"Uz vienas skatuves satikties ar tādu meistaru kā Vladimirs Fedosejevs – tā ir ļoti liela laime, tā ir bauda! Vienmēr, kad spēlējam viņa vadībā, apbrīnoju šo cilvēku. Ļoti priecājos, ka mums vēl ir iespēja ar šādiem meistariem sadarboties,” sajūsmu neslēpj Smirnova un atzīstas, ka Šnitkes "Concerto Grosso Nr. 1" ir viņas lielā mīlestība no pirmā acu skatiena jeb pirmās izdzirdēšanas reizes. "Pirmo reizi to klausījos Gidona Krēmera un Tatjanas Grindenko sniegumā un nekavējoties iemīlējos. Nu to ļoti mīlu jau divdesmit piecus gadus, un tagad
ļoti priecājos spēlēt kopā ar kolēģi Sandi Šteinbergu – cilvēku, ar kuru var iet mežā un izlūkos, braukt laivā, jo zinu, ka viss būs kārtībā."
Iekļaut šo Šnitkes opusu LNSO koncerta programmā ir tieši Smirnovas ideja. "Tas ir sen lolots sapnis – tieši ar mūsu orķestri, un tieši duetā ar Sandi! Piedāvāju šo ideju orķestrim, un, kad pirms pusgada izrādījās, ka mums būs jāspēlē kopā ar Vladimiru Fedosejevu, no prieka gandrīz zaudēju samaņu – sāku mācīties un uztraukties," uzsver Smirnova.
"Protams, sajūtas, strādājot ar maestro, ir ļoti patīkamas – meistars pie mums viesojas jau ceturto reizi,” atzīst Šteinbergs. "Koncerti vienmēr ir ar tādu kā jautājuma zīmi, jo pats mēģinājumu process ir interesants – kaut kādā ziņā orķestris un diriģents viens uz otru paļaujamies. Ar Fedosejevu esam spēlējuši ļoti lielus opusus – Rahmaņinova Otro simfoniju, Šostakoviča Desmito. Tie ir ļoti liela mēroga opusi, un
orķestrim jābūt pietiekoši labā sagatavotībā, jo ar diriģentu mēģinām divas, trīs dienas. Arī šī programma nav nekāds izņēmums – mums ir tikai divas dienas laika, lai sagatavotu programmu klausītājiem.
Visi ir profesionāļi, visi saprot, ko nozīmē attieksme pret savu lietu – domāju, viss būs labi. Mums ar Darju ir savs koncepts, bet nezinām vēl, kad sanāksim visi kopā. Mums jābūt uzstājīgiem un elastīgiem vienlaikus - jābūt iniciatoriem, kā vēlamies spēlēt Šnitki,” stāsta Šteinbergs.
"Tur ir dažreiz ļoti baisi – tāpēc reizēm jābaidās, tur varbūt ir greizi, bet brīžiem tik skaisti," tā par Šnitkes nebūt ne viegli klausāmo opusu teic Darja Smirnova.
"Atceros, šo Šnitkes darbu bieži spēlēju kopā ar "Kremerata Baltica" – neredzamais, bet dzirdamais ir arī trešais solists, kas spēlē klavesīnu un sagatavotās klavieres, kas piedod savu krāsu, noskaņu. Toreiz tas bija novatorisms – darbs sacerēts 1977. gadā.
Vijoles partijā ir tik daudz greizskaņu un disonanšu, cik savā mūžā neesmu spēlējis!
Un interesanti: ja tās spēlē tīri, tās skan netīri. Bet, ja sāc tās spēlēt netīri, tad tās skan tīri, un tas nav pareizi," stāsta Šteinbergs.
Vaicāta par atšķirībām, spēlējot solo un orķestrī, Smirnova spriež, ka jāpierod – dažādās koncertzālēs ir atšķirīga akustika. Tikām Sandis Šteinbergs pārliecinājies, ka, spēlējot solo, daudz vairāk jāsadzird nianses, pēc kā iespējams orientēties. "Ir labi jāpārzina partitūra, jo tas atvieglo dzīvi – varbūt arī diriģents palīdz, bet, ja iznāk spēlēt bez diriģenta, pašam jābūt diriģentam un solistam vienā personā," norāda vijolnieks.
Visbeidzot, kura laikmeta mūzika abiem iet visvairāk pie sirds – ko spēlē vai klausās vislabprātāk? "Esmu liela romantiķe," pasmaida Darja Smirnova.
"Godīgi teikšu – mūsdienu mūzika tā nav," nopūšas Sandis Šteinbergs.
"Lai man piedod komponisti, kuri raksta mūsdienu mūziku, bet daudziem no viņiem gribētu dot padomu – lai viņu mūzika dzīvotu, tā jāraksta tā, lai mums, izpildītājiem, to gribētos spēlēt vairāk nekā vienu reizi.
Piemēram, Artura Maskata "Concerto Grosso" savā dzīvē esmu nospēlējis jau četrdesmit piecas reizes. Mūzika ir mūsdienīga – darbs rakstīts 1996. gadā, taču tai pašā laikā tajā ir kas tāds, kas cilvēkiem patīk. Negribu teikt, ka skaņražiem nevajadzētu meklēt jaunas tendences, jaunus paņēmienus un tā tālāk, bet lai izteiksmes līdzekļi nebūtu no sērijas "lai tikai no būtu" – trokšņi vai kas tamlīdzīgs. Varbūt pašiem autoriem tas šķiet ļoti interesanti un tā ir viņu radošā izpausme, bet mums, izpildītājiem, mazlietiņ tas liekas jocīgi. Jo arī mūsdienu mūzika var skanēt,” uzsver Šteinbergs.
