Scenogrāfijas mērķi un uzdevumi
Klāvs Priedītis: Kad tu veido scenogrāfijas, tu vairāk nodarbojies ar dizainu vai mākslu?
Pamela Butāne: Tad uzreiz jāmēģina saprast, ar ko atšķiras māksla un dizains. Manā skatījumā dizains ir vairāk lietotāja orientēts, kas manā gadījumā var būt gan skatītājs, gan aktieris, gan teātris. Māksla ir patstāvīgāka un vērtība pati par sevi. Manā gadījumā es mēģinu apvienot gan dizainu, gan mākslu, jo, ja scenogrāfija būs tikai funkcionāla un tai nebūs vēstījuma, tā būs pārāk sausa un tukša man. Tāpēc es tai lieku klāt māksliniecisko vērtību. Arī mirklī, kur tā tikai atrodas uz skatuves un vēl netiek izmantota, tā jau kaut ko vēsta. Tā ir tā mākslas daļa, manuprāt.
Klāvs Priedītis: Varbūt vari ieskicēt, kas īsti ir scenogrāfija un, kas ir tās mērķi un uzdevumi?
Pamela Butāne: Man scenogrāfija ir izrādes vizuālā daļa, viss vizuālais, ko redzam uz skatuves. Es kā scenogrāfs parasti ideju, tēmu, lugu mēģinu koncertēt skatuviskā vizuālā valodā, idejas vai lugas esenci parādīt uz skatuves, kas tiks vēl papildināta ar aktieru darbu, režijas darbu un visu pārējo.
Klāvs Priedītis: Un kāds ir darba process? Piemēram, dizainā ir tāda iteratīvā pieeja, kas nozīmē, ka tad, kad dizains top, tad tas dizaineris nepārtraukti pārvērtē savus risinājumus, veic aptaujas, testus, lai pilnveidotu to visu. Tas ir dinamisks process, vai scenogrāfija arī ir tā ir savā tapšanā?
Pamela Butāne: Jā, pilnīgi noteikti. Tā ir ļoti svarīga lieta visu laiku sekot attīstības procesam un pielāgot savu ideju izrādes attīstības virzienam. Teātris ir mākslas forma, kas sastāv no daudziem elementiem, kas ir gan režija, gan aktieri, dramaturģija, mūzika, video, un ir nepieciešams, lai visas šīs komponentes viena otru papildina un sēžas kopā. Ja kāds no elementiem sāk izlēkt, uzreiz izjūk līdzsvars, tāpēc personīgi es esmu klātesoša visam procesam no sākuma līdz beigām, nemitīgi pielāgojoties. Es bieži strādāju ar nevis gatavām lugām, bet ar oriģināldramaturģiju, kas bieži vien top kopā ar scenogrāfiju vai mēģinājumu procesā. Es izlasu lugas uzmetumu, tad piedāvāju savu koncepciju skatuviskajam risinājumam jeb scenogrāfijai, un pēc šī tiek tālāk atkal strādāts ar dramaturģiju, pielāgojot to jaunajam konceptam. Tā mēs kopīgi attīstāmies un veidojam.
Es to salīdzinātu ar fotogrāfijas attīstīšanas procesu, nevis ir perfekti izstrādāts stūrītis, bet viss pamazām kļūst redzams.
Klāvs Priedītis: Es vēlētos piedāvāt aplūkot teātri kā notikumu, kurā mēs varētu vilkt paralēles ar dizainu, dizaina domāšanu. Ja pieņemam, ka teātra izrādes ir savdabīgi pakalpojumi, kur apmeklētāji kļūst par lietotājiem, tad interesanti būtu noskaidrot, kā tu uztver un strādā ar sava darba lietotājiem un skatītājiem?
Pamela Butāne: Šajā gadījumā, man šķiet, ka katram māksliniekam atšķirtos atbilde, jo ir piemēri, kuros mākslinieki nedomā tik daudz par skatītāju, bet vairāk par savu mākslas darbu. Man lielākoties ir pieredze, ka mēs ļoti daudz uzmanības veltām skatītājam, domājot par to, kādu vēstījumu viņš sapratīs no izrādes. [..]
Izrādes telpa un skatītāja iesaiste
Klāvs Priedītis: Tas, kā tu attiecies pret skatītājiem, droši vien ir atšķirīgi, jo tie var būt statiski, viņi var sēdēt un skatīties izrādi, bet skatītājs var arī pārtapt par izrādes dalībnieku, ir arī tādas prakses.
Pamela Butāne: Jā, tad uzreiz gribas pieķerties konkrētiem piemēriem. Šobrīd ir aktuāla izrāde "Visi putni skaisti dzied", tā ir staigājamā īpašvietas izrāde, kas notiek dažādās vietās, dažādās pilsētās. Tieši šajā izrādē skatītājs līdzdarbojas un ir svarīga izrādes daļa, un bez skatītāja šī izrāde noteikti nevarētu notikt. Man ir tāda divējāda pieredze ar skatītāja iesaistīšanu izrādēs. Personīgi man ļoti nepatīk, ja mani iesaista izrādēs. [..]
