“Braucu pie jums ar lielu prieku. Jums ir lielisks orķestris – kā strādā un spēlē, kāda ir disciplīna! Tam ir liela nozīme. Tā ir orķestra kultūra, kura veidojas gadiem un tiek pārmantota,” sarunā atzina krievu simfoniskās diriģēšanas skolas vecmeistars un dzīvā leģenda Vladimirs Fedosejevs.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi gaida maestro Fedosejevu un ļaujas viņa smalkumam.
“Arī japāņiem piemīt šāds smalkums. Katrs žests ir mazs, bet tur ir tik daudz informācijas un precizitātes, ka mūziķim tiek iedots viss, lai spēlētu, ” atgādināja LNSO koncertmeistars Georgs Sarkisjans.
Fedosejevs guvis pasaules slavu ar savām visatšķirīgāko dažādu laikmetu un stilu komponistu skaņdarbu interpretācijām. Bet, mēģinot Čaikovska mūziku, katra diena radot jaunu atklājumu.
“Es nemeklēju jauno Čaikovska mūzikā. Kad klausos savus ierakstus, dzirdu – ir kaut kas citāds. Šad tad pat nenojaušu, kas tas ir, un, šķiet – tas nav mans ieraksts, tas ir kāds diriģents, kurš Rietumos diriģē Čaikovska mūziku,” atklāja Fedosejevs.
“Iepriekš es nedomāju, kā to diriģēšu, laiks un apstākļi to pasaka priekšā. Čaikovska mūzika ir ļoti vienkārša. Bieži tai piedēvē izpildījuma sentimentalitāti. Tas nav labi, sentimentalitāte mūzikā nedrīkst būt. Partitūrā viņš raksta: “Atskaņot vienkārši”. Kā tas ir – vienkārši? Izrādās, vissarežģītāk ir spēlēt vienkārši. Sentimentāli - tas ir, ja tu aizraujies ar kustībām, izpatīc publikai. To nedrīkst darīt,” pastāstīja Fedosejevs.
Koncertā kā kontrasts Čaikovska opusam ir iekļauts arī svētā grēcinieka un 20. gadsimta postmodernista Alfrēda Šnitkes skaņdarbs – pirmais Concerto grosso, kura pirmatskaņojums notika 1977. gadā Gidona Krēmera izpildījumā.
“Varbūt tāds Šnitke var klausītāju sagatavot, varbūt tieši iedot kontrastu, lai simfonijas efekts būtu spēcīgāks,” pieļāva Sarkisjans.
