Izrāde "Zemdegas" "Teātris.zip" ierakstā skatāma līdz 21. oktobrim.
Ojārs Rubenis: Neskatoties uz to, ka jau pirms divām nedēļām tikāmies ar režisoru Dmitriju Petrenko, kurš stāstīja par savu Liepājas teātra izrādi "Kur pazuda saimnieks?", šovakar viņš atkal ir studijā kopā ar aktieriem Imantu Stradu – Valmieras teātra bijušo zvaigzni, tagad Dailes teātra aktieri –, un Katrīnu Grigu, kura bija Valmieras teātra kursā, bet pēc studijām uzreiz aizbēga uz Rīgu. (smejas) Dmitrijs Petrenko pats tagad ir aizbēdzis uz Igauniju. Ar to arī sāksim – kā ir Valmieras teātri pamest un būt Dailes teātrī? Imant?
Imants Strads: Nu redzi, ja jau mēs runājam šeit, "Teātra.zip" studijā, tad jāteic, ka bija vērts aiziet no Valmieras teātra, jo beidzot esmu ticis pie tevis "Teātrī.zip".
Ojārs Rubenis: Tu nekad nebiji bijis? (smejas) Nē, tu biji uz kopējo raidījumu.
Imants Strads: Uz kopējo – jā, bet uz "Teātri.zip" par izrādi – nē. Līdz ar to es jau saknē atbildēju uz tavu jautājumu. (smejas)
Ojārs Rubenis: To, ka Katrīna aizgāja uzreiz pēc studijām, es varu saprast: cilvēkam piedāvā izvēli, lielais teātris un tad uzreiz...
Katrīna Griga: Es sevi nekad neesmu piesējusi vienai vietai, vieniem apstākļiem, vienam eksistences veidam.
Ojārs Rubenis: Respektīvi, ja Dima tagad piedāvās iet uz Tallinu, tu saņemsies un teiksi – kāda man būs loma; ja Džuljeta, tad iešu.
Katrīna Griga: Protams, tas ir svarīgi. Es izvērtētu un tad... (smejas)
Ojārs Rubenis: Kam dzīvē ir jānotiek, lai aizietu no premjera Valmieras teātrī uz pagaidām ne-premjeru Dailes teātrī?
Imants Strads: Tas ir ļoti normāls posms tieši tāpēc, ka,
ja tu vēlies pilnveidoties, tev nav cita ceļa kā turpināt smagi strādāt. Manā gadījumā tas bija vienīgais variants.
Ojārs Rubenis: Tev pietrūka darba?
Imants Strads: Man nepietrūka darba, man varbūt nedaudz pietrūka grūtību.
Ojārs Rubenis: Un tagad Dailes teātrī?
Imants Strads: Es uzskatu, ka ir pietiekami daudz grūtību un tas ir ļoti labi. Manā gadījumā uz priekšu virza grūtības. Es pieļauju, kas citiem cilvēkiem ir savādāk, bet man tas ir tieši tā. Tagad ir pagājuši jau trīs ar pusi gadi un es esmu nonācis pie šīs domas, viedokļa, ka grūtību pārvarēšana tevi kaut kādā ziņā notur tonusā un joprojām pie intereses par profesiju, nevis [rada vēlēšanos] aiziet jebkurā citā virzienā.
Ojārs Rubenis: Bet viegli tas nav?
Imants Strads: Viegli tas nav. Kuram ir viegli no ērta dīvāna pārsēsties uz tabureti? Jebkurā gadījumā tev uz taburetes ir jāsēž ar taisnu muguru.
Ojārs Rubenis: Tas ir labi teikts! (smejas) Dmitrij, tava izvēle aiziet uz Igauniju no Liepājas teātra galvenā režisora amata?
