Mihaila Čehova teātris ir vecākais krievu teātris ārpus Krievijas robežām, jo Rīgā līdz 1883. gada teātra nebija.
Svinot 140. jubileju, radošā komanda vēlas, lai teātri nākotnē sauc par Čehova teātri, bet sarunvalodā, lai skatītāji sirsnīgi saka: aizejam uz Čehovu. Lai tas notiktu, teātris vēlas mainīties.
Teātra mākslinieciskās stratēģijas un repertuāra plānošanas vadītāja Laura Groza saka: "Šo teātri raksturo tāds spilgts personāžs kā Mihails Čehovs, neviens teātra režisors nav izvairījies bez viņa metodes apskates, to var lietot vai nelietot, bet šis teātris pārstāv arī viņa idejas. Mēs turpinām iedzīvināt spilgtumu, to, kas attiecas uz izteikti harismātisku teātri – cita enerģētika –, un tas ir kopīgo kultūtrelpu Latvijā papildinošs elements."
Kā savu ienākšanu teātrī atminas viens no vadošajiem skatuves māksliniekiem Maksims Busels? "Es atceros sajūtu, es biju ļoti pagodināts, jo, tas ir visvecākais krievu teātris aiz Krievijas robežām. Es atceros, kad es vēl skolā mācījos, vienmēr gāju uz izrādēm pirms rekonstrukcijas, bet, kas man patīk, šis gars arī pēc rekonstrukcijas ir palicis."
Šai sezonai izvēlēta kopīgā tēma – vara – ieskanēsies katrā jauniestudējumā.
Nākamā pirmizrāde gaidāma 13. oktobrī – Albēra Kamī "Kaligula" Sergeja Golomazova režijā. Tā būs muzikāli dramatiska izrāde par cilvēka lepnuma un morālās pašgribas graujošo dabu.
Kādas teātra tradīcijas režisors vēlas saglabāt un attīstīt? Golomazovs, kas no šī gada ir arī teātra stratēģiskās komunikācijas un mākslinieciskās izcilības vadītājs trupas jautājumos, stāsta: "Tā ir brīnišķīgā radošo atklājumu tradīcija, kas veikta krievu psiholoģiskā teātra telpā Mihaila Čehova pārmantojamībā. Tas, kas šeit notiek tagad, un par kādu nopietnu, radošo stimulu tas kļuva Latvijas teātra tradīcijā. Man šķiet, tā ir ļoti svarīga, neatņemama šī teātra tradīcija, visaptveroša, kas turpina dzīvot un vēl ilgi dzīvos. Un no šī krievu psiholoģiskā teātra avota, ļoti dažādā un bezgalīgā, mēs turpināsim smelt dažādas radošas, iedvesmojošas amata bagātības. Piekrītiet, ka ne katrs teātris ir spējīgs nodzīvot līdz tik cienījamam vecumam – 140 gadiem. Tā ir unikāla parādība ne tikai Latvijas kultūrtelpā, bet kultūrā kopumā."
Teātra galerijā mākslinieka Kriša Salmaņa instalācija "Saskare" tematiski ataino Latvijas kultūrtelpu un Čehova teātra vēlmi vienot sabiedrību: "Tur izskatās, smuki un smaržīgi, bet arī bēdīgi, jo mēs tā augšā un lejā; kad ir lejā, tad katrs pa savu sienu peramies un saskrienamies tikai reizēm…"
Laura Groza piebilst: "Šī Kriša Salmaņa izstāde ir visas sezonas aprakstošā daļa, tā ietērpta šādā instalācijā, kas ir viņa autordarbs. Šis darbs ir par Sarunu. Kā jāattīstās teātrim, kā viņš turpina sarunāties ar Latvijas kultūrtelpu un Latvijas kultūrtelpa ar šo teātri."
