Mudžgrāmata un mudžizrāde
Diāna Auziņa: Izrādes pamatā ir norvēģu autores Kristinas Rūšiftes darbs – mudžgrāmata "Visi skaitās". Kad un kā pie jums atnāca ideja, ka ir jāveido izrāde pēc šīs grāmatas motīviem? Un kas ir priekšā pieliktais vārdiņš – mudž (mudžgrāmata, mudžizrāde)?
Kristīne Brīniņa: Ideja radās ļoti sadzīviskā situācijā. Mūsu labs draugs šo grāmatu uzdāvināja, kad manai meitai tikko bija trīs gadi palikuši. Meita izvēlējās, lai es viņai lasu priekšā šo grāmatu. Es lasīju un pie sevis domāju: "Ārprāts, cik tā ir horeogrāfiska!", un man jau sāka rosīties idejas ar vīzijām, kā to varētu realizēt, cik daudz telpas rotaļai un kustībai. Grāmatā šķietami nav tāda uzsvara uz kaut ko dramatisku vai uz kādu tēmas sarežģītību, bet tieši šis sarežģītais un sāpīgais, gaišais un priecīgais ļoti vienkāršā valodā tiek pateikts. Skaistas ilustrācijas, kas arī jau ir kā horeogrāfiskas mizanscēnas.
Tad es apmēram pirms gada nodomāju, ka šis formāts būtu brīnišķīgs Valmieras vasaras teātra festivālam, un noteikti pati piezvanīšu Znotiņam (Jānis Znotiņš, Valmieras vasaras teātra festivāla bērnu un jauniešu programmas direktors – D.A.). Un tieši tajā brīdī man zvana Jānis Znotiņš un prasa, vai man ir kāda ideja bērnu festivāla gadam. Izstāstīju savu domu, viņš savukārt teica, ka ir plānota sadarbība ar Siguldas Bērnu literatūras festivālu, kura dalībniece būs arī grāmatas autore Kristina Rūšifte. Viss saslēdzās.
Rezultātā izrāde "Visi skaitās" būs skatāma ne tikai Valmieras vasaras teātra festivālā, bet arī Siguldas Bērnu literatūras festivālā.
Papildus būs iespēja arī satikt autori un apmainīties viedokļiem. Biju priecīga! Iecerētā izrāde tiešām būs, kā jau sākumā minēts, iedvesmojoties no grāmatas. Līdz ar to es paveru telpu, kurā mēs varēsim pēc līdzīga principa radīt vēl atsevišķus stāstus, kas ir ciešā sadarbībā ar pilsētvidi, notikumi, kas to raksturo un ir konkrēti šajā vietā, saistīti ar tās iedzīvotājiem, spēlējoties starp iztēloto kā tādu utopisku iespējamību, kurai mēs spētu noticēt. Es gribētu iedrošināt intervijas lasītājus, lai iegādājas Kristinas Rūšiftes grāmatu. Tur viss čum un mudž, viss dzīvs, viss salikts iekšā, tāpēc mudžgrāmata.
Skatītāju ziņā ir noticēt
Vai es pareizi saprotu, ka tā vairāk tiks veidota kā kustību izrāde? Arī grāmata sastāv no bildēm un nelieliem teikumiem katras lappuses apakšā. Un izrādes telpa būs konstanta – pagalms?
Jā, tā būs kustību izrāde. Strādājot pie iecerētā jauniestudējuma, kustība būs palīglīdzeklis, ar kuru uzbūvēt dažādas situācijas, kurās atrodas personāži – gan aktieru ansamblis, gan vietējie iedzīvotāji, kuri arī mums palīdzēs uzburt šīs ainavas. Izvēlētajā izrādes vietā pagalmā ir arī veikals, līdz ar to mums ir iespēja veidot sadarbību ar vidi. Mēs varam paņemt stāstu, iemontēt šo epizodi, kā mēs viņu redzam, un arī skaitu mainot, izejot no situācijas, domājot, kā ar šiem skaitļiem strādāt, ar skaitīšanu un skatīšanu. Grāmatā atainoto cilvēku skaits ir atkarīgs no lappušu numuriem, bet pēc tam skaits sāk pārlēkt, ir, piemēram, 45 un tad 50, pēc tam 60 u.tml. Bija arī viena lappuse, kur stāstīts par dvīņiem.
