Pēc divu gadu prombūtnes atgriežoties savā mājvietā, Latvijas Leļļu teātris ļaujas Ziemassvētku sajūtām ar izrādi "Riekstkodis un Žurku ķēniņš". Dramaturgs Klāvs Mellis pauž: "Protams, ka tas darbs pats par sevi nav ļoti bērnišķīgs, bet mums jau šķiet, ka bērni patiesībā ir vienkārši tādi īsāki pieaugušie, kuri arī patiesībā spēj uztvert ļoti daudz dažādas lietas."
Izrādes režisors Rūdolfs Gediņš atklāj, ka vēlējies izcelt to, ka ir pilnīgi normāli un pat neizbēgami just emocijas, kurām bieži vien tiek piešķirta kaut kāda negatīva vai nevajadzīga konotācija, kā, piemēram, skumjām vai vientulībai: "Nevajag par šīm sajūtām runāt kā par noliedzamām vai tādām, ko nav atļauts just. Kaut kā domājot par tiem jaunākajiem skatītājiem, tieši arī viņiem gribas pateikt, ka ir pilnīgi normāli skumt, bēdāties un baidīties."
"[Komponists Pēteris] Čaikovskis ir vienkārši darījis tā, ka viņš ir paņēmis no tā oriģināldarba to, kas viņam patīk, kas ir apmēram pirmās desmit lapaspuses un pēdējās trīsdesmit, bet vidējās 100 viņš nav vispār ņēmis, vispār nav interesējušas.
Var just, ka viņš ir vienkārši gribējis rakstīt baletu par dažnedažādām ēdamām lietām, kas visādos veidos danco, kas tā var būt," uzskata Klāvs Mellis.
"Ņemot vērā, ka mēs gribējām it kā atsperties no tā oriģināla, nevis no kaut kādiem uzslāņojumiem, tad diezgan grūti un diezgan ilgi nācās domāt par to, kā saglabāt nedaudz to sirreālo murga estētiku, bet reizē, kā to izdarīt tā, lai tas nekļūst tiešām par tādu pilnīgu murgu. Mūsu versijā arī, protams, tas stāsts ir diezgan pārveidots, bet vienlaikus, man šķiet, ka pēc tādas iekšējās noskaņas viņš ir mazliet tuvāks oriģinālam," stāsta izrādes dramaturgs.
Aktrise Rūta Dišlere: "Stāsts ir par meiteni un viņas pieaugšanu, varētu teikt. Kā viņas tēvocis palīdz viņai caur pasaku, caur stāstu uzveikt iedomu žurkas. Kas mani visvairāk piesaista, tā bija tā sintēze, kur ir vienā iestudējumā kopā gan lelles, gan kaut kādi vizuālā teātra objektu mijiedarbe plus cilvēks. Es skatos partnerī, bet partneris ir lelle. Tas tāpat ir pilnīgi normāli. Tā žanru saplūšana mani piesaistīja, un arī fiziska veida teātris."
"Mums ir diezgan liela slodze uz skatuves. Man pat mazāk, bet maniem kolēģiem, lai laikā paspētu ielekt, izlekt, aizskriet, izrāpties, pārrāpties – tādi fiziski izaicinājumi," par darba procesu stāsta Rūta Dišlere.
Sarežģīto sagataves procesu apstiprina arī režisors Rūdolfs Gediņš: "Šo izrādi, man šķiet, varētu filmēt aizkulisēs un pārdot arī biļetes par naudu, jo tas, ko izrādes laikā dara skatuves meistari un rekvizitori, tas bija kaut kas pilnīgi neiedomājams darbs, lai tas viss, cerams, ārpusē izskatītos tā plūstoši un lai tur būtu kaut kāda maģija. Es tos cilvēkus aizmugurē mīlu ārprātīgi. Uz viņiem tik daudz šajā izrādē balstās."
Turklāt tas ir režisora pirmais darbs leļļu teātrī: "Es, protams, biju ārkārtīgi pārbijies tāpēc, ka, pirmkārt, pirmā izrāde leļļu teātrī, pirmo reizi strādāt ar lellēm, ko es domāju, pilnīgi godīgi sakot, vēl īsti neiemācījos, tas tomēr ir tāds cits arods un māksla, un šī bija arī pirmā reize, taisot izrādi bērniem, ko es arī līdz šim nebiju darījis. Līdz ar to no pieredzes kaut ko smelt man bija visai grūti, un visas manas cerības par to, kā uz to raudzīsies bērni, bija absolūti spekulatīvas."
"Es laikam biju cerējis, ka biedējošajās vietās mazliet vairāk baidīsies (pasmejas). Bet tur arī ir tāda "adatas acs" – lai baidītos tik daudz, lai tu aizvien spēj turpināt skatīties, lai mēs nezaudējam katrā baismīgajā ainā pāris raudošus bērnus. Taču izskatās, kas, protams, ir labi, ka jaunā paaudze ir daudz drošāka, nekā būtu šķitis. Tas, protams, nāk visiem par labu," spriež režisors.
Izrādes skatītāja Sofija Elizabete dalās savās izjūtās: "Tur sākumā pirmajā ainā tās gaismas, viņas slēdzās iekša un ārā. Uz brīdi sabaidīja. Man ļoti patika, kur tas Riekstkodis nokoda to Kakataku. Tāpēc viņš tā kā izglāba pasauli."
Savukārt skatītāja Karlīna vērtē: "Tas bija labi. Un man vispār nebija bail."
