Aktrise un režisore Dita Lūriņa un komponists, libreta autors un basģitārists Kaspars Rolšteins sacerējuši roķīgi pancīgu monooperu "#DiToo" ar sirreāliem autobiogrāfiskiem elementiem, kas jau kovida pandēmijas laikā iestudēta fon Stricka villā. Tagad abu radošais eksperiments oficiāli iekļauts Nacionālā teātra repertuārā.
Rolšteins atklāj: "Tas ir tāds kā pseidoautobiogrāfisks stāsts. Neieslīgstot detaļās, tas ir par prieku, par cilvēku spēju priecāties pat grūtās situācijās un kaut kā dzīvot. Tas, man šķiet, ir viens no mākslas darba uzdevumiem, šai gadījumā, mūsu, it īpaši – radīt kādu pēcgaršu, kas nesadrūmina, neviens šeit nenomirst kā parasti operās, tā nav traģēdija."
Jautāta par savu tēlu, Dita Lūriņa stāsta: "Tur esmu es un mana Dvīņu māsa, tur ir daudz no manis. Mēs abas ar māsu runājam divās balsīs, lai bišķi vieglāk mūs atšķirt, mums ir lācīša balss un mums ir princesītes balss – tie ir tādi divi ceļarādītāji, kas mums ir, kas varbūt var mūs kaut kā konkretizēt."
Diezgan absurdi fragmentārais stāsts vēsta par Ditas "Dvīņu māsas" neparastajiem piedzīvojumiem Kurzemes jūrmalā, vēlāk pametot šo vietu un nonākot konfliktā ar pasaulē valdošajiem priekšstatiem par sievietes seksualitāti.
Dita Lūriņa brīdina: "Galvenais, turiet atvērtu savu uztveri un prātu, nemēģiniet visu saprast uzreiz tā tieši un sižetiski, tas viss atnāk asociācijās."
Skatītājiem pirmajā rindā jābūt gataviem slapjam pārsteigumam – tāpēc viņiem izsniegs lietusmēteļus un lietussargus.