Lai gan sākotnēji šķita, ka šis darbs ir pateicīgs, lai veidotu pastaigu izrādi, jo idejiski mēs, piemēram, varētu apstāties veikalā pie pārdevējas, sarunātu, ka tajā vietā un tajā brīdī viņa paceļ lietussargu, tad pienāk viņas kolēģis, un abi izdara kaut ko kopā. Tādā veidā mēs varētu izmainīt ainavu un iedzīvināt iztēli par to, kas vēl tur varētu notikt. Bet, zinot, cik sarežģītas ir pastaigu izrādes festivāla formātā, jo, pirmkārt, tiek ierobežots apmeklētāju skaits, līdz ar to ne tik daudzi var izrādi redzēt, otrkārt, visi loģistikas un drošības jautājumi. Vēl jo vairāk, tas ir bērnu festivāls, mērķauditorija – vairāk tomēr bērni, un ļoti daudz dažādu sarežģījumu. Man, protams, būtu krietni vieglāk un ātrāk veidot pastaigu izrādi, bet dažādo vietu un notikumu klātbūtne, šīs vietas un cilvēki krustojas, un radīt to vienā vietā ir lielāks izaicinājums. Meklējot kompromisu, man šķiet, ka mums izdevās atrast tādu brīnišķīgu pagalmu, kur ir dažāda infrastruktūra, gan daudzi logi un balkoni, plus vēl pats pagalms pēc savas būtības ir daudzveidīgs. To vēl šķērso ceļš, kas ir veikala piegādes punkts. Respektīvi, mēs jau varam sākt telpiski konstruēt ļoti daudzveidīgi, it kā atrastos pilsētas centrā un redzētu ainavu, kurā tiešām šo vietu šķērso dažādi cilvēki. Uz mirkli apstājamies un ieraugām.
Norāde, ka tiek iesaistīti vietējie iedzīvotāji, nozīmē, ka viss jau būs iepriekš sarunāts. Ir brīdis, līdz kuram mums laicīgi jāinformē festivāla organizatori, ka, lūdzu, palīdziet mums atrast mazu orķestrīti vai dvīņus, varbūt ir kāds frizieris, kas būtu gatavs iesaistīties.
Mūsu uzdevums ir iepazīties ar mājas iedzīvotājiem, aptvert, kas ir viņu ikdienas vide, lai mēs strādājot ļautu viņiem justies labi, lai mēs neesam skaļi, tad tie, kuri ar prieku iesaistītos, gribētu būt daļa no izrādes.
Mēs varam ar jēdzīgām un nejēdzīgām lietām spēlēties, un arī sevī dziļi rakņāties, domāt par kaut kādām tēmām. Tāpēc es esmu ārkārtīgi priecīga par satikšanos ar šo grāmatu. Gan pats process, gan satikšanās ar cilvēkiem, ar radošo komandu būs tāds daudzslāņains. Vienīgās robežas ir mūsu pašu iztēlē un cik daudz mēs paši esam atvērti. Skaistākais grāmatā ir tas, ka netiek norādīts, uz ko konkrēti teikums attiecas, kurš ir tas, kas tajā brīdī domā vai baidās no augstuma, vai arī kurš ilgojas pēc mīlestības vai arī gribētu šķirties, bet nezina, kā lai to izstāsta. Redzam šo cilvēku kopumu, bet varam tikai nojaust, pēc tam ar katru ainu likt bildīti kopā un apjaust – ā, šis bija tas, kurš domāja to un to. Vai arī tādas acīmredzamas lietas, ko var saprast, piemēram, to, ka Artūrs un Melānija ir precējušies – to viņu pašu pieredzi arī kaut kā iekļaut. Ka tā ir ne tikai atzīšanās vai iztēle, ar ko dalās grāmata, iedzīvotāji, bet arī mēs paši. Bet tas pasargājošais ir tas, ka tā ir izrāde, un skatītāju ziņā ir noticēt, kas ir iztēlotais, fiktīvais, kas ir reālais, tajā pašā laikā – kas ir tēls, kas ir reāls cilvēks.
Es to sauktu nevis par mānīšanos, bet drīzāk pieņemšanu, ka visi ir līdzvērtīgi un svarīgi,un ka viss ir iespējams.
Izrādē piedalīsies aktrise Klinta Reinholde un trīs dejotāji. Kā notika komandas izvēle?
