Henrieta Verhoustinska: Katru reizi, uzsākot darbu pie jauna inscenējuma, pirmais jautājums, ar ko visi sastopas – par ko tas ir? Jūsu gadījumā, es teiktu, jo esmu jūs abus redzējusi Jāzepa lomā, stāsts ir mazliet atšķirīgs. Vai jūs varat pateikt, par ko jums ir izrāde "Jāzeps un viņa brāļi"?
Aksels Aizkalns: Tas noteikti nedaudz izriet arī par mani, bet, ja man ir jāizstāv šis cilvēks – Jāzeps – un tajā pašā laikā arī Rainis, tad tas noteikti ir par izaugsmi, par sevis apzināšanos, par savu kļūdu apzināšanos un piedošanu. Tas ir ceļš. To grūti tā ietērpt.
Mārtiņš Meiers: Rainis ir lugu ļoti pieblīvējis ar daudz dažādu atzaru idejām.
Rainis kā autors, kā dzejnieks pasauli redzēja molekulu līmenī, ļoti dziļi un detalizēti, un arī visi vārdi, kuri lugā tiek izmantoti – tur ir vārdu spēles –, rada iespaidu, ka tu kā ar skeneri ļoti detalizēti redzi dzīvi.
Par kopīgo jēgu – man [prātā nāk] vārds "izlīdzne", kas tiek lietots, un nevis tādā definīcijas līmenī, bet kā viss, ko tu vari par to domāt, mēģināt atlauzt; izlīdzne ne tik vien ar kādu, bet arī ar sevi.
Jāzeps piedod brāļiem pāridarījumu, kuru ir grūti iztēloties piedodam, īpaši šobrīd – laikā, kad cilvēki ir ļoti polarizējušies un par piedošanu mēs pat vēl nevaram sapņot, jo neesam beiguši, piemēram, karot. Vai jūs līdzīgā situācijā varētu piedot tā kā Jāzeps?
Aksels Aizkalns: Ja to var dzīvs šodienas cilvēks izdarīt, tad ir tiešām jāiet saulē. Atklāti sakot, es nezinu, vai es to varu. Es nezinu.
Mārtiņš Meiers:
Pasaule ir sašķēlusies vairākās šķautnēs. Jāzeps izrādē un lugā ļoti daudz runā par to, kas ir taisnība, bet vai taisnība ir tas vārds, kas jāizmanto, šķetinot tādus samezglojumus?
Šī brīža divu konkrētu konfliktu – Gazas sektorā un Ukrainā – [kontekstā] vienā brīdī jāsāk domāt, vai tie vārdi, kurus mēs lietojam, mēģinot atrisināt vai sev ko izskaidrot, varbūt paši ir kļuvuši nederīgi darbarīki. Mani vairāk rosina domāt nevis tas, vai es varētu piedot, bet vai tajā ceļā, kādu es reizēm eju dzīvē, atrisinot kaut ko vai nostājoties radikālās pozīcijās, es nelietoju savu jau iekšēji izsmeltu metodi.
Jaunais iestudējums ir ļoti laikmetīgs. Tā režisore ir Inese Mičule, sadarbībā ar Kristu un Reini Dzudzilo, kuri ir radījuši neparastu scenogrāfiju. Bet Raiņa teksts ir palicis. Atzīšos, ka "Jāzeps un viņa brāļi" bija mana mīļākā luga vidusskolā. Mums bija brīnišķīga literatūras skolotāja.
Mārtiņš Meiers: Lieliski! Kurā skolā tas bija? (visi smejas) To vajag reklamēt!
Rīgas 6. vidusskolā. Lugas teksts nav viegls, tas ir pilns ar Raiņa darinātiem jaunvārdiem, no kuriem daļa ir iedzīvojušies mūsdienās, daļa – nav. Kādas bija metodes, lai jūs apgūtu šo tekstu un padarītu par savu?
Mārtiņš Meiers: Es teikšu tā: vienkārši tas ir jāredz un jāsaprot. Ja Rainim ir, piemēram, "spildz vasarlietus puteklīšu sudrabs", tad ir jāierauga, kas tas ir. Es arī fiziski meklēju dabā, un tad, kad es ieraudzīju to, kad es priekš sevis atradu, kas tas ir, es pamanīju, cik ļoti tu vari pasauli pamanīt, cik daudz man apkārtesošā pasaule stāsta, dod iespējas redzēt, nevis būt tādam novaidējušamies cilvēkam.
Tās Raiņa pastaigas pa Šveices kalniem jūt šajā lugā.
Mārtiņš Meiers: Jā. Un, ja Jāzeps sākumā saka, ka pie kviešiem bija visu dienu, tad jāpadomā, kas tas ir šodien. Citreiz ir grūti trīs stundas nosēdēt pie filmas vai vienalga kur, bet visu dienu pavadīt laukos, un ko tas izdara ar tavu garu... Tādu lietu tur ir tik ļoti daudz. Tās ir ļoti fascinējošas.
Latviešu valodā ielikt tāda mēroga redzējumu, un ka mūsu valoda [to] var atvērt – es neesmu saskāries ar to tik intensīvā veidā.
Protams, katram ir, var teikt, pat uzbudinošas attiecības ar Raini (smejas), un es domāju, ka tas ir tieši tā iemesla dēļ.
Aksel, vai tu kaut kā padarīji šo tekstu par savu? Vai tu esi sācis lietot kaut kādus Raiņa vārdus ikdienā?
Aksels Aizkalns: Jā, man ļoti patīk "izlīdzne". Par tekstu – tas nebija tā pašmērķīgi: iet un padarīt to par savu. Drīzāk, kā Mārtiņš saka, tā ir liela daļa iztēles, liela daļa vēlmes saprast, ko Rainis ar to tekstu ir domājis, un tad meklēt savu personību, meklēt, ko tu tajā saredzi, savas bildītes un savas atmiņas tu liec tajā iekšā. Tad tas kaut kā savelkas kopā ar tevi ideālā gadījumā.
Mārtiņš Meiers: Tas teksts rosina tik daudz. Raiņa un Aspazijas attiecības man vienmēr likušās ne sausas, bet ļoti īpatnējas (no vēstulēm), bet Asnates un Jāzepa attiecībās Rainis ir ierakstījis visskaistāko veidu, kā atzīties cilvēkam, kurš tev ir bijis blakus [..]. Es personīgi pieņemu, ka viņš tomēr ir Aspaziju tur redzējis.
Aksels Aizkalns: Rainis jau vienīgais zina, ko viņš tur patiesībā ir uzrakstījis. Lasot mēs kaut kādā ziņā fantazējam un – gribot negribot – interpretējam.
No šodienas cilvēka viedokļa.
Aksels Aizkalns: Protams, no šodienas cilvēka viedokļa.
Mārtiņš Meiers: Pašā lugas pamatfabulā, kas ir paņemta no Bībeles, jau ir iekodēts tas, ka mēs esam spiesti uzdot pret sevi ļoti prasīgi jautājumus. [..] Šis stāsts, šī brāļu būšana un nodevība – Rainis laikam tiešām ticēja, ka mēs, mūsu tauta, spējam šo kodu atlauzt vaļā.
Lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējums skatuvi pirmo reizi sasniedza 1920. gada novembrī – gadu pēc traģēdijas publicēšanas. To uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves uzveda viens no latviešu režijas pamatlicējiem, vēlākais Tēvzemes balvas ieguvējs Aleksis Mierlauks. Lai īstenotu iestudējumu, viņš brauca uz Šveici tikties ar lugas autoru Raini. Jūsu gadījumā šāda tikšanās nebija iespējama, bet kā jūs vispār raugāties uz to, ka autors ir klāt iestudējumos?
Aksels Aizkalns: Man nav palaimējusies tāda iespēja. Esmu dzirdējis, ka uzreiz ir milzīga atbildība. Es pat iztēlojos, ka tā varētu būt.