Dmitrijs Petrenko: Īstenībā arī mans ceļš uz režiju gāja caur Valmieru – viena no manām pirmajām izrādēm bija "Stikla zvērnīca", ko es joprojām ļoti mīlu un zinu, ka aktieri, kas piedalījās, arī ļoti mīl, un arī "Zojas dzīvoklis", ko mana pedagoģe Indra Roga iestudēja, un es biju asistents. Tā es iepazinos ar Valmieras teātri. Evita Ašeradena bija komisijā, kad mēs akreditējām Liepājas kursa programmu. Tā ka zināmā mērā mans ceļš arī ir caur Valmieru. Šobrīd mans ceļš ir uz Igauniju. Tas ir kā nākamais profesionālais izaicinājums, iespējams, arī nedaudz ambīcijas un iespēja sevi realizēt arī kā vadītājam, ne tikai kā režisoram.
Ojārs Rubenis: Cik labi, ka jūs veselīgi uz to skatāties! Es domāju, ka Imantam ir visgrūtāk.
Imants Strads: Es esmu nobriedis tagad. (visi smejas) Viņi vēl ir jauni, bet es esmu nobriedis.
Ojārs Rubenis: Par "Zemdegām". Regīna Ezera ir gana sarežģīta autore. It kā no vienas puses ļoti mīļa, cilvēcīga, psiholoģiski bagāta, ar brīnišķīgu valodu, bet, manuprāt, ļoti sarežģīta. Liekas, ka pēc filmas "Ezera sonāte" varbūt viņas darbiem baigi nevajag skarties klāt. Un tomēr tu izdomāji, ka to vajag darīt, jo?
Dmitrijs Petrenko: Jo tāds bija Jura Žagara un Viestura Kairiša piedāvājums – autore. Es pats varēju izvēlēties, kādu darbu.
Ojārs Rubenis: Jo viņai bija jubileja. Laikam 90 gadi.
Dmitrijs Petrenko: Jā. Es izlasīju vis kaut ko.
Kad lasīju "Zemdegas", man likās, ka sāk rezonēt. Tu jūti, ka viss, kas tur notiek, nenotiek tekstā, bet ir noslēpums, kas ir jāatmin.
Man liekas, ka tas ir svarīgi jebkurai literatūrai, šajā gadījumā dramaturģijai, ka viss notiek kaut kur zem ādas, zemapziņā. Tāpēc ir ļoti interesanti. Jo tas, kas ir uzrakstīts, ir viens, bet tev ir jāizstāsta to citu stāstu par dzinuļiem, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek. Parasti ir kulminācija un ir izmaiņas. Šeit viss notiek līdz kulminācijai, bet izmaiņas nenotiek. Kad es to sajutu – ka visos stāstos ir nenotikums, kaut kas nenotiek līdz galam –, man likās, ka tā ir mūsu cilvēciskā, latviskā daba, ka mēs ļoti daudz ko gribam, nonākam līdz tam, ka tūlīt var izdarīt to soli, bet neizdarām. Man izrāde ir par to. Tāpēc mēs ar scenogrāfi Mariju Ulmani nebaidījāmies no plakātiskā uzraksta "Otrā iespēja", jo otrā iespēja tiek dota ļoti reti, bet pat tad, kad tā tiek dota, mēs to bieži vien neizmantojam.
Ojārs Rubenis: Baidāmies?
Imants Strads: Es domāju, ka baidāmies. Cilvēkiem vienmēr ir vieglāk dzīvot tā, kā ir un samierināties ar apstākļiem, bet neļauties riskam un daļēji nezināmajam, kā būs, mainot visus apstākļus.
Katrīna Griga: Man tā saruna, ko tu sākumā aizsāki, liekas ļoti interesanta – par nedrošo teritoriju. Tas savelkas ar to, ko mēs tagad runājam. Interesanta ir telpa starp: vai tu pārkāpsi vai nepārkāpsi, un kur tas tevi aizvedīs. Baiļu teritorija ir vissarežģītākā teritorija, kas būtībā saēd cilvēku.
Dmitrijs Petrenko: Bez bailēm tur ir viss tas, kas mūs padara par cilvēku – mūsu atbildība pret otru, arī mīlestība un vēl vis kaut kas cits. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti. Es tagad mēģinu Ingas Ābeles lugu "Jasmīns", un tur ir tieši par to, kas mūs atšķir no dzīvniekiem. Mums ir daudz instinktu, bet mums ir arī prāts, un vai tiešām mēs vienmēr ejam pēc prāta? Es domāju, ka nē. Tas ir ļoti interesants jautājums, ko teātrim risināt. Man liekas, ka latviešu dramaturģija un literatūra ļoti bieži ir par to, un tāpēc tā ir tik tuva un joprojām aktuāla.
Ojārs Rubenis: Ja nemaldos, kāda no izrādes reklāmām bija frāze – "kā dzīvot, lai saglābtu savas neizdevušās dzīves". Vai jums ir atbilde, kā dzīvot, lai saglābtu savas neizdevušās dzīves? Drīzāk sāksim no otra gala – kāpēc ir tik daudz neizdevušās dzīves, par kurām Regīna Ezera raksta?
Imants Strads: Atgriežoties pie iepriekšējā – tieši tāpēc arī ir, jo laicīgi cilvēks nav pieņēmis lēmumu kaut ko mainīt. Neizdevusies dzīve veidojas no tā, ka kā sniega pika no kalna samilzt problēma, kas sākumā varbūt ir bijusi neliela un ko ātrāk varēja noairēt nost un saprast. Laikam Čehovs rakstīja, ka, ja būt iespējams dzīvot divas dzīves – vienu melnrakstā, otru tīrrakstā – diez vai mēs tīrrakstā nodzīvotu tik labi, tik izcili.
Katrīna Griga: Taču ar to dzīve ir skaista kaut kādā mērā. Es gribēju piebilst, ka
Regīna Ezera būtībā ir kā platforma, kanāls, caur kuru mēs redzam un runājam plašākā diapazonā par cilvēku dzīvēm.
Tāpēc ir vajadzīgi mākslinieki, rakstnieki, lai to izceltu saulītē un tad dotu materiālu, par ko cilvēkiem domāt. Es domāju, ka viss ir atkarīgs no tevis paša.
Ojārs Rubenis: Ļoti labs piemērs, par ko tu iesāki runāt. Vai autore var piespiest caur literāriem darbiem, teātra izrādēm cilvēku mainīties?
Katrīna Griga: Nē, bet viņa caur sevi dod balsi šiem cilvēkiem.
Ojārs Rubenis: Ja tu spēj ieklausīties.
Katrīna Griga: Jā, ja tu spēj ieklausīties. Tas ir jautājums par mūsu sabiedrību – kādā sabiedrībā mēs esam, un vai mēs spējam uztver to informāciju, ko autore gribēja mums nodot tālāk.
Ojārs Rubenis: Imant?
Imants Strads: Ja kāds, skatoties izrādi, sajūt sevī to impulsu, ka viņi ir muļķi, viņi neizdarīja pareizās izvēles, neizmainīja... a es arī neizmainīju. (visi smejas) Pēc statistikas, es domāju, ka 80% cilvēku ir nelaimīgi.
Ojārs Rubenis: 80% cilvēku ir nelaimīgi?
Katrīna Griga: Vientuļi.
Ojārs Rubenis: Šausmīgs skaitlis, ja tu tā domā.
Imants Strads: Šie 80 dalās vēl sīkāk. Idejiski 80% planētas iedzīvotāju, kas vispār domā, domā, ka viņi ir nelaimīgi. Tas tāpēc, ka cilvēkam ir vēlēšanās tiekties pēc pilnības. Tā atkal ir cilvēka vaina.
Katrīna Griga: Man patīk, ko Salvadors Dalī teica: "Tu vēlies sasniegt pilnību? Neuztraucies, tev nekad tas neizdosies." (smejas)
Imants Strads: Redz, tā ka tie 20%, kas ir ļoti apmierināti, ir daudz.
Dmitrijs Petrenko:
Man ir bijis tā, ka es noskatos izrādi un izdaru citu izvēli. Goda vārds. Citādi es tam neticētu.
Ojārs Rubenis: Piemērs?
