Zelta griezumā starp masu kultūru un mākslu. Atskats uz «Rammstein» koncertu Lucavsalā

Grupa dibināta 1994. gadā, izdevusi septiņus albumus un šajā laikā ir iemantojusi kulta statusu visā pasaulē. Savā dzimtenē “Rammstein” vienmēr ir uzmanības centrā un koncertus izpārdod 10 minūšu laikā. Izpārdod VISUS koncertus! Interesanti, ka Rīgas koncerts tūres sarakstā bija viens no pēdējiem, uz kuru varēja nopirkt biļetes. Un skaidrs - nepavisam nepārsteidza tas, ka apkārt dzirdēju ļoti daudz vāciski runājošos, kuriem tā bija dzimtā valoda.

Vāciešu sarunas un vēlāk arī līdzi dziedāšana radīja gan autentisko sajūtu, gan vieglāk ļāva atminēties dziesmu vārdus. Un, ne mazāk svarīgi, radīja vajadzīgo kvorumu.

Acīmredzot, ārzemju klausītāju pieplūdums uz koncertu bija tik liels, lai Rīgas viesnīcas paceltu cenas.

Zinot “Rammstein” šova specifiku, kur svarīga loma ir kopskatam, par koncerta skatīšanās vietu izvēlējos vietu tālāk no lielās skatuves, bet tuvāk skatuves platformai. Kopumā publika šoreiz ir pieaugusi un mierīga, vismaz manā kreisajā pusē – cilvēku kopskatu šādā pūlī neieraudzīt. "Rammstein" skatuves scenogrāfija ir kā 20. gadsimta funkcionālisma celtne. Pirmā koncerta daļa vēl notika vakara gaismā pirms saulrieta, koncertu atklājot ar dziesmu “Was ich liebe” un melniem dūmiem “aizdedzinot” torņus un “izšaujot” melnus konfeti.

Ja karjeras sākumā “Rammstein” bija smagās mūzikas klausītāju grupa, tagad mūzikas stila apzīmējums spēlē otršķirīgu lomu. Tev obligāti nav jāklausās smagais metāls, lai tev patiktu “Rammstein”. Tev obligāti nav jāsaprot vācu valoda, lai klausītos “Rammstein”. Protams, šīs zināšanas klausīšanos tikai bagātina.

Lai gan muzikāli “Rammstein” leģendu statusu ir iemantojuši ar pirmajiem trim albumiem, grupa savu attīstību ir turpinājusi, koncertšovu pilnveidojot līdz perfekcijai.

Katram skatuves numuram varētu veltīt vismaz lappusi garu iztirzājumu, “Rammstein” koncerts ir atsaucēm pārbagāts, taču galvenokārt tas ir veidots tā, lai kļūtu kā sajūtu pieredze. Individuāla sajūtu pieredze, stāvot milzīga pūļa vidū.

Mirklis, kad mani pašu pārņēma vienlaikus ķermeniska šausmu un labpatikas zosāda, bija dziesmu virknējums: “Puppe”, “Heirate mich” un “Diamant” – meistarīgi izmodelēta un savienota šausmu stāstu triloģija. “Puppe” stāsta par garīgu slimību un pieredzētām šausmām, “Heirate mich” – par nekrofīliju, bet “Diamant” par skaistumu, kas ir vizuāls pievilcīgs, bet sastindzis kā akmens. Ja “Puppe” bija kapeņu stāstiņi gan muzikāli un tekstuāli, gan vizuāli, tad “Diamant” tika izpildīts teju akustiskā versijā.  

“Ich reiss der Puppe den Kopf ab” (Es norauju lelles galvu) skaļi dzied apkārtesošais pūlis līdzi piedziedājumam un tas šķiet tik paradoksāli, ļoti melni, tāpat kā dziesma “Heirate mich”. Kāpēc mēs šo līdzi dziedāšanu tā izbaudām? Lai apzinātos cilvēka būtības duālo dabu, kas dažreiz kļūst ļoti melna, bet, esot pārāk balta, uz šīs zemes nespēj rast vietu.

Viens no mākslas uzdevumiem ir dot iespēju cilvēkam iepazīties un pieņemt dzīves netīkamo pusi, un “Rammstein” saviem klausītājiem sagādā šo vērtīgo iespēju.  

Psiholoģiskā spriedze atrisinās reivā un neona gaismās. Dziesmas “Deutschland” ievadu remiksēja Ričards Z. Kruspe, esot uz EDM mūzikai raksturīgā dīdžeja podesta un uz skatuves acīmredzami atdodot godu vācu elektroniskās mūzikas grandiem “Kraftwerk”. Patiesībā “Rammstein” ir ļoti labās attiecībās ar deju mūzikas ritmu, kuru izsenis izmantojuši kā savu singlu komerciālās veiksmes formulu. Piemēram, dziesma “Radio” no šogad izdotā albuma.

Dziesma “Mein Teil” arī šoreiz saglabāts kanibāla virtuves noformējums. Iespējams, vizuāli viskrāšņākais numurs no visiem bija dziesma “Sonne”. Pēc vizuālās ekstāzes sekoja muzikālā – balādes “Ohne dich” un “Engel”, kurās īpaši labi varēja novērtē Tila Lindemana un arī pārējo mūziķu teicamās vokālās dotības.

Noslēguma daļā koncerts bija kļuvis par pulsējošu ballīti – “Ausländer” ritmos. Arī “Du riechst so gut” bija saglabāts klasiskais noformējums – degošais medību loks, bet “Pussy” – lielais dzimumloceklis. Koncertā izskanēja arī nozīmīgākā dziesma grupas karjerā – dziesma “Rammstein”, kas grupai atnesa pirmo starptautisko ievērību. 

Koncerta noslēgumā gaisā tiek izšauti arī balti konfeti – aplis ir noslēdzies. Mājās ejot, dzirdēju cilvēkus runājam, ka šis ir bijis vislabākais “Rammstein” koncerts gan šova ziņā, gan pašas grupas atdošanās skatuvei un publikai bija lieliska. Man tikai jāpiekrīt. Apgalvo, ka mākslas darbs autoram atnes nemirstību, un, šķiet, arī “Rammstein” dodas šajā virzienā ar plašu smīnu uz lūpām, azotē perinot nākamo ķecerīgo joku.