Mārtiņš Meiers: Jebkurš autors ir cilvēks ar savu dzīves redzējumu un enerģiju. Bet mēs, aktieri... Ja autors ielaiž pie sevis mājā, tad aktieris grib iet pa to māju, kur viņš grib, redzēt visas istabas. Reizēm autors saka, ka tajā istabā neejam, bet tā istaba tanī mājā ir iebūvēta, un tur aktieriem ir visinteresantāk ielīst. Tādā līdzībā es varu paskaidrot. (visi smejas)
Aksels Aizkalns: Diezgan bezkaunīgi.
Mārtiņš Meiers: Jā, bezkaunīgi aktieri ir.
Divi aktieri uz vienu lomu mūsdienās ir retums. Vai jūs skatījāties viens otru mēģinājumos?
Mārtiņš Meiers:
Kad sākām, varbūt domājām, ka vairāk būsim kopā, bet pa ceļam abi sapratām, ka šī loma ir ļoti vientuļš ceļš.
Tātad neietekmējāties viens no otra?
Mārtiņš Meiers: Mēs bijām blakus, bet katram ir sava iekšējā radīšanas pasaule.
Aksels Aizkalns: Līdz kaut kādam brīdim mēs bijām kopā, jo paralēli strādājām. Es redzēju kaut ko, ko Mārtiņš darīja, Mārtiņš redzēja, ko es, bet tad, kad nāca tuvāk pirmizrāde, mēs tā kā [nošķīrāmies].
Mārtiņš Meiers: Un otrajā cēlienā tomēr ar lielo ego ir jādarbojas, vai ne? (smejas)
Tā ir taisnība. Starp citu, skatoties jūsu abu Jāzepus un ņemot vērā, ka jums ir gandrīz 10 gadu starpība, es atcerējos to Māras Ķimeles iestudējumu, kurā jaunībā Jāzepu atveidoja viens aktieris, bet varoni brieduma gados Ēģiptē – cits. Vai šāda ideja iestudējot jums neradās?
Mārtiņš Meiers: Man liekas, ka mēģinājumos mēs to īsti neapspriedām. Varbūt, ka vienu brīdi pat bija [tāda doma], bet tad tapa saprotams, ka tas ir viena cilvēka ceļš.
Es piekrītu.
Mārtiņš Meiers: Jo teātris ir fiziska lieta – tev fiziski ir jāiziet ceļš, lai beigās ķermenis fiziski un, cerams, arī garīgi un pēc sapratnes būtu tur. Man liekas, ka tur nav cita ceļa. Protams, no režisora koncepta tas viss tā var būt, to var mēģināt risināt. Es ļoti egoistiski no aktiera viedokļa laikam šobrīd runāju. (smejas)
Tas ir normāli. Mēs jau noskaidrojām, ka Ineses Mičules izrāde ir laikmetīga, bet, ja jums pāris vārdos skatītājam jāpasaka, kas tieši šajā iestudējumā ir laikmetīgs – ko jūs teiktu? Kas šodienas cilvēku sarado ar Jāzepu?
Aksels Aizkalns: Neskatoties uz telpu un kostīmiem, tad, manuprāt,
Raiņa kods, kas ir šajā lugā, ir laikam caurejošs un vienmēr būs aktuāls: kā cilvēkam atrast sevi, kā nokļūt pie sevis, kā pārkāpt sev pāri.
Tu piekrīti, ka tas ir cilvēka galvenais uzdevums dzīvē?
Aksels Aizkalns: Jā un nē, atkarībā no tā, ko cilvēks vēlas no dzīves. Ja man personīgi prasa – jā. Man kā aktierim tas ir pat nepieciešams – saprast, kas es esmu, ko es jūtu.
Lai nepazustu?