Dmitrijs Petrenko: Piemēram, es ļoti labi atceros, kā skatījos Māras Ķimeles izrādi "Dzeja". Tur nebija sižeta. Es piecēlos, aizgāju mājās un izdarīju citas izvēles. Literatūra, filmas... Varbūt tas bija kaut kāds jaunības maksimālisms, bet es nekad nenožēloju to. Varbūt es arī kļūstu vecāks un dažreiz, arī domājot par "Zemdegām", es tagad skatos, ka varbūt arī nevajag. (smejas)
Ojārs Rubenis: Tad, kad tu runāji par izvēlēm, es uz jums skatījos un domāju, ka tev, Katrīn, patiesībā vismazāk sāpīga izvēle ir bijusi, jo tu pēc fakultātes pabeigšanas pieņēmi lēmumu. Sāpīgi tas bija priekš Valmieras kursa, Valmieras teātra, bet tev Dailē bija izaicinājums. Abiem džekiem izaicinājumi ir bijuši krietni lieli. Tu, Dmitrij, no žurnālistikas pieņēmi izvēli aiziet pilnīgi citā nozarē. Tu, Imant, esi izdarījis vairākas izvēles gan savā ģimenē, gan aiziešanā uz citu teātri. Tas ir spēks. Kādam spēkam ir jābūt, lai to izdarītu?
Imants Strads: Man liekas, ka brīžiem ir intuitīva rīcība un tad aiz tās bieži vien tiek pievilkts praktiskais. Tas ne vienmēr ir tā, ka tu sēdi pie klades un domā – tā, mani nākamie pieci gājieni būs tādi vai tādi. Nē, pirmais ir neparedzēts grūdiens, kuru, protams, ir jāapsmadzeņo, un tad tālāk jau rāda laiks. Jebkurā gadījumā tas dzīvi padara interesantāku caur to, ka tu sev esi vērtīgāks.
Ojārs Rubenis: Tā ir ļoti laba tēze. Dima, tu vairākkārt esi runājis par to, ka tevi ļoti interesē cilvēku iekšējā pasaule un izvēles izdarīšana. Kā tu, kā režisors, vari palīdzēt cilvēkiem? Cik lielam jābūt spiedienam uz skatītāju?
Dmitrijs Petrenko: Es esmu pieredzējis, ka
cilvēks ļoti bieži domā, ka tikai viņam ir šī problēma, ka viņš ir vientuļš šajā problēmā un viņam ir bail par to runāt, dalīties. Teātris vismaz var parādīt, ka tu neesi viens, ir vēl daudz cilvēku, kas saskaras ar kaut ko līdzīgu.
Tā man ir bijis. Tāpēc mani uzrunāja teātris, jo es redzēju izrādes, kas runā par mani, kas runā par to, ko es baidījos pārspriest ar vecākiem vai ar draugiem. Pēc manām izrādēm pusaudžiem, kad mēs ļaujam cilvēkiem palikt, parunāties ar aktieriem, ar radošo grupu par izrādi, paliek ne tikai pusaudži, bet arī vecāki, lai saprastu, ko mēs [dzīvē] darām nepareizi. Es redzu, ka ir liels pieprasījums pēc šādām sarunām, pēc šīm tēmām. Es neizdaru nekādu spiedienu uz skatītāju, protams, bet es drusku paveru durvis, lai parādītu, ka tur ir istaba, kurā ir vēl cilvēki, kas par to domā jeb straglo, kā tagad saka. Kaut vai tādā līmenī tas ir svarīgi.
Ojārs Rubenis: Katrīn, es saprotu, ka tad, kad cilvēks iet uz teātra fakultāti un tiek tajā, un apzinās, ka tagad viņš būs aktieris...
Katrīna Griga: Un tad viņš raud un kliedz, un smejas, un vārtās pa zemi. (smejas)
Ojārs Rubenis: No laimes. (smejas) Paiet četri ārprātīgi gadi un tu pēkšņi teātrī sastopies ar visām problēmām, ar cīņu. Vai tu atceries, kāpēc esi teātrī?
Katrīna Griga: Tas bija ļoti intuitīvs lēmums.
Ojārs Rubenis: Bet tagad – kāpēc tu vispār esi teātrī?
Katrīna Griga: Jo tas ir viens no maniem eksistences instrumentiem, ar kuriem es izzinu sevi. Tas ir instruments, kā atvērt sevi dziļākā nozīmē. Es pat reizēm domāju, cik lielā mērā tā ir profesija. Tas, ko es runāju par Regīnu, ka viņa ir kanāls, kurš laiž cauri tik daudz informācijas, tik daudz dzīves, sajūtu – man arī patīk būt tam kanālam. Tā ir iekšēji ļoti dziļa kaislība, kuru, es domāju, neiznīdēs nekādi apstākļi. Jautājums, kā tas dzīvē var mainīties, nemainīties, jo ceļi var būt ļoti dažādi. Tāpēc man nav konkrēts mērķis, kuru es sasniegšu un tad būšu pilnība. Tas ir viens no instrumentiem manis pašas esībai.
Dmitrijs Petrenko: Mēs spēlējām manu izrādi "Tēbu zeme" Naukšēnos, kad tur vēl bija bērnu, jauniešu, rupji sakot, kolonija. Izrāde bija par puisi, kurš nonāk cietumā, nogalinot savu tēvu. Izrādē piedalījās tajā laikā vēl man students Kārlis Rūdolfs Ērglis. Pēc šīs izrādes un sarunas viņš man teica: "Dima, es tagad sapratu, kāpēc es gribu būt aktieris." Tas ir vou! Tā ir cita motivācija, nekā stājoties aktieros, kad ir kaut kāds priekštats, kāda ir šī profesija.
Saskartoties ar to, ka tu vari ne tikai spēlēt lomu un tas var būt ne tikai interesanti vai mazāk interesanti, bet, ka tu vari pacelt tēmu, tu vari būt tiešām noderīgs kādam skatītājam, tanī brīdī kaut kas cits notiek ar aktieri un viņa motivāciju, kāpēc viņš vispār grib kāpt uz skatuves.
Ojārs Rubenis: Es šo tēmu uzsāku ar vilkmi aizdedzināt tieši to, ko tu teici – par noderību; nevis es vienkārši nospēlēju lomu, bet vai es esmu noderīgs. Vai jūs to jūtat, ka cilvēkiem esat noderīgi? Kam, Imant, ir jānotiek, lai tu teiktu – šovakar es skatītājam biju noderīgs?
Imants Strads: Es nekad tā neteiktu. Es gribētu cerēt, ka, ja tas tā būtu bijis, to pateiktu skatītājs. Idejiski, man liekas, ka visstulbākais būtu domāt par to pašam. Es saprotu, ko Dima teica par studentu, tas ir savādāk. Es saprotu to noderību, bet ticēt, ka es varētu būt noderīgs, ir viens, pateikt, ka es esmu noderīgs, ir...
Dmitrijs Petrenko: Bet, kad tu spēlē "Zemdegas", tu taču dzirdi, ka cilvēki smejas, un tas ir tik daudz, ka cilvēks var šajā laikā atnākt, tumšā telpā apsēsties un smieties.
Imants Strads: Es ticu, ka es varu būt noderīgs, nevis es saku, ka esmu noderīgs. No manas puses atstāsim to tikai kā ticību.
Katrīna Griga: Mēs izveidojam pasauli un aicinām iekšā pie sevis uz kopēju sarunu. Noslēdzas izrāde, šī pasaule izgaist un tad, es domāju, viss process turpinās.
Ojārs Rubenis: Es saku jums paldies par "Zemdegām", ka jūs kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu, scenogrāfi Mariju Ulmani, kostīmu mākslinieci Baibu Litiņu un Jāņa Šipkēvica mūziku izcēlāt cilvēkiem ārkārtīgi nepieciešamas tēmas un ar lielu sirsnību to izdarījāt! Paldies par sarunu!