Klāvs Priedītis: Te ieslēdzas tā latviskā kautrība, atturība, kur mēs negribam, lai mūs iesaista.
Pamela Butāne: Jā, un es esmu tas, kas ir iekrampējies krēslā un nosvīdis no domas vien, ka es būšu tā, kuru izvēlas. Bet šajā izrādē ["Visi putni skaisti dzied"] mums ir izdevies atrast līdzsvaru, kurā skatītājam nav stress no tā, ka viņš varētu tikt iesaistīts, jo tas notiek tā ļoti mierpilni. Neviens cilvēks netiek individuāli izcelts, skatītāji ir masa, kas iesaistās. Tad cilvēka prāts nomierinās un, man šķiet, ka viņam nav vispār nekādas pretenzijas, ka tiek iesaistīts. Šajā gadījumā tas izpaužas tā, ka katrā ainā skatītājam tiek iemācīta daļa dziesmas, ko visi kopīgi izrādes finālā izpilda, Atmosfēra katrā ainā ir tik atbrīvojoša un atbruņojoša, gan aktieri, gan koristi ir atvērti un pieņem jebkāda līmeņa līdzdarbošanos. Tas ir okey, ja cilvēki iesaistās un dzied līdzi vai atbild uz jautājumiem, tas ir okey, ja viņi vienkārši vēro no malas. Tas atbrīvo skatītājus un palīdz viņiem iesaistīties.
Klāvs Priedītis: Izrādes kontekstā tu minēji vārdu "īpašvieta", kas man liekas interesanti, ja domājam par telpu, kā vienu no būtiskiem dizaina elementiem. Lielākoties esam raduši, ka telpa ir definēta četrās sienās kādā konkrētā teātrī un tad tu ar to telpu strādā. Šajā izrādē ["Visi putni skaisti dzied"] tā īpašvieta notiek ārtelpā un tā mainās. Kāda ir tava pieredze darbā ar netradicionālākām telpām?
Pamela Butāne: Par šo izrādi runājot, mēs braukājam uz dažādām pilsētām, vienīgais vienojošais ir tas, ka parasti izrāde notiek pilsētas mazajās estrādēs, kas ir vieta, kur satiekas daba un cilvēks, daba un kultūra. Izrāde ir par ekoloģiju, Dziesmu svētku tradīciju, mitoloģiju, pieskaroties un analizējot putnus un to populācijas sarukumu. Atkarībā no tā, kur izrāde notiek, mainās uzsvari katrā ainā. Piemēram, ir aina par dzeni, tie ligzdo tikai kokos, kas ir virs 30 centimetriem diametrā, viņi tievākos kokos nevar uztaisīt dobumus. Pilsētā, kur aina notiek starp lieliem kokiem, tā ir viena aina. Tad aizbraucam uz citu pilsētu un tur ir tikai viens, tievs koks un aina iegūst traģisku atmosfēru.
Klāvs Priedītis: Sanāk, ka tev ir pilnībā jāpielāgo scenogrāfija jaunajiem apstākļiem?
Pamela Butāne: Jā, un tas ir ļoti pozitīvi, jo mēs nevarētu iepriekš pat paredzēt, ka konkrētā vieta izcels ainā jaunu un negaidītu šķautni. Scenogrāfiskie elementi, kas ir iepriekš izgatavoti, tie visu laiku paliek tie paši, kas ir dažādi spoguļu elementi, kas ir kā simbols tam, ka mēs esam vainīgi pa lielam pie visām ekoloģijas problēmām. Tas ar ko mēs strādājam katrā vietā ir skatītāja skatupunkts, ar ko aktieris no skatītāja redzes leņķa veido netiešu dialogu. [..]
Dramaturģija vietai un ilgtspējīgs teātris
Klāvs Priedītis: Tev ir bijusi pieredze arī ar tādām izrādēm, kas ir staigājamās izrādes. Varbūt vari pastāstīt par darbu pie kādas staigājamās izrādes?
Pamela Butāne: Jā, gribu pieminēt, ka tas ir ļoti ekoloģisks virziens, un iespēja, pēc iespējas mazāku ļaunumu nodarīt dabai. Viena no manām pieredzēm ir Valmieras teātra festivālā, kur kopā ar Anci Muižnieci veidojām izrādi "Urbānais safari", kurā galvenie spēlētāji bija teksts, ko skatītāji dzird austiņās, un Valmieras pilsēta. Tas bija pa visu pilsētu izveidots maršruts, kam bija pielāgots skaņas celiņš, kas ir pilnīgā sakabē ar to, ko šobrīd skatītājs redz. Dramaturģija un izrāde ir izveidota specifiskām vietām Valmierā un to nevarētu pārnest, tur nepieciešamas tieši tās konkrētās vietas Valmierā.
