Izcilais horeogrāfs Uldis Žagata deju "Dejotprieks" radīja 70. gadu nogalē. Tā joprojām ir gan dejotāju, gan skatītāju ļoti mīlēta. Gatavojoties trīs dejas dižgaru jubilejām veltītajam koncertam, "Danča" dejotāji veica aptauju, kuras dejas dalībnieki paši visvairāk vēlētos redzēt koncertā, un 1. vietu ieguva tieši "Dejotprieks". Kā atzīst ansambļa dalībniece un viena no koncerta organizatorēm Līga Indriksone – tā ir deja, kurā patiešām dejotprieku var atklāt līdz pašiem sirds dziļumiem.
Latviešu skatuviskā deja nav iedomājama bez trim izcilajiem meistariem – Harija Sūnas, Ulda Žagatas un Alfrēda Spuras. Visi viņi kādā laika posmā vadījuši tautas deju ansambli "Dancis", un "Dancis" arī rīko viņiem veltīto koncertu. Stāsta ansambļa mākslinieciskais vadītājs, koncerta idejas autors Rolands Juraševskis: "Eriks Tivums, kas bija labs kritiķis visai dejotāju saimei, teica, ka Harijs Sūna ir devis vārdu "Dancim", Alfrēds Spura ir devis dvēseli un Uldis Žagata – tehniku, attīstību. Katrs atsevišķi viņi ir personības, katram ir kaut kas savs. Bet, kad mēs tagad esam atkal salikuši to visu kopā, var redzēt, ka viņos daudz kas caurvijas arī ļoti līdzīgi. Jo viņi vēlas atklāt dejas saturu, ar sirdi un dvēseli būt iekšā šajā darbā. Kā Alfrēds Spura ir izteicies – uziet uz skatuves un tehniski izdejot, tā nav deja. Deja ir tad, ja mēs atklājam tās būtību. Un tas ir raksturīgs viņiem visiem."
Kā uzsver Rolands Juraševskis, visaugstākais novērtējums viņu darbam ir tas, ka viņu atstātais mantojums joprojām ir piesaistošs un aktuāls. Tas joprojām ļoti patīk arī dejotāju jaunākajai paaudzei, to apliecina arī tas, ar cik lielu dedzību jaunieši iesaistījās koncerta programmas veidošanā.
Aktualitāte slēpjas vairāku faktoru kopumā – uzskata ansambļa "Dancis" dejotāja, viena no koncerta organizatorēm Līga Indriksone: "Visu triju autoru dejas prasa pietiekami augstu tehnisko sagatavotību, deju soļi nebūt nav vienkārši. Tā ir viena komponente, kas rada jauniešos izaicinājumu. Otra ir šī īpašā dvēsele. Neviena no dejām nav bez sava stāsta. Jā, tā varbūt nav sižetiska, tā ir ornamentāla, bet tā nes sev cauri stāstu un vēstījumu. Tie nav tikai raksti, soļi, tas ir kopums, un tajā iekšā ir dvēsele. Un dejas ir ļoti dažādas. Ir smeldzīgi dziļas, ir jautras, ir tādas, kurās var izspēlēt epizodes, ir tādas, kuras dejojot pašiem sariešas asaras acīs. Tās ir ļoti dažādas, bagātīgas, un jauniešiem tas ir interesanti."
"Mani pašu personiski visvairāk aizkustina Harija Sūnas "Pie Daugavas". Finālu dejojot, ir grūti novaldīt asaras. Es zinu, ka tā ir ne man vienai," teic Līga Indriksone. "Partneri bieži vien pēc dejas saka partnerēm – nu ko jums visām tie acu kaktiņi tādi slapji? Bet tā laikam ir."
