Benefice

LMB 2017. Gada koncerts - Zvaigžņu festivāls, Brāmss iedvesmo Plakidi, Divas Ceturtās

Benefice

Lielā mūzikas balva 2017. "Klasikas" un ekspertu prognozes

LMB 2017. Gada jaundarbs - Krists Auznieks, Andris Dzenītis, Linda Leimane

Krista Auznieka «Uguns un roze» pretendē uz «Lielo mūzikas balvu 2017»

Jeila Universitātes doktorants, Hāgas konservatorijas absolvents un kādreizējais Rīgas Doma kora skolas audzēknis Krists Auznieks, kura opuss "Uguns un roze" līdz ar Andra Dzenīša "Astoņstūri" un Lindas Leimanes "Dialexica" nominēts "Lielajai mūzikas balvai 2017” kategorijā "Gada jaundarbs”, Latvijas muzikālajā ainavā pamanāms arvien biežāk, to drosmīgi papildinot ar citzemju kultūrās apgūtām krāsām un tehnikām, kurās saskatāmas arī atblāzmas no postminimālisma estētikas.

Amerikāņu dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota "Četru kvartetu" iedvesmotā partitūra "Uguns un roze" ir izsmalcināta skaņu vīzija, kuras trauslais mirguļojums piepilda telpu un sirdi, aicina ieklausīties pašam sevī, lai sajustu un apjaustu visbūtiskāko... Ceļu pie klausītājiem šis kristāliskas tīrības un meistarības auras apveltītais darbs uzsāka 25. augustā koncertzālē "Cēsis", kad festivāla "LNSO Vasarnīca" ietvaros to atskaņoja kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" diriģenta Normunda Šnē vadībā.

Normunds Šnē un Krists Auznieks

Maruta Rubeze: – Kas bija tava opusa pirmais impulss?

Krists Auznieks: – Normunds Šnē! Kad viņš man pasūtīja jaunu darbu, sākotnēji runājām par Spilves lidostu. Tāpēc pirmā doma bija par lielu, plašu telpu. Arī mana mūzika tiecas pēc lielāk plašuma, brīvākas elpas. Tikai vēlāk uzzināju, ka Spilvas lidostā pirmatskaņojums nenotiks, taču lielais vēriens idejas ziņā palika. Un tad paralēli tas viss nodarbināja mani domu līmenī. Tas bija laiks, kad mācību dēļ daudz klausījos neoklasicismu, Bartoka opusus, kas dzimuši pēc 30. gadiem, Lutoslavska "Grāmatu orķestrim", Mesiāns kā vienmēr kaut kur tur blakus "lūrēja", un Mortons Feldmans, protams, par kuru rakstu savā disertācijā.

– Tas ir fons, bet kā var nonākt līdz tam, kas ir tikai tavs, ko gribi tikai tu?

– Būtiska ir harmonija un laiks. Pirmās 10 minūtes šajā skaņdarbā ir tādi harmoniski grozījumi, kas ir ļoti personīgi. Atradu tādas simetrijas un paņēmienus, kuri, grozi tos kā gribi, jebkurā gadījumā skan tā, kā manai mūzikai jāskan. Kā mašīnīte, ar kuru varu ilgi spēlēties…

Sākums ir ārkārtīgi svarīgs, vai ne?

– Ne vienmēr tam jābūt sākumam. Ir svarīgi atrast "kaut ko". Šajā darbā tas ir sākums, jā.

Ļoti bieži ir tā, ka uzrakstu "šausmīgi" daudz mūzikas, līdz atrodu svarīgo, tad nogriežu pirmās divdesmit minūtes nost, un atradums ir tas, pie kā strādāju.

Tas, kā es pie tā nonāku – nedomāju,  ka klausītājam tas jādzird. Tas ir tāpat kā ja kādam stāstu savu biogrāfiju – svarīgāk ir tas, ko daru, kas esmu, ko domāju. Tas, no kurienes nāku, var palīdzēt saprast un identificēt tevi, bet savā darbā gribu rādīt atklājumu, nevis ceļu.

– Kur radās impulss "Ugunij un rozei"?

– No Eliota "Četru kvartetu" fināla. Lai gan man pašam ar katolisko pusi maz sakara – reliģija nekādu pozitīvo pusi manā dzīvē nav pavērusi; reliģiskā pieredze bijusi svarīga bez reliģijas.

Būtiskāk šķitis atrast cilvēcīgo pieredzi, un mūzika man to devusi daudz vairāk nekā reliģija.

“Lielās mūzikas balva 2017"

“Lielās mūzikas balvas 2017" pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā Latvijas Nacionālajā operā. Plkst.19.00 tā būs klausāma arī Latvijas Radio 3 “Klasika” un replay.lv tiešraidē, bet pēc plkst. 22.00 skatāma arī Latvijas Televīzijā.

Protams, meklēju garīgumu, saprašanu, bet tas neeksistē reliģijā. Esmu audzis kristīgajā Latvijā, Doma kora skolā bija aktuāli kristietības instrumenti – simboli, tā mana valoda nāk no turienes, būtisks bija Rīgas Doma zēnu kora ceļojums uz Japānu, kur aktuāls budisms. Man toreiz bija demsit gadi.

Vienkārši lietoju tos vārdus. Ja ilgi lasīšu Šekspīru, aizvien vairāk mana valoda sāks līdzināties viņējai. Bet īstā patiesība nāks no maniem atradumiem.

Kultūras piedāvā jau eksistējošas formas, kurās tev jāietērpj kaut kas, lai varētu komunicēt.

Es vienmēr meklēju ekstāzi. Man vajag ārkārtīgu skaistu skaņu, kas man šķiet visskaistākā pasaulē – tas ir vienīgais, ko vēlos dzirdēt.

Kādā brīdī jāsaskaras ar visa trako bezjēdzību, bet bezjēdzība savā ziņā nozīmē brīvību. Nav ne durvju, ne sienu. Un tu vari būvēt savu pilsētu, kas var būt skaistākā un labākā tikai tev.

– Tagad tavā skaistākajā "pilsētā" dzīvo milzum daudz ļaužu, jo tā nominēta Lielajai mūzikas balvai.

– Mums visiem gribas, lai apkārtējie cilvēki mūs saprot un ar mums runā. Pirmos astoņpadsmit savas dzīves gadus pavadīju Latvijā, un, kaut holandiešu un amerikāņu skola mani ietekmē, arī astoņpadsmit gadu laikā gūtās sajūtas sapinušās manā smadzeņu mezglā, tāpēc nav pārsteidzoši, ja kāds to visu saprot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt