Izrāde "Kur pazuda saimnieks?" "Teātris.zip" ierakstā skatāma līdz 7. oktobrim.
Ojārs Rubenis: Kaspar, kad skatījies šo izrādi, kādas bija tavas pirmās emocijas kā vēsturniekam? Atceries, kā filmā teica Olgas Dreģes varone: "Man kā vēsturniecei..."
Kaspars Zellis: (smejas) Pirmkārt, izrāde man uzreiz atsauca atmiņā jau aizmirsto Paula Bankovska stāstu sēriju "Kur pazuda saimnieks?".
Ojārs Rubenis: Tu biji lasījis?
Kaspars Zellis: Jā. Es zināju, ka Pauls pie tā strādāja, viņš bija stāstījis. Man bija interesanti, kā no citām perspektīvām mēģina paskatīties uz vēsturi.
Ojārs Rubenis: Tur ar Paulu biji personīgi pazīstams?
Kaspars Zellis: Mēs bijām pazīstami. Šī metode – izmantot gan dzīvnieku skatpunktu, gan bērnu skatpunktu, gan kaut kādu citu autsaideru skatpunktu –, ir diezgan populāra metode, kā netradicionālā veidā stāstīt par vēsturi.
Izrāde mani ļoti patīkami pārsteidza. Tā man patika pat labāk nekā Paula stāsti, kuriem es neesmu mērķauditorija – šo stāstu mērķauditorija tomēr ir bērni, jaunieši, kuri mācās vēsturi, un nevis saprot. Skatoties izrādi, man likās, ka ir ļoti labi parādīts gan citādais skatpunkts, gan vēsturiskais konteksts, kurš ir tikai nojaušams, bet tajā pašā laikā man personīgi ļoti viegli nolasāms. Daudzi ir prāto, kāpēc autori izmanto šādu metodi. Bieži vien skaidro, ka tā autors var pateikt to, ko viņam varbūt ir grūti pateikt tiešā tekstā, izmantojot cilvēku tēlus. Dotajā gadījumā gan Paulam grāmatā, gan arī izrādes veidotājiem ir ļoti labi izdevies atklāt stāstus, parādīt notikumu traģiskumu, brīžiem traģikomiskumu un atklāt dažus Latvijas vēstures atslēgas punktus.
Ojārs Rubenis: Tu domā, ka tas ļoti labi strādā uz bērniem un pusaudžiem vai arī uz pieaugušajiem? Mēs, vecākā paaudze, zinām to vēsturi, bet jauniešiem varētu visādi būt.
Kaspars Zellis: Es domāju, ka tas būtu noderīgi visiem, ņemot vērā, cik cilvēkiem vispār ir interese par vēsturi.
Cilvēki vairāk vai mazāk ir pieraduši lasīt vēsturi vai skatīties vēsturiskas lugas caur dokumentālistikas prizmu, kur viņi grib redzēt, kā tad bija patiesībā, īstenībā. Šajā gadījumā tiek atklāts nevis cilvēka notikums, bet laika gars caur it kā dzīvnieku izjūtām.
Mēs zinām, ka nevaram pietuvoties dzīvnieku pieredzes rāmim, izprast to, bet būtībā ar šiem dzīvnieku tekstiem, dzīvnieku uzvedību tiek rādīts laikmets.
Ojārs Rubenis: Kāds jums abiem – izrādes režisoram un aktrisei – likās šis izrādes vērtējums? Vai patīkams?
Ilze Trukšāne: Protams!
Ojārs Rubenis: Dima, kā tu izvēlējies šo darbu? Tu biji lasījis cauri visus Paula Bankovska darbus?
Dmitrijs Petrenko: Visus nē, bet daudzus gan. Mēs ar Paulu bijām labi pazīstami un mums jau sen bija plāns kaut ko iestudēt. Paulam vienmēr bija ļoti liela interese par teātri. Kaut kā šī grāmata atbruņoja mani, manu sirdi, manu dvēseli, manu interesi par vēsturi, par Latviju, par mūsu sabiedrību. Es šajā grāmatā ieraudzīju ļoti daudz brīvības.
Ojārs Rubenis: Brīvības? Kādā nozīmē?
Dmitrijs Petrenko: Par to, kā domāt par vēsturi, kā runāt par to. Jo dzīvnieks daudz ko nezina, viņš drīkst nezināt, viņam drīkst nebūt viedoklis, viņš apraksta, kā to uztver, kā jūtas par to. Tāpēc arī izrāde ir par sajūtām. Piemēram, Rainis un Aspazija... Ilze arī Aspaziju spēlē. Mums nebija uzdevums pētīt, kāds bija Rainis un kāda – Aspazija, bet aktieri spēlēja tādus cilvēkus, kādus uztvēra kaķis. Kāpēc ne? Viņš [kaķis] arī ir liecinieks. Protams, ka tas ir teatrāls triks, kā jau Kaspars teica, ka to, ko mēs nevaram pateikt kā cilvēki, ar masku varam izspēlēt un [tā] piedāvāt savu sajūtu, emociju par notikumu. Tāpēc es tur sajūtu ļoti, ļoti daudz brīvības un mīlestības. Beigu beigās izrāde ir par to, ka mēs visi gribam būt brīvi un, ka mēs vis ļoti gribam sagaidīt mūsu tuvu cilvēku vai nu atpakaļ no kara vai vispār. Dzīvnieki to dara nepastarpināti. Cilvēks ir iemācījies slēpties, aizsargāties vai teikt, ka viņu tas neinteresē, vai caur dusmām kaut ko pateikt, bet dzīvnieks to dara ļoti atklāti, sirsnīgi, viņam nav ko slēpt. Šis darbs ļoti atbruņo.
Ojārs Rubenis: Ilze, tev izrādē ir jāspēlē gan reāls cilvēks, gan dzīvnieks. Kā tu sadalījies?
Ilze Trukšāne: Mani kopumā atslābināja Dmitrija sākotnējais uzstādījums, ka mums nav jāspēlē dzīvnieki.
Ojārs Rubenis: Tas nav kā teātra fakultātē, kur etīdē jāspēlē suns, un tad tu lēkā kā suns. (smejas)
Ilze Trukšāne: No tā, es domāju, jebkurš aktieris baidās. It kā to otrajā kursā māca, bet tāpat tas vienmēr ir izaicinoši – visu izrādes laiku būt dzīvniekam. Dima uzreiz pateica, ka mums nav te jābūt dzīvniekiem, ka mums vienkārši jāizstāsta stāsts no dzīvnieku pozīcijas, bet viņš ļauj kaut kur arī mazliet vairāk palikt dzīvniekam.
Dima mums forši stādīja priekšā noteikumus. Patiesībā jau viņš droši vien gribēja, lai mēs esam tie dzīvnieki, bet viņš pateica: "Jums nav te jāspēlē dzīvnieki, vienkārši izstāstiet stāstu."
Pēc tam viņš [pielika klāt], ka te jau varbūt vairāk kā vistiņa padomā un te kā cūka – drīksti ķēmoties. Viņš prata aktierus atbrīvot, lai aktieri var izdauzīties un būt.
Dmitrijs Petrenko: Viss process bija fantastisks. Es atceros, ka atvedu grāmatu un mēs sēdējām un lasījām to. Teicu, lai katrs izvēlas stāstu. Man bija aptuveni skaidrs, kuru stāstu es točna gribu ņemt, bet bija tādi, kas var būt un arī nebūt. Mēs vienkārši sēdējām, lasījām, smējāmies, raudājām un paši ļāvām sev pamēģināt, ko mēs gribam. Mums nebija lugas, mums nebija scenārija.
Ilze Trukšāne: Iestudējuma process man ir atmiņā ar to, cik mēs labi jutāmies, cik mēs labi pavadījām laiku. Mēs daudz runājām, un ne tikai par šīm tēmām un konkrēto darbu, bet katrs par savām dzīvēm, katrs par sevi. Dima vienmēr to pajautāja. Atceros, ka mēs atnākam uz mēģinājumu, es esmu gatava mēģināt (tā bija mūsu pirmā satikšanās ar [Dmitriju Petrenko]), es tam atbildīgi pievēršos, bet Dima prasa: "Kā tev gāja? Kāpēc tu šodien nesmaidi? Kāpēc tu neko nerunā?" Beigās radās tāda situācijā, ka es mēģinājumos daudz izstāstīju par savu dzīvi. Dima kaut kā mūs visus atbrīvoja, ka mēs viens otru daudz vairāk iepazinām. Līdz ar to kopā radīt apstākļos, kad tu esi daudz par sevi izstāstījis (tas nenotiek visos mēģinājumos un pie visiem režisoriem) ir baigi viegli un baigi brīvi.
Ojārs Rubenis: Kā izrādē notiekošais sublimējas, saliedējas ar Ukrainas situāciju, vai ne?
Kaspars Zellis: Liekas, ka Ukrainas karš pirmo reizi parādīja situāciju, ka cilvēks nevis bēg pats un atstāj savus lolojumus mājās, bet paliek dēļ saviem kaķiem vai suņiem, vai savus mājdzīvniekus mēģina izvest līdzi, dodoties bēgļu gaitās. Tā ir epizode, ko es agrāk nebiju pamanījis. Es nesaku, ka tā nav bijis, bet Ukrainas karš to kaut kādā veidā parādīja. Ja mēs skatāmies uz manis vairāk pētīto laiku – Otro pasaules kara laiku –, tad dodoties bēgļu gaitās, suņi, kaķi, mājdzīvnieki tika vai nu nokauti vai atstāti brīvā vaļā. Kara laikā dzīvnieki, kas bija atstāti bez uzraudzības, raisīja epidemioloģiskās situācijas. Vairākos reģionos mājdzīvniekus, kas bija bez uzraudzības, vienkārši iznīcināja.
Savā ziņā Otrā pasaules kara laikā notika arī dzīvnieku holokausts... kaut tas varbūt ir pārāk vulgāri teikts. Varbūt tā ir mūsdienu pasaules jauna iezīme. Vai tas liecina par mūsu humānismu vai nē – tas ir cits jautājums.
Ojārs Rubenis: Es domāju, Kaspar, ka Ukrainas karā tieši tāpat ir gan infekcijas, gan dzīvnieki iet bojā, vienkārši ar sociālajiem tīkliem, ar atvērtības pozīciju mēs radām situāciju, ka reizē glābjam arī dzīvniekus. Mums ir mainījusies arī domāšana, ka dzīvnieks ir tikpat svarīgs kā cilvēks. Ilze, mani ārkārtīgi uzrunāja epizode, kur tev ir saspēle ar Kasparu Kārkliņu.
Ilze Trukšāne: Pērļuvistiņa?
Ojārs Rubenis: Jā, par to, kā puisītis pārdzīvo. Kā tev liekas, kas šajā epizodē ir tik ļoti aizkustinošs, ka pilnīgi līdz asarām, ka kamols ir kaklā?
Ilze Trukšāne: Es domāju, ka, pirmkārt, tā ir īsta draudzība. Šis stāsts ir par dzīvniekiem, tas ir no viņu skatpunkta, bet patiesībā tur ļoti daudz ir par cilvēku, respektīvi, viss, kas tur notiek, ir cilvēka rīcības sekas, no visvisādām pusēm skatoties. Tas, kas šobrīd notiek manā dzīvē un, ko es esmu novērojusi – cilvēciskās vērtības, pamatvērtības, kā godīgums, atbildība, uzticība, tiek ļoti viegli samītas, ļoti viegli tām cilvēki kāpj pāri savas alkatības, mantkārības, varaskāres un jebkādu citu savu egoistisko mērķu vadīti.
Šajā stāstā ir beznosacījumu mīlestība, īsta draudzība, uzticība.
Puisītis nāk pie savas vistiņas, tā ir viņa draugs, patvērums.
Dmitrijs Petrenko: Ilze ar Kasparu to arī brīnišķīgi spēlēja.
Ojārs Rubenis: Tā epizode ir brīnišķīga. Man jums trim ir jautājums. Šobrīd it kā dažas izrādes par Ukrainas karu, par politiku parādās, un tomēr mēs ļoti daudz caur teātri un kino mēģinām skatīties uz Otrā pasaules kara laiku, uz mežabrāļiem un tā tālāk. Kā mums caur teātri skatīties uz šodienas situāciju? Ukrainas karš un kovids ir viena situācija, bet tas ārprāts, kas mums pašiem notiek... Par to arī Alvis [Hermanis] ierunājās savā intervijā raidījumā "1:1", par kuru viņu mēģina nozākāt. Viņš nemācēja līdz galam izteikt domu, bet viņš ierunājās par to ārprātu, uz kuru mēs ejam. Kā to caur teātri dabūt gatavu? Un vai vispār vajag? Kaspar?
Kaspars Zellis: Teātra, vispār mākslas uzdevums ir provocēt dažādus jautājumus, tai skaitā vēsturiskus. Starp citu, gana daudz vēsturisku tēmu ir aktualizētas tieši ar mākslas darbu palīdzību. Es domāju, ka arī šodien dažas lietas, kas sabiedrībā varbūt tiek noklusētas un par kurām cilvēki nejūtas pārliecinoši runāt vai cilvēkiem nav drosmes runāt, vai cilvēki baidās par tām runāt, jo šobrīd, ja tavs viedoklis kaut kādā veidā atšķiras no vairākuma viedokļa, tu tiksi sociāli noknābāts... Es negribētu to sauktu par cancel kultūru, jo tas, man liekas, ir liels pārspīlējums. Bet lielā mērā apkārtējā vide, mietpilsoniskais vairākums uzliek zīmogu, kas rezultātā traucē izpausties kaut kādām individualitātēm. Mēs cilvēkus uztveram kā tādus, kas domā pareizi vai nepareizi, mēs vairs neuztveram cilvēkus kā cilvēkus, kuriem var būt savs viedoklis, savs skatījums. Par šīm tēmām, saasinātā veidā, caur dzīvnieku acīm, caur prusaka acīm, caur vienalga ko... Atcerēsimies, bija bērnu grāmata "Šarlotes tīkls". Lūk, caur šādu veidu, man liekas, ir iespējams runāt par tām problēmām, par tām negācijām, par to, kas mūs satrauc.
Ojārs Rubenis: Dmitrij, vai tu šobrīd jūties tāpat – disharmonijā starp balto un melno, noknābāšanu un bezpatiesības reālo situāciju?
Dmitrijs Petrenko: Man liekas, ka pagājušajā gadsimtā laikmetīgā māksla brīnišķīgi pildīja visas šīs funkcijas attiecībā pret karu un mieru, ko šobrīd pilda sociālie tīkli. Sākumā man bija jautājums, ko tagad teātrim vispār darīt, kā mums kā māksliniekiem... Jo mēs vairs nevaram būt tajās pašās pozīcijās, kā bija mākslinieki pagājušā gadsimtā. Es pārliecinājos, ka šobrīd teātrī strādā tas, ja mēs par šīm tēmām domājam ļoti dziļi, nevis mēs rādām bildi. Jo to visi zina, ir ļoti daudz informācijas, cilvēki vairs negrib uz to skatīties, bet cilvēki grib saprast un mēs gribam saprast, kā līdz tam nonākam, kas notiek.
Tā ir teātra funkcija – parādīt ceļu, kā mēs no jaukiem, foršiem bērniem kļūstam par cilvēkiem, kuri, iespējams, sev apkārt izveido elli. Te teātris un mēs kā mākslinieki varam būt pilsoniski un arī mākslinieciski aktīvi un noderīgi.