Klāvs Priedītis: Tā sanāk kā ekskursija un stāsts, kuru tu izdzīvo ekskursijas laikā un skatītājs darbojas brīvi ar savu iztēli.
Pamela Butāne: Jā, un tā izrāde bija arī ļoti informatīva. Mēs skatītāju vairāk iepazīstinājām ar paaudžu atšķirībām, bija maršruts speciāli veltīts X,Y un Z paaudzēm. Tas ir vēl viens šīs izrādes pluss, ka tā interesantā, savdabīgā un uzrunājošā veidā iepazīstināja ar skatītāju ar atšķirībām, kas ļauj veiksmīgāk sadzīvot ar citām vecumu grupām.
Klāvs Priedītis: Mani interesē šis ilgtspējīgums un teātris, kāda ir tava prakse, strādājot arī lielos teātros. Vai tu mēdz domāt par konkrētiem materiāliem no kuriem izvairīties, vai vairāk strādā ar saturu un šos jautājumus mēģini nogādāt līdz skatītājam caur to?
Pamela Butāne: Gan, gan. Ir izrādes, kurās vairāk strādāju ar saturu un izmantoju ne tik dabai draudzīgus risinājumus, liekot uzsvaru uz tieši to, lai skatītājs precīzi uztver manu vēstījumu. Bet ir daudz izrādes, kurās izmantoju tikai lietotas preces, drēbes, kostīmus, kuru atrodu tikai un vienīgi lietoto preču veikalos. Teātrim tas ir ļoti labi, jo bieži vien pavisam jaunas drēbes izskatās kaut kā mākslīgi. Jau pieminētajā izrādē "Visi putni skaisti dzied" putniem ir izveidots mitoloģiskais kostīms, kurā atklājas tā mitoloģiskā nozīme, šie tērpi ir veidoti no materiāliem, kas pirkti lietoto preču veikalos. Tas noteikti neietekmē šo kostīmu vērtību vai māksliniecisko kvalitāti, tie izskatās labi un cilvēki no malas nepateiktu, ka tie ir izveidoti no lietotām precēm.
Kopradē veidots teātris un tā iespējas
Klāvs Priedītis: Mūsdienās mudina visus sadarboties, netiek izcelts ego un individualitātes aspekts, ir vairāk kopdarbība un komandas darbs. Kā tu skaties uz šiem līdzradīšanas jautājumiem, kādu nozīmi tu tiem piešķir un, cik svarīgi tie ir tavā darbā?
Pamela Butāne: Ļoti svarīgi un uz tiem skatos ļoti pozitīvi. Es vispār strādāju tikai un vienīgi radošajās komandās, kurās ir šī horizontālā hierarhija, kurā mēs visi esam radošas personības ar savu ieguldījumu darbā nevis vienkārši izpildītāji. Viens no iemesliem, kāpēc man tas šķiet ļoti svarīgi, jo neapšaubāmi mēs vairāki cilvēki zinām vairāk, varam izdomāt vairāk un varam atrast negaidītākus pagriezienus un kontekstus nekā viens cilvēks. Es neredzu pamatu neizmantot šo lielāko informācijas apjomu, visiem kopā līdzdarbojoties. Vēl manai profesijai ir raksturīgs tas, ka scenogrāfija tiek izveidota jau pirms ir sākušies reāli mēģinājumi ar aktieriem. Tā ir gatava, es to nevaru izgatavot no jauna un tas ir tas elements, kas paliks nemainīgs. Tāpēc man izveidojas ļoti ciešs kontakts ar režisoriem, horeogrāfiem, dramaturgiem, jo mēģinājuma procesā mainīt to, kā tiek uztverta scenogrāfija un, cik ļoti tā iederas kopējā kontekstā, ir caur režisoriskiem paņēmieniem, caur horeogrāfiskiem paņēmieniem, caur aktieri, caur to, kur un kā viņš stāv, kā izmanto šo scenogrāfiju, Tāpēc man ir svarīgi būt klātesošai mēģinājumu procesā.
Klāvs Priedītis: Nobeigumā vēlos lūgt radošu ieteikumu, kur smelties iedvesmu, kā skatīties teātri?
Pamela Butāne: Es gribētu, lai teātra skatīšanās ir domas rosinoša un es saprotu, ka teātris nevar mainīt cilvēku, nevar mainīt skatītāju, bet tas, ko tas var, ir parādīt jaunus virzienus un leņķi, kā skatīties uz problēmu sabiedrībā, personīgajā dzīvē, politikā. Mēģināsim saskatīt šos potenciālos virzienus caur kuriem skatīties uz problēmām.