Jā, viņi visi trīs ir dejotāji. Arturs Muskars un Melānija Linda Muskare, kas ir viņa sieva, pēdējos gados aizrautīgi strādā ar cirku, cirka paņēmieniem, kas man liekas īpaši forši šādam konceptam. Rotaļāšanās ar ainavām, situācijām – akrobātiski paņēmieni, tāda dauzīšanās, manuprāt, varētu ļoti piestāvēt no tāda estētikas viedokļa. Un Oskars Moore – viņš strādā ar kustību. Viņi visi paši runās, paši kustēsies, paši radīs mūziku. Mūziķis Maksims Šenteļevs izveidoja dažādus instrumentus, tādā veidā uzsverot cilvēka, vietas un vides sadarbību – kā mēs maksimāli varam iekļauties vidē un noticēt, ka tas viss ir radies tepat uz vietas. Piemēram, "Venden" ūdens pudele, izcelta no balkona, un uz tās ar čību tiek spēlēts ritms, kas iedzīvina epizodi. Vadoties pēc Kristinas Rūšiftes radītā modeļa, pūlos to attīstīt pagalmā, noteiktā vietā.
Patiesībā nav tā, ka es dejotājus pazītu personīgi, lai arī visi strādājam ar kustību. Arturu iepazinu, strādājot kopā ar Valteru Sīli viņa izrādē "Uzvara ir mirklis", kad Arturs iejutās futbolista lomā (pirmizrāde Valmieras vasaras teātra festivālā 2020. gada 7. augustā – D.A.). Man ļoti patika sadarbība ar viņu. Oskars Moore, man liekas, ir ļoti interesants tipāžs, kas arī atspoguļojas viņa ķermeņa valodā, runas manierē. Melānija tika izvēlēta tāpēc, ka es zināju, ka viņa ar cirku nodarbojas, tātad viņai ir plašāki rīki, ar kuriem var spēlēties, un viņa ir sieva Arturam. Tas personiskais fakts man arī ļoti patika, tas ļoti iederas. Savukārt Klintu es redzēju vairākās izrādēs gan pie Jāņa Znotiņa, gan Reiņa Suhanova. Viņa ir ārkārtīgi harismātiska personība. Savā ķermenī smalka, trausla, bet viņai ir tas zemā balss tembra spēks, un pamanīju, ka viņa ir arī atlētiska. Var redzēt, ka ar kustību nav "uz jūs". Es viņai piezvanīju, izstāstīju par ideju, minēju, ka tā tomēr būs arī fiziska izrāde, viņa bija priecīga, jo tas ir jauns izaicinājums, citādāka pieredze aktiera darbā. Man šķita būtiski, ka šis ansamblis ir daudzveidīgs ar rīkiem, ar kuriem viņi strādā, un arī viens otru spēj papildināt. Tad jau redzēsim, kā beigās tas viss saaugs un saspēlēsies. Ļoti ceru, ka viss izdosies. Kopā ar Klāvu Melli veidojam dramaturģiju un režiju (pagājušajā gadā jau ļoti viegli sastrādājāmies pie Katrīnas Neiburgas izrādes "Vēsā"). Savukārt ar Maksimu Šenteļevu es jau ilgus gadus strādāju, mēs viens otru tiešām ļoti labi jūtam un saprotam. Līga Zepa ir māksliniece-scenogrāfe. Viņa veidos visu vizuālo formātu, domājot gan par kostīmiem, par telpisko pielietojumu, kā šajā vidē radīt kaut kādu objektu, kas ir tai piederīgs, kas ir daļa no ainavas.
Sarunāties ar bērnu kā ar līdzvērtīgu pieaugušo
Pēc stāstītā es saprotu, ka šī nav tikai izrāde bērniem?
Jā, tā būs piemērota jebkuram pieaugušajam, ne tikai bērniem. Mēs programmiņā esam ierakstījuši, ka ieteicamais vecums ir, sākot no 5 gadiem, bet tomēr gribas uzlikt uzsvaru, ka ir ARĪ pieaugušajiem. Kāpēc es izvēlējos šos 5 gadus? Tāpēc, ka manai meitiņai tagad ir 4 gadi, un es vēroju, kā viņa skatās izrādes, kas varbūt nav gluži bērniem, bet tomēr viņa tik daudzas lietas arī saprot, dzīvo līdzi. Pie kā mēs noteikti pieturēsimies – izrādes ilgums, dinamika. Pat ja vēstījums ir dažkārt vairāk saprotams, ar to spēj identificēties pieaugušais, tieši forma ir tā, kur bērns jūtas radniecīgs.