Ojārs Rubenis: Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis feisbukā ierakstīja frāzi, ka pēc tā visa, kas šobrīd notiek teātra pasaulē, kā izpaužas režisori un [kā noris] visas skandalozās lietas, viņam parādās jautājums, kāpēc vispār taisīt izrādes, jo visas savas emocijas mēs izliekam sociālajos tīklos. Ko jūs par to sakāt?
Kaspars Zellis: Brīžiem vien tas, kā mēs izliekam, jau ir teātris. Brīžiem teātris ir daudz patiesāks, nekā tās gammas, ko mēs izliekam publiski, kur cilvēki uzliek masku un mēģina parādīt savu ego, savu "es" caur kaut kādām patiesībām, par kaut ko iestājoties vai pret kaut ko cīnoties. Tas pēc savas būtības ir liels teātris.
Dmitrijs Petrenko: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs tikpat kā neesmu sociālajos tīklos un tur neko vairs nerakstu. Priekš kam?
Ojārs Rubenis: Jo? Jo tu gribi taisīt teātri?
Dmitrijs Petrenko: Teātrī tu vari būt tiešām dziļāks, lēnāks un piedāvāt domāt par to, nevis aicināt, lamāt, kaunināt. Man tomēr tuvāk ir padomāt.
Ojārs Rubenis: Ilze, tu kā aktrise tici, ka teātris var palīdzēt?
Ilze Trukšāne: Protams! Kas vēl?! Tāpēc es ar to nodarbojos.
Teātris ir platforma, caur kuru mēs varam, es ceru, darīt cilvēkus labākus un likt domāt, un vēlreiz atkārtot un atkārtot vēsturi, rādīt to, runāt par to. Teātris ir fantastiska platforma tam.
Ojārs Rubenis: Visbeidzot, vai jums ir kādā sociālā tēma, kas šobrīd ir ļoti tuva vai nepieciešama, un par kuru mēs varētu runāt caur teātri?
Dmitrijs Petrenko: Man laikam ir tik daudz, ka es vienmēr atrodu, par ko runāt. Man ļoti uztrauc pusaudži un tas, kas ar viņiem šobrīd notiek. Neviens nezina, ko ar viņiem darīt. Daudzi nemīl pusaudžus, nosoda viņus. Izrādēs mēs cenšamies kaut nedaudz izdarīt tā, lai viņus mīl. Viņiem ir grūti. Nopietni.
Ojārs Rubenis: Kāda tēma jums abiem aktuāla?
Kaspars Zellis: Līdzīgi kā Dmitrijam, man arī interesē tas, ko mēs saucam par margināļiem – tie, kas nav vairākums – un [iespēja] parādīt pasauli caur viņu prizmu: caur bezpajumtnieka prizmu, caur cietumnieka prizmu, caur veca cilvēka prizmu, caur invalīda prizmu. Tas varētu būt ļoti interesanti, jo brīžiem mums trūkst empātijas, mēs vienkārši neizprotam, kā šie cilvēki redz pasauli.
Ilze Trukšāne: Man tas personīgi liekas ļoti aktuāli un domāju, ka daudz par to varētu runāt – attiecības ģimenē: kāds ir ģimeņu modelis, kā tiek audzināti bērni un kā viņi nonāk līdz tām izvēlēm dzīvē, līdz kurām viņi ir nonākuši. Kāpēc viens bērns ir motivēts sasniegt kaut ko, iestāties augstskolā un aizvien sevi pierādīt, bet citam pietiek ar pamatskolu un viņš ir priecīgs, ka skola beigusies un vairs nav jāmācās? Kāpēc? Kas tas ir? Vai tie ir vecāki, kas ieaudzina, ka būs augstskolā jāmācās? Vai tie ir draugi, kurus viņš jauši vai nejauši satika, un kuri kļuva par viņa autoritāti?
Ojārs Rubenis: Cik labi, ka jums ir šīs tēmas. Tas nozīmē, ka teātris būs un attīstīsies. Cik labi! Es jau domāju, ka tūlīt teiks – mums pietiek ar sociālajiem tīkliem un viss ir kārtībā.
