«Rammstein» – 11 ikdienišķas šausmu ainiņas. Mūzikas albuma apskats

6. augustā Lucavsalā uzstāsies viena no pēdējās divdesmitgades kolorītākajām rokgrupām – vācieši “Rammstein”, kuri šajā maijā pēc 10 gadu klusēšanas ir izdevuši savu septīto, grupas vārdā nosaukto albumu. Koncerts Lucavsalā jau ir pilnībā izpārdots, un skaidrs, ka “Rammstein” arī šoreiz būs sagatavojuši grandiozu šovu.  Vai “Rammstein” pēc šiem gadiem vēl spēj aizraut tikai ar mūziku? Uz šo jautājumu centīšos atbildēt šajā apskatā.

Esmu prātojusi, kā “Rammstein” mūziku dzird tie klausītāji, kuri vācu valodā nesaprot ne vārda?  Pati “Rammstein” esmu klausījusies galvenokārt melnā humora, groteskas un tomēr klusas cerības un līdzjūtības piepildītajos dziesmu vārdos. Grupu pirmo reizi izdzirdēju 1999. gadā, kad MTV pārraidīja “Rammstein”  koncertu “LIVE aus Berlin”, kurā bija pirmo divu albumu repertuārs. Šokējoši, bet tomēr ar stāstu – “Rammstein” atbilda manam tīņu laika dumpim un tolaik  teicamajām vācu valodas zināšanām.

1999. gads grupai atnesa atpazīstamību, pateicoties Deivida Linča filmai “Lost Highway”. Vēl pēc 10 gadiem – 2009. gadā “Rammstein” ar albumu “Liebe ist für alle da” jau pievērsa visas pasaules uzmanību, īpaši atmiņā paliekot ar singlu “Pussy”, kuru popularizēja sadarbībā ar pornogrāfijas platformām.

Laika gaitā “Rammstein” atraduši arī savu popmūzikas formulu, kas vēl joprojām darbojas teicami – kā mēs to varam redzēt 2019. gadā, kad grupa visu pasauli pārsteidza, šokēja un sajūsmināja ar dziesmas “Deutschland” videoklipu. Ja nebūtu vizuālā, mēs “Rammstein” diez vai klausītos – iespējams, taisnība, bet varbūt tomēr ne…

Pirmajā brīdī nesadzirdēsi, ka grupas ekscentriskais līderis – solists Tils Lindemans (Till Lindemann) – patiesībā ir dzejnieks. Viņš ir studējis ģermānistiku, Gētes, Šillera, Hofmana un citu 18. un 19. gadsimta dzejnieku darbus. Šīs zināšanas var dzirdēt gan tēmās, gan atsaucēs, gan tīri tehniski – vārdu izvēlē, valodas ritmā un vārdu spēlēs.

Lindemans  dziesmās ir gan stāstnieks, gan liriskais “es”, atgādinot Mērijas Šellijas romānā “Frankenšteins jeb jaunais Prometejs” paustās un joprojām aktuālās, neērtās patiesības.

“Rammstein”  vienmēr ir runājuši par tabu tēmām – vardarbības visdažādākajām izpausmēm, garīgās veselības problēmām, nacionalitātēm un seksualitāti  – par visu to, ko labāk ignorēt, padarīt par joku, nevis atzīt par fundamentālu visas cilvēces sāpi.

Jaunajā albumā viena no spēcīgākajām dziesmām ir “Puppe”, kurā tiek uzburta ainiņa par garīgi slima cilvēka izjūtām, sev acu priekšā redzot notiekošo vardarbību un neredzot iespēju, kā situāciju vērst par labu. Nokaitēto atmosfēru muzikāli pastiprina dziesmas atšķirīgās daļas.

Tāpat gan muzikāli, gan tekstuāli otra no albuma centrālajām dziesmām ir  “Zeig Dich”. Grupa ironizē par reliģiskajām dogmām, kas, piemēram, aicina uz galēju atturību, kategoriski nosoda. Kāpēc šis Dievs, kura vārdā tiek nosodīts, neparādās? Dziesmas teksts balstīts uz  ritmiskām spēlēm ar to, kā priedēklis “ver” maina vārdu jēgu, un ar šo jauno jēgu tiek veidotas pretrunīgas vārdu kopas. Piemēram, “Verhütung verboten” – “Verhütung” ir izsargāšanās vai kontacepcija, “verboten” – aizliegt, kas bez priedēkļa “ver” nozīmētu pilnīgi pretējo – piedāvāt. Šādi, ar valodas palīdzību, tiek parādīts, cik viegli viskategoriskākajā viedoklī radīt šaubu plaisu.

Dziesma “Hallomann” piedāvā pietiekami sarežģītu stāstu, izaicinot klausītāja iztēli un pārbaudot tās samaitātību – dziesmas pirmajā rindiņā mašīnā mazu meiteni aicina svešinieks. Vai tā ir dziesma par pedofiliju? Svešās mašīnās nekāpt, no svešiniekiem saldumus neņemt – tas ir zināms ikvienam.

Bet varbūt “Rammstein” klausītājus atkal aicina skatīties plašāk un saredzēt šīs problēmas sakni, piemēram, populārajā kultūrā esošajā skaistuma un jaunības kultā?

Dziesma “Radio” burtiski stāsta par laiku, kad cilvēki “aiz dzelzs priekškara” Rietumu radio stacijas klausījās nelegāli. Šīs divas stundas katru nakti bija laimīgākais brīdis, jo beidzot bija iespēja justies piederīgam pasaulei. Tomēr tik ātri nolasāms vēstījums “Rammstein” gadījumā būtu pārāk viegli, un ar “Radio” videoklipu grupa liek aizdomāties par ziņu ambivalento dabu.

Šajā sociālajā kritikā “Rammstein” atrod vietu arī mīlestībai – dziesmā “Diamant”, kur mīlestības objekts tiek apbrīnots kā skaists dārgakmens, lai vēlāk atklātu, ka patiesībā vairāk par cietā akmens skaistumu viņai nepiemīt.

Dziesma “Was Ich Liebe” stāsta par cilvēka atteikšanos no mīlestības, prieka, laimes, baidoties, ka par to nāksies pārāk dārgi maksāt šajā patērētāju un varas pasaulē. Katra dziesma ir kā atsevišķs stāsts, kas koncertā tiek izspēlēts arī vizuāli – gan nepārprotami tieši, gan simboliski.

Jā, “Rammstein” ir šokējoši, nepatīkami, provokatīvi, satraucoši,no vienas puses, bet tajā pašā laikā līdzcietīgi pret mūsu visu skeletiem un zemūdens akmeņiem.” Rammstein” jauno albumu joprojām ļoti labi var klausīties, nesaprotot ne vārda. Tas dos enerģijas lādiņu, lai paceltu vissmagākos svarus, noskrietu visātrāko distanci, mundrumu negulēt nakti un iemeslu izdejoties, piemēram, pie dziesmas “Ausländer” lipīgā ritma.

Tomēr – vai es klausītos “Rammstein”, nesaprotot vācu valodu? Droši vien neklausītos, jo muzikāli grupas mūzika pati par sevi man ir pārāk monotona. Šī ir tā reize, kad teksts ņem virsroku pār mūziku. Un tomēr  “Rammstein” veikumu noklausīšos vairākas reizes, jo dziesmu vēstījums atklājas pamazām, un tur jau ir tas dzejas skaistums!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti