācīt mutiski. To vajag nodot no rokas rokā, no kājas kājā. Un, ja tu nejūti partneri, pieņemsim, kā ir divatā jādanco, jo pats no sevis vārds “duets” nosaka, ka jābūt diviem cilvēkiem. Ir jādejo pārī. Un teoretizēt to nekādi nevar. Baletu nevar iemācīties pēc grāmatas,” uzsvēra Kolbins.
