Grupas "Stokholmas spēlmaņi" dalībnieki arī dzīvo Stokholmā. Tie ir latvieši, kas regulāri satiekas, lai kopā muzicētu.
Guntis Urtāns, Didzis Urtāns, Signe Rirdance un Uvis Urtāns – ģimene Stokholmā ieradusies mammas Signes darba dēļ, viņa strādā Eiropas Savienības aģentūrā. Tētis Guntis ir informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists, dēli – skolēni. Jaunākais, Uvis, spēlē basu, vecākais, Didzis, sācis ar vijoli, bet tagad sit bungas, tēvs Guntis pārzina akordeonu, bet mamma Signe – akordu cītaru. Ciemos uz Urtānu māju netālu no Ārlandas lidostas atbraukusi arī Maija Janusa, kura dzied un spēlē vijoli. Un tas ne tuvu nav viss, iesaucas Signe, uzskaitot vēl sauju spēlmaņu.
"Mēs dzīvojam katrs savā Stokholmas galā, nemaz nav tik vienkārši satikties," atzīst Signe. "Anna spēlē flautu, Jans, kuram nav ne pilītes latviešu asiņu, arī lieliski spēlē un dzied latviski. Dace spēlē mandolīnu. Danču vedēji Zita un Valdis nespēlē, bet māca dančus, kad mēs spēlējam dančus – kas ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem būtu skaidrs, kas tad viņiem tur jādara."
Ar dančiem viss arī pirms 10 gadiem sācies. Signe turpina: "Bija Daces dzimšanas diena, kurā daudzi no klātesošajiem bija atnākuši, Dace bija teikusi: "Paņemiet līdzi mūzikas instrumentus!" Tad mēs sākām kaut ko kopā spēlēt – franču, zviedru un latviešu mūziku – un konstatējām, ka ir kaut kas interesants, ko kopā var darīt."
Vecākajai "Spēlmaņu" paaudzei ir mūzikas skolu un vidusskolu pieredze Latvijā, jaunākā mācījusies pašmācības ceļā un ar vecāku palīdzību. Un aizrāvusi eksperimentiem arī pārējos. Stāsta Maija Innusa: "Bija tāda 45. vidusskola ar mūzikas klasi. Tur mums mēģināja iemācīt klavieres spēlēt, bet man kaut kā nesanāca. Notis es lasu, un tagad man ir drosme mēģināt vijoli iemācīties. Citi jau uzskata, ka es esmu traka, bet man patīk. Dziedājusi es esmu. Latvijā savulaik bija tāda folkgrupa "Auri", no turienes nāk prieks dziedāt."
"Nereti mēs pat esam zviedriem spēlējuši, tas ir interesanti gan mums, gan viņiem – saprast, ka tos pašus dančus var dejot zviedru publika," turpina Maija. "Mums ir arī ļoti interesanti pārstāvēt latviešu kultūru šeit. Ļoti daudz kas ir bijis Zviedrijas latviešu trimdas vēsturē, bet tāda danču mūzika – nē. Ja gribam atrast kaut ko līdzīgu, tad Alfrēds Vinters šeit pēc kara nodzīvoja diezgan ilgi, un viņam bija vairāki mēģinājumi atjaunot Vintera kapelu Stokholmā. Viņam, man liekas, nav vairs šeit ģimenes. Kaut kādā nozīmē "Stokholmas spēlmaņi" ir viņa pēcnācēji."
"Stokholmas spēlmaņu" repertuārā ir ap 20 Vintera dziesmu. Minialbums "Lai tā būda rūc" ar Alfrēda Vintera skaņdarbu interpretācijām tapis par godu latviešu vieglās mūzikas celmlauža 115. dzimšanas dienai.
Vintera 115. dzimšanas dienas mini albumu "Stokholmas spēlmaņi" Rēzeknē, Eināra Lipska studijā, ierakstīja laikā, kas palika pāri pēc albuma "Danči" iespēlēšanas. Uzaicinājumu izmantot profesionālo studiju saņēmuši no interneta "Danču krātuves" izveidotāja Sanda Zučika. Viņu īpaši interesējušas paralēles starp latviešu un zviedru danču mūziku, piemēram, dziesmu "Kristin, Kristin" un mūsu "Vidsmuižas Kristīni".
"Stokholmas spēlmaņi" iesaucas – Latvija taču ir tik tuvu! Un izsaka hipotēzi, ka vārds "spēlmanis", zviedriski – "Spielman" pie mums ienācis tā sauktajos "zviedru laikos", 17. gadsimtā.
Bet kā vecajā tautas mūzikā iejūtas grupas jaunākie dalībnieki, kuru klasesbiedri droši vien aizraujas ar roku? Astoņpadsmitgadīgais Didzis stāsta: "Iepriekš par latvisko mūziku bijis iespaids, ka tas ir kaut kas baigi vecs, neinteresants, klausījos vairāk alternatīvo mūziku. Spēlējot tomēr dod iespaidu, ka tā tomēr ir šī gadsimta mūzika, diezgan iespaidīgi. Dod tomēr iespēju kaut ko lielāku darīt."
"Spotify" drīz būšot pieejams vēl viens pašu spēkiem Stokholmā ierakstīts danču albums, kam gala apstrādi Latvijā veicis Gatis Gaujenieks. Bet nākamais koncerts otrpus Baltijas jūrai paredzēts 16. oktobrī, kad "Spēlmaņi" latviešu dančus mācīs zviedru deju grupai.
