Operas solistu dzīve krīzes laikā
Abi solisti Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka darbs, neskatoties uz Covid-19 ieviestajām pārmaiņām, turpinās, lai varētu atgriezties teātrī pēc karantīnas laika. Jūlija Vasiļjeva mēģina lomas “Figaro kāzu” un “Fausta” iestudējumiem.
“Sajūta, protams, ir ļoti šaubīga, jo tiklīdz pavasarī notika šis ieslodzījums, sākumā nevarēja saprast, cik ilgi un kā tas būs. Tā ikdiena šobrīd ir ļoti mainījusies tādā ziņā, ka tas laiks, kas tika veltīts teātrim un sagatavošanās procesam, ir izmainījies,” skaidroja Vasiļjeva.
Raimonds Bramanis savukārt stāstīja, ka šis laiks māksliniekiem ir ļoti sarežģīts, jo nav iespējams satikties ar publiku: “Mūzika nekur nav pazudusi, pazudusi ir publika.
Mēs tiešām esam ieslodzīti, māksliniekiem tas nav vieglākais un patīkamākais, kā jebkuram cilvēkam.
Mūziķiem tas ir liels izaicinājums, un ar mūziku un smaidu uz lūpām mēs mēģinām šo trako laiku izdzīvot. Ceram, ka tas maksimāli ātri beigsies un mēs varēsim atgriezties uz skatuves, un publika varēs atgriezties zālēs, un atkal skanēs dzīva mūzika. Dzīvojam cerībās un gaidās.”
Solisti arī stāstīja, kā turpina uzturēt sevi formā laikā, kad nav iespējams tik intensīvi mēģināt.
“Protams, operā ikdienā ir citi apgriezieni. Bet mēs mēģinām nezaudēt garu, ir notis, ir daudzas dažādas operas, kuras var pārspēlēt, padungot, padziedāt vairāk vai mazāk balsī. Kaut kā sevi jāmēģina uzturēt,” teica Bramanis.
Jūlija Vasiļjeva stāstīja, ka dalība projektos, kas tiek organizēti ārpus operas, palīdz sevi uzturēt formā: “Tie ir ieplānoti tīri mērķtiecīgi, lai uzturētu formu, lai sagatavotu arī kaut kādu jaunu repertuāru un atklātu savam vokālam citas puses. Tad, kad notiek operas darbs, nav īsti laika pievērsties kamermūzikai, piemēram. Šeit bija pietiekami daudz laika, lai sagatavotu solo programmu. Kamermūzika dziedātājam ir labs tīrīšanas moments. Tā palīdz izstrādāt dažādas nianses un jaunas krāsas dziedāšanā.”
Raimonds Bramanis salīdzināja skaņdarbu izpildītājus ar sportistiem: “Protams, šeit es gribētu salīdzināt māksliniekus un izpildītājus ar sportu, jo mums arī ir jāuztur sevi formā, lai mēs kvalitatīvi varētu izpildīt mūziku un skaņdarbus.
Šis laiks viennozīmīgi iedragā mūsu iespējas, taču mājās man personīgi ir ļoti veicies ar kaimiņiem, kuri ir tikai ļoti priecīgi, ja kāds muzicē.
Viens kaimiņš ir klavieru skaņotājs, un viņš teica, ka viņam traucē tikai tad, ja dzied šķībi. Es ļoti priecājos, ka viņš līdz šim nav sūdzējies.”
Bramanis arī stāstīja, ka šim pandēmijas laikam ir savas pozitīvās puses, un tās ir saistītas ar atpūtu.
“Mūsdienu skrējiens bez brīvdienām, mūsu laikmets ir diezgan ātrs tempa ziņā. Kad es savulaik runāju ar savu pirmo vokālo skolotāju Laumu Ābeli, viņa teica, ka agrāk operā māksliniekiem pienācās mēnesis, tas bija noteikti, braukt uz sanatorijām klusēt un vienkārši atpūtināt balsi. Mūsdienās, ja vasarā sakrīt koncerti, neviens jau neatsaka. Tad šobrīd esam piespiesti atpūsties, gribi vai negribi. Es domāju, ka ir jāmēģina uz notiekošo skatīties no gaišās puses. Gan balss būs atpūtusies, modrāka, vingrāka, katrs dziedātājs savu vokālu pārvalda, un katrs tur rūpi un zina, cik daudz viņš var palaist un cik ir jāpievelk,” skaidroja Bramanis.