Aksels Aizkalns: Nu, jā, lai nepazustu. (smejas)
Mārtiņš Meiers: Man patīk, ka mūsu valoda ir uz to spējīga, ka mūsu valoda piedāvā idejas un iespēju par tām runāt uz skatuves tādā pieblīvētā līmenī. Un ne tik ļoti mēs mēģinām, lai būtu laikmetīgi, kā pārbaudām, vai mēs vispār spējam kaut ko tādu šobrīd uztvert – to ideju, kuru ir licis cilvēks, kurš ir kritis un dedzis, kurš ir gribējis pacelt mūsu kultūru līdz augstākajam līmenim. Man ir gadījies teātrī spēlēt gan Emīlu Dārziņu, gan Cimzi un Knutu Skujenieku, un visus caurvij kopīgais – viņi deg ne tikai par savu, bet mūsu kopīgo lietu. Rainim tas ir izdevies atomreaktora intensitātē. Vai mēs to spējam nest tagad? Vai mēs spējam to uzklausīt? Tā kā Aksels teica – mērogs. Tas ir tas laikmetīgais – savs mērogs. Bet tāds neuzpūstais!
Man liekas, ka Valmieras teātris to risina vairākās izrādēs. Bez šaubām, Valmieras teātrim šobrīd ir ziedu laiki, ko apliecina 21 nominācija "Spēlmaņu naktij". Teātra ēkas rekonstrukcija gan vēl turpinās. Aksel, kā ir strādāt šādos apstākļos? Es zinu, ka izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska", kad jūs esat nošķiedušies ar asinīm, jūs tādi dabūjat iet pa ielu, lai Apaļajā zālē varētu ieiet pa citām durvīm.
Aksels Aizkalns: Tagad ir uzlabojumi. Vairs nav tik auksti, un ir arī telpas, kur mēs varam labāk apmazgāties. Bet Krišjānis [Strods] vēl aizvien iet laukā, jo viņš finālā ir pilnīgi notašķījies.
Biedē garāmgājējus. (smejas) Aksel, tas, ka tu nonāci Valmieras teātrī, bija likumsakarība? Vai tu esi valmierietis?
Aksels Aizkalns: Nē, es no Liepājas esmu. Tā noteikti ir kaut kāda likteņa plūsma, ka es esmu Valmierā, jo nekad agrāk nebūtu iedomājies, ka es būšu Valmieras teātrī.
Man ļoti patīk Valmierā. Neskatoties uz visiem remontiem un aukstajām telpām, un bezstūru zālēm, es negribētu būt kaut kur citur.
Tu, Mārtiņ, tomēr esi izvēlējies citu ceļu. Pēc ļoti ilgiem Valmieras teātrī nostrādātiem gadiem un galvenajām lomām neskaitāmās izrādēs tu izvēlējies Dailes teātri, kur, starp citu, tālu no Raiņa neesi ticis, jo šobrīd mēģini lomu Kairiša izrādē "Spīdolas nakts".
Mārtiņš Meiers: Jā, tas vairāk ir saistīts ar manis paša iekšējo dzīves procesu. Laikā, kad Latvijas teātrī ir diezgan nokaitēta atmosfēra, jukas iekšējo attiecību ziņā, es gribētu un arī atļaušos pateikt paldies Dailes teātra direktoram Jurim Žagaram un Valmieras teātra direktorei Evitai Ašeradenai, kuri kopīgās lietas labā, lai, teiksim, taptu šī izrāde, atrada šo izlīdzni. Jo ir kaut kas, kas ir kopīgās lietas vārdā. Es vienmēr priecājos par Valmieras teātri. Tagad mans teātris – Dailes teātris.
Ko tu gaidi no savas karjeras, ja mēs to tā varam nosaukt, Dailes teātrī?
Mārtiņš Meiers: Gaidīt? Man patīk šī profesija, man patīk strādāt, un es sevi izaicinu.
Man personīgi dzīvē vajadzēja salūzt.
Kā Jāzepam?
Mārtiņš Meiers: Es nezinu, no kurienes nāk lēmumi vai izaicinājumi. To mēs neviens nezinām.
Brīnišķīgs noslēgums mūsu sarunai. Es novēlu, lai jūsu abu dzīvēs lūzumi un lauzieni ir pēc iespējas mazāk sāpīgi un pēc iespējas vairāk radoši! Paldies, ka atradāt laiku atnākt uz "Kultūrdevu"!
