Reizi nedēļā Latvijas vēstniecības telpas Kijevā pārvēršas par deju zāli, kad uz mēģinājumu sapulcējas “Kastaņi”. Ukrainas latviešu deju kolektīvs izveidojās pirms četriem gadiem. Kā atzīst, dejošana ir labs iemesls, lai sanāktu kopā. Dzīvojot ārzemēs, gribas būt tuvāk cilvēkiem, kuri tevi labi saprot.
“Melna maize, rupjmaize. Kurš brauc, vienmēr pasūta. Un “Kārums"... Jums nav līdzi šodien? Ir cilvēki, ar kuriem tu vari parunāt latviski. Dzīvojot Ukrainā 10 gadus, iznāk reti runāt latviski. Un tā valoda aizmirstas,” stāsta “Kastaņu” dalībniece Jeļena Balode.
Precīzas statistikas nav, bet tiek lēsts, ka Ukrainā dzīvo aptuveni divi tūkstoši latviešu. Gan tie, kas ieprecējušies, gan tie, kas uzturas darba dēļ. Diplomāti un uzņēmēji. Aktīvākie ir Kijevā. Svētku reizēs kopā sanākot aptuveni 50 latviešu.
“Man vienmēr ir gribējies piedalīties Dziesmu svētkos. Domāju, ka tas būs koris, jo dejot es nemāku. Bet dzīve iegriezās citādāk. Tomēr sanāca iemācīties dejot. Nemaz tik slikti nesanāk,” smaidot saka “Kastaņu” dalībnieks Ansis Freimantāls.
Deju kolektīvā ir arī ukraiņi, tostarp Romāns Straševskis: “2015. gadā izdomāju mācīties latviešu valodu, fakultatīvi. Iznāca vairākas reizes būt Latvijas vēstniecībā, un šī jaukā dāma, kolektīva pašreizējā vadītāja Olena, uzaicināja dejot. Un tā viss sākās – gluži, kā mēdz būt filmās.”
Romāns iepriekš dejojis ukraiņu tautas dejas. Tās esot fiziski grūtākas. “Man šķiet, ka latviešu dejas ir, jā, daudz dvēseliskākas. Man ļoti patīk,” saka Romāns.
“Latviešu un ukraiņu tautas dejas atšķiras. Latviešiem ir daudz melodiskākās un mierīgākas. Tās tevi uzreiz ievelk,” vērtē “Kastaņu” dalībniece Svetlana Novaka.
Par savu lielāko sasniegumu “Kastaņi” uzskata piedalīšanas Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkos. “Tas bija neaizmirstami! Dziesmu un deju svētki Rīgā bija pats iespaidīgākais notikums manā dzīvē. Jā, pat tā,” atzīst deju kolektīva dalībniece Jana Bukovska.
“Varonis ir tas, kas ne pirmo reizi piedalās, bet kas vēl otro reizi gribēs to darīt. Tāpēc mēģinām izdarīt īstu varoņdarbu, un mēs gribam vēlreiz piedalīties,” apņēmīgs ir “Kastaņu” dalībnieks Aleksis Babuškins.
Finansējumu no valsts kolektīvs nesaņem. Viņi nevar atļauties īrēt telpas mēģinājumiem. Tautastērpus dejotāji pirkuši par personīgiem līdzekļiem.
“Pinam vainagus no puķēm, ļoti patīk. Tas ir viss process, ne tikai dejas. Kamēr esam kopā, mums ir labi,” saka “Kastaņu” vadītāja Olena Babuškina.