Gadumijas koncerts bez skatītājiem
Abi solisti stāstīja, ka šogad Latvijas Nacionālās operas Gadumijas koncerta noskaņa ir iecerēta optimistiska.
“Kopīgs pozitīvs noskaņojums koncertam arī mums mūziķiem bija nepieciešams.
Izpildīt kaut ko traģisku un nopietnu pašlaik nav iemesla, jo tā realitāte pašreiz ir tik nopietna, ka vajag arī atslābt un priecāties.
Es domāju, ka mākslai un kultūrai ir jānes tas pozitīvais lādiņš cilvēkiem ikdienā un arī svētkos,” atzīmēja Vasiļjeva.
Arī Raimonds Bramanis bija gandarīts par izpildītajiem skaņdarbiem un koncerta muzikālo nokrāsu: “Es esmu ļoti priecīgs un laimīgs, ka man netrāpījās kāds sērīgs un skumīgs skaņdarbs. Es nedomāju, ka vajadzētu īpaši speciāli un samāksloti priecāties, bet tomēr šī itāļu mūzika, kas ir saules gaismas un enerģijas pilna, tā gribi negribi mazliet paceļ un liek pasmaidīt. Šādos grūtos laikos tas ir absolūti nepieciešams.”
Koncerts šoreiz, atšķirībā no citiem gadiem, ticis ierakstīts. Lai arī ļoti pietrūkuši publikas aplausi, mūziķiem bijis liels prieks satikties.
Jūlija Vasiļjeva stāstīja, ka koncerta ieraksts bijusi neierasta pieredze solistiem. “Mēs pirms tam nebijām pieraduši pie ierakstiem, jo televīzija darbojas citādi nekā teātris. Pirms tam bija daži mēģinājumi, mēs tajos mēģinājām gan skaņu, gan gaismu ierakstam. Pēc tam tas noritēja gandrīz vai kā koncerts, ar dažiem izņēmumiem tad, kad vajadzēja pārrakstīt daļu vai veselu skaņdarbu, kad tur nenotika tā, kā vajag priekš televīzijas,” skaidroja soliste. “Principā sajūta bija gandrīz kā koncertā, izņemot to, ka nav publikas. Tad, kad tu nodziedi, parasti skan aplausi un tu saņem atpakaļ to enerģiju, kura ir ieguldīta izpildījumā. Te tas nav.
Mēs mēģinājām iztēloties, ka publika ir aiz kamerām, un cilvēkiem sūtīt savus labākos nodomus.”
“Vispirms bija milzīgs prieks par to, ka mēs satikāmies ar kolēģiem. Mēs dzirdējām orķestri zālē, kur parasti sēž publika. Tā ir tāda pievienotā vērtība šim trakajam laikam, jo pie ikdienas normālajiem apstākļiem, protams, orķestris nekad zālē nespēlētu. Mūziķi smaidīja mēģinājumos līdz ausīm, jo tas tomēr ir kaut kas jauns. Mēs nevaram ietekmēt situāciju, bet varam rast sīkumos prieku,” stāstīja Bramanis.
“Ikviens mūziķis izbauda tos brīžus, kad var sanākt kopā un muzicēt. Viennozīmīgi skatītāju zālē pietrūkst, un tas mulsums pēc skaņdarba, šis klusums, tehniskā pauze, protams, ir jokaina,” teica tenors. “Mēs visi ar smaidu un ne mazāku enerģiju visu šo koncertu izpildījām un ierakstījām. Es ceru, ka publika arī sajutīs to labo nervu, kas visos māksliniekos ir, jo mēs visi esam nocietušies pēc mūzikas un pēc dzīva kontakta.”
