Ar „Baņutas” lomu 1953.gadā Regīna Frinberga debitēja uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Viņas karjera attīstījās ļoti strauji. Ātri vien līdzās Baņutai nāca Toska, Tamāra, Ļiza, Mimī, Vāgnera operu varones un vēl citas nozīmīgas lomas.
Pati māksliniece par vienu no savai sirdij pašām tuvākajām min Lučiju Doniceti operā „Lucia di Lammermoor: „Par šo lomu man ir ļoti mīļas atmiņas. Tur ar flautu ir tāds solo. Es atminos, kad to nodziedāju, publika tā aplaudēja, ka es no aizkustinājuma knapi neapraudājos, stāvot uz ceļiem. Un domāju, ko nu tagad darīt - celties augšā vai vēl palikt? Tā kā šo lomu skatītāji ļoti sirsnīgi uzņēma, un es to dziedāju ar ļoti lielu prieku.”
Savulaik un arī tagad visās intervijās Regīna Frinberga atzīst, ka balss viņai bijusi dabas dota. Viņa nākusi no ģimenes Latgales pusē, un tajā visi bijuši ļoti muzikāli. Pati sevi viņa atminas dziedam no četru gadu vecuma, kad, no lielajiem noklausījusies, visiem par lielu jautrību rāvusi vaļā sirdi plosošas mīlas romances.
Bērnībā Daugavpilī dziedājusi arī baznīcas korī, mācījusies mūzikas skolā, un dziedāt viņai bijis gandrīz kā elpot. No Latgales puses nācis ne viens vien ļoti skaistas balss īpašnieks, un dziedātāja pieļauj, ka videi te ir sava nozīme: „Es nezinu, varbūt tas sajaukums dod rezultātus. Tur ir poļi, krievi, latvieši, lietuvieši, kā tik tur nav. Un tas viss ir sajaucies vienā veselumā. Varbūt tas rada ko tādu vai varbūt arī tā ir daba… Starp citu, Inese Galante arī ir no tās pašas puses - no Daugavpils.”
Konservatoriju Regīna Frinberga pabeidza četros gados piecu vietā un uzsāka darbu operā. Veselības apstākļu dēļ viņas karjera nebija ilga - tie bija aptuveni 20 gadi uz operas skatuves. Bet tajā laikā, kad viņa dziedāja, viņai līdzīga liriska soprāna nebija.
Frinbergai bija ļoti plašs diapazons, ar to viņa savulaik izpelnījusies arī īpašu leģendārās dziedātājas Elfrīdas Pakules uzmanību. „Diapazons man bija kaut kur pie trim oktāvām. Es mi bemol varēju paņemt augšā. Man nebija grūti. Es uzskatu, ka to veidoja dabas dotības kopā ar rūpīgu darbu. Man dziedāt - tas nozīmēja dzīvot,” stāsta Frinberga.
Dziedāšana bijusi tik nozīmīgs viņas dzīves saturs, ka domājusi - tiklīdz beigs dziedāt, arī viņas dzīve beigsies. Taču izrādījies, ka viņa to spēj uztvert daudz veselīgāk. Šodien viņa labprāt paklausās, kā dzied citi, un nav barga kritizētāja.
Latvijas Nacionālajā operā otrdien notiks Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija, un ar balvu par mūža ieguldījumu tajā suminās Regīnu Frinbergu.