Kāds ir jūsu redzējums par bērnu un jauniešu izrādēm un to attīstību Latvijā?
Es varu pateikt, ka šis festivāls ir veicis milzu pienesumu Latvijas skatuves mākslai un bērniem, jo nezinu nevienu citu pasākumu, kas kvalitatīvi, saturā daudzveidīgi un jēgpilni rada tādu vairāku dienu notikumu, kas ir paredzēts bērniem, kur ir ne tikai izrādes, bet arī koncerti un dažādi citi notikumi. Es atceros no citiem festivāla gadiem, ka ir uzsvars uz izrādēm, bet ir vēl tomēr kaut kādi papildelementi, kas nav tikai teātra vai dejas izrādes. Tas, man liekas, ir ārkārtīgi daudz, un es zinu, ka ģimenes, kas dzīvo Liepājā, jau laicīgi rezervē biļetes, lai paspētu iegādāties, un plāno šo nogali, lai to pavadītu Valmierā. Tas nozīmē, ka šāds festivāls ir vajadzīgs. Man šķiet, ka notikumu bērniem ir daudz – koncerti, pasākumi, bet tādu, kas būtu tieši ar šādu pievienoto vērtību, kas aktualizē arī personiskas tēmas, nav tikai izklaidējošs notikums, bet pētniecisks, kur šo bērnu pasauli izzina un ar bērnu sarunājas kā ar līdzvērtīgu – to, man liekas, nav nemaz tik daudz. Man šķiet, ka ar to var strādāt vēl un vēl.
Tas bagātina ne tikai bērnus, bet visu mūsu nākotnes sabiedrību.
Rakstniecības studiju ietvaros esmu secinājusi, ka daudzi bērnu grāmatu autori atgriežas paši savā bērnībā. Man liekas, ka [vajadzīgas] izrādes, kurās sarunājas ar bērnu kā ar līdzvērtīgu pieaugušo, ar kuru var apspriesties, domāt, bet caur šo viņa privilēģiju, kas ir bērna spēja fantazēt. Bērns visu laiku dzīvo fantāzijā, rotaļā, piemēram, spriežot pēc savas meitas, – viņa jau pamostas kā zivtiņa, kas peld ārā no gultas. Ne tikai bērniem, bet arī mums pieaugušajiem tā ir ļoti liela vērtība.
Kāda ir Valmieras vasaras teātra festivāla nozīme jūsu dzīvē?
Šis būs piektais gads, kopš piedalos. Tie man ir svētki. Mana vasara nav iedomājama bez šī festivāla, tas ir tāds īpašs vasaras notikums. Pirmkārt, tāpēc ka es jau astoto gadu dzīvoju mežā un man nesanāk tik bieži satikt savus kolēģus ārpus mēģinājumu procesiem. Otrkārt, festivāla laikā mēs visi dzīvojam vienā ēkā, kas ir ozolu koku parkā. Mums ir kopīga virtuve, kur mēs kopā gatavojam, pēc mēģinājumiem vakarā mēs satiekamies uz soliņa, kur dažādi mākslinieki stāsta par mēģinājumu procesu, kopā pavada laiku, apspriež dažādas tēmas. Tas tiešām ir tik forši. Turklāt tā ir vasara, tas viss rada tādu gan atpūtas, gan darba un festivāla sajūtu. Nosaukums festivāls ir tik ļoti precīzs, jo ietver sevī visu. Tiek veidoti darbi, un satikšanās notiek. Satikšanās ar kolēģiem ir liela vērtība, arī iepazīt jaunos māksliniekus, kas tagad strādā dažādās nozarēs (ne tikai režisori, arī dramaturgi, scenogrāfi, mūziķi, aktieri, dejotāji) – tiešām bagātīga vide.
Valmieras vasaras teātra festivāls notiks no 4. līdz 6. augustam. Šogad festivāls būs veltīts ģimenēm, bet īpaši – bērnu un jauniešu auditorijai, un runās par tēmu "Pieņemšana".
