Iespējams, tas būs pats skarbākais operstudijas iestudējums, jo – lai arī franču komponista Krasa mūzika ir ļoti skaista, operas stāsts ir skaudrs un traģisks.
Režisore Ināra Slucka to skatījusi mūsdienu notikumu kontekstā, tāpēc operas darbība notiks kara hospitālī, kur Polifēms nokļuvis pēc karā gūtām fiziskām un garīgām traumām.
Franču komponists Žans Krass operu sarakstīja Pirmā pasaules kara laikā. Tās pamatā ir Alberta Samēna librets, kas ir versija grieķu mītam par ciklopu Polifēmu un viņa nelaimīgo mīlestību uz skaisto Galateju. Lai arī operas stāsts ir sāpīgi skaudrs, mūzikas valoda ir veldzējoša, stilistiski tuva impresionismam – atzīst diriģents Artūrs Gailis:
"Mūzika ir debešķīgi skaista. Līdz ar to es pat kaut kādā ziņā teiktu, ka ir brīži, kad tas skaistums gandrīz vai kontrastē ar saturu. Bet patiesībā katra nots vienlaikus ir arī ļoti atbilstoša tam visam, kas notiek. Žans Krass ļoti meistarīgi ir uzrakstījis tieši šajā manierē."
Režisore Ināra Slucka atzīst, ka, veidojot šo darbu tieši šobrīd, nav bijis iespējams nereaģēt uz pasaulē notiekošā kontekstu, tādēļ darbība notiks kara hospitālī, kur Polifēms tikko atgriezies no kara, – ne tikai vizuāli, bet arī garīgi sakropļots: "Dabīgi, tas neattiecas tikai uz šo vienu cilvēku, tas ietekmē arī visus apkārtējos. Mani ir šokējuši visi tie stāsti, kādi ir tie cilvēki, kas, piemēram, šobrīd atgriežas no kara Ukrainā gan ukraiņu, gan krievu pusē. Tas ir briesmīgi!"
Scenogrāfiju izrādei veidojis Aigars Ozoliņš, bet kostīmu māksliniece ir Evija Dāboliņa, kura stāsta, ka vizuālais tēls ieturēts monohromos toņos, neizmantojot spilgtas krāsas un akcentus, lai dotu iespēju vairāk izcelties pašiem tēliem: "Tai pašā laikā ir arī ļoti šokējoši efekti. Kā, piemēram, Polifēma vizuālais risinājums. Iespējams, ka ar vājākiem nerviem labāk pievērt acis, bet tā ir realitāte, kāda jau nu tā ir, to nenoslēpjot."
Jau nākamajā mirklī praksē pārliecinos par Evijas Dāboliņas teikto, jo sarunai tik tikko pēc grima uzlikšanas pievienojas Polifēma lomas atveidotājas Artis Muižnieks. Viņa seju – vismaz tuvplānā – patiešām ir visai biedējoši uzskatīt. Dziedātājs padalās savās pārdomās, strādājot pie jaunās izrādes:
"Tu vispār sāc novērtēt, kāda ir tava dzīve, tavas vērtības. Nu, apskatāmies apkārt – mums taču visiem viss ir kārtībā, mēs varam smaidīt. Bet citur tā nav.
Ja runājam par Polifēmu – es viņu uztveru kā ļoti sāpīgu tēlu, kura mīlestība pret Galateju ir nožēlojama. Viņš ir bezpalīdzīgs, un viņa ir kā šis pēdējais salmiņš, pie kura viņš turas, līdz beigās viņš saprot, ka tur nekas nebūs, un viņš izdara to, ko izdara."
Galateja savukārt ar lielu prieku sagaida no kara savu mīļoto, taču, kad saprot, ko karš ar viņu ir izdarījis, neatrod sevī spēku mīlestību saglabāt, kas Polifēmu arī noved līdz galējiem lēmumiem, par savu Galatejas lomu stāsta Laura Kancāne: "Mani kā Galateju visvairāk uzrunā tas, kā tu ar saviem lēmumiem, ar savu rīcību, iespējams, absolūti negribot, ietekmē otru cilvēku. Tas man pašai ir tāds ļoti būtisks jautājums dzīvē, un šajā iestudējumā es to ļoti izjūtu – kā tu ar savu egoismu, ar domāšanu tieši par sevi, vari būt kādam pēdējais piliens."
Laura Kancāne un arī viņas tēla māsas Līkasas lomas atveidotāja Liāna Muižniece atzīst, ka operas vokālās partijas apgūt nebūt nav bijis viegls uzdevums.
Operdziedātājas stāsta: "Jā, mācījāmies mēs ļoti ilgi. Bija ko piespiesties. Mūzika ārkārtīgi skaista, bet pagāja labs laiciņš, kamēr mēs tikām galā, jo ritms ir sarežģīts un, kā jau franču mūzikā, daudz vārdu ar daudz notīm. Jā, tas ir impresionisms, un impresionisms ar franču valodu kopā – ir ko pacīnīties."
Operstudijas "Figaro" jauniestudējuma "Polifēms" izrādes Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē skatāmas piektdien, 3. novembrī, kā arī 7. un 9. novembrī.
