Benefice

Smeldze, katarse un mūzika kā terapija. Lielajai mūzikas balvai nominētie interpreti

Benefice

No kriminālas melodrāmas līdz performatīvam rituālam. LMB nominētie uzvedumi

Dziļums, vienkāršība, patiesums. Lielajai mūzikas balvai nominētie jaundarbi

Dziļums, vienkāršība, patiesums. Lielajai mūzikas balvai nominētie jaundarbi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Laiks pienācis tuvāk iepazīties ar "Lielās mūzikas balvas 2022" nominantiem kategorijā "Gada jaundarbs". Uz Armanda Jēkabsona veidoto sudraba statueti pretendē Krista Auznieka opuss "Sensus", Andra Dzenīša Otrā simfonija "Silts vējš" un Jāņa Petraškeviča Klarnetes koncerts "Long Walks".

"Lielās mūzikas balvas 2022" žūrijas pārstāve, muzikoloģe Iveta Grunde nominantus raksturo: "Visi trīs 2022. gada nominētie darbi komponistiem tapuši ilgāku garīgu ceļu meklējumos. Kādam tā bijusi domu, emociju un arī grafisku vizualizāciju saplūsme ar dabu un tās radītāju. Kādam tā bijusi vienas dienas vērtības apjausma cilvēka dzīvē. Citam par idejisko pamatu ņemta apustuļa Pāvila vēstule romiešiem ar pamatdomu: "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā!" Īpašības, kas nominētos darbus izcēla un arī vienoja, bija to vēstījuma dziļums un transcendence, no vienas puses, vienkāršība un patiesums,lsm no otras puses, un ne mazāk svarīgs faktors ir arī tas, ka nominēto komponistu rokrakstos parādījušās jaunas vēsmas, jaunas izteiksmes formas un jaunas krāsas. Mēs, žūrija, spriedām gandrīz četras stundas... Mīļie komponisti, jūs esat vareni! Mums tiešām bija grūti, jo ļoti daudzi bija pretendenti uz nomināciju šajā kategorijā."

Krista Auznieka "Sensus" – lielas mūzikas pazīme 

2022. gada 18. februāra programmā "Sakrālie dziedājumi" Rīgas Svētā Jāņa baznīcā pirmatskaņojumu piedzīvoja Krista Auznieka jaunais opuss "Sensus" Latvijas Radio kora un Kaspara Putniņa lasījumā. Savam garīgajam ceļojumam mūzikā komponists izvēlējies apustuļa Pāvila vārdus: " Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā."

"Krists savu "Sensus" uzrakstījis jau pirms vairākiem gadiem, pirmatskaņojumam bija jābūt 2020. gada novembrī, kas pandēmijas dēļ nenotika. Toreiz koncerta koncepts bija mazliet cits," pirms koncerta stāstīja diriģents Kaspars Putniņš. Un turpināja: "Domāju – diez vai vajadzētu kopēt tā laika ideju šodien. Bet skaņdarbs degošs stāvēja uz plaukta un gaidīja brīdi, kad mēs beidzot tam pieķersimies. Un man šķita, ka sadziedāšanās jeb saruna ar Džovanni Pjerluidži da Palestrīnu, Johannesu Brāmsu un Aivenu Mūdiju no estētiskā viedokļa būtu interesanta – kā tas viss formējas un skan kopā. Tur veidojas ne tik daudz lineārs stāsts – tur arī tematiski ir kādas asociācijas. Krista jaundarba teksts ir pavisam neliels fragments no Apustuļa Pāvila vēstules romiešiem, un aptuvenā tulkojumā tas skan apmēram tā: "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā!" Manuprāt, tā ir ļoti būtiska atziņa! Varbūt par visiem garīgajiem procesiem mēs varētu runāt tā – ka tiem vajadzētu būt kam tādam, kas maina mūsu apziņu, atjauno mūsu prātu tādā nozīmē, ka mēs ieraugām jaunu potenciālu un rāpjamies ārā no savām mazajām kastītēm, no saviem mazajiem priekšstatiem par lietām un iegūstam jaunu un lielāku redzējumu. Un tā droši vien ir lielas un svarīgas mūzikas pazīme – ka tai ir šāds potenciāls: spēja ar mums darīt šādas lietas."

Pēc pirmatskaņojuma savos iespaidos raidījumā "Post factum" dalījās arī komponists Andris Dzenītis.

"Visa mana dzīve šobrīd griežas tikai ap darbiem, kuri man ir pasūtīti, un es vēlētos, lai tas nekad nebeidzas… Man šķiet, ka nav skaistāka veida, kā savu dzīvi organizēt – ap šiem gravitācijas centriem, kuri tev iedoti. Tā ir liela, liela laime – redzēt savā kalendārā termiņu, kurā tev kāds darbs ir jānodod. Pagājušogad, man šķiet, bija pat divpadsmit šādi termiņi vienlaikus... Mani tas ļoti iedvesmo, iepriecina un ļauj man šo darbu darīt nepārtraukti un uzmundrināt sevi – likt sev strādāt bezgalīgi daudz," klāsta pats Krists Auznieks.

Komponists Krists Auznieks
Komponists Krists Auznieks

Klausoties Krista Auznieka mūziku, klausītājam itin bieži rodas sajūta, ka esi nonācis citā laiktelpā, citā apziņas stāvoklī. Tam piekrīt arī  pats komponists: "Citreiz tāda sajūta ir, bet tās droši vien ir sekas tam, kā esmu visu savu dzīvi dzīvojis. No vienas puses, gribas teikt – izvēlējies dzīvot, no otras – vienkārši esmu plūdis kaut kādā dzīves ceļā, kurš man bijis uzlikts gan kā svētība, gan kā krusts.

Tas, kā es pasauli pieredzu... Ir kaut kāds nenormāls jūtīgums, kas ļauj uztvert mazākās vibrācijas, un tas dzīvi dažkārt padara neciešamu, jo liekas, ka cilvēki – visi žesti, visa pasaule – vibrē daudz rupjākās frekvencēs.

Bet man liekas, ka mums visiem ir kaut kāds ceļš ejams un atklājams lielāks jūtīgums. Ja mana mūzika to spēj izdarīt kaut vienam cilvēkam, mana eksistence kaut kādā ziņā ir attaisnojusies, jo esmu varējis kādam pieskarties. Ja šis cilvēks aiziet no mana koncerta un vairs nevar dzīvot savu dzīvi kā agrāk – man šķiet, tas ir vienīgais piepildījums. Un man arī šķiet, ka mūzika ir vistiešākais rīks, kā iet garīgu ceļu un kā šim garīgajam ceļam pieskarties."

Daudzi autori par savu mūziku teic, ka to viņi dažkārt saņem no augšas – un tad pieraksta. Bet uz jautājumu, vai tā ir arī Kristam Auzniekam, komponists šo domu tomēr noraida: "Par brīvu tu vari saņemt lietas tikai tad, ja esi ieguldījis nenormālu darbu, pavadījis šausmīgi ilgu laiku strādājot, un tad reizi pāris mēnešos atnāk kaut kas, kas tev palīdz atrisināt kādu galējo problēmu šajā darbā. Bet viss pārējais ir nepanesamas darba stundas ar bezgalīgām sāpēm. Tā kā tas mans process ir lēns un pacietīgs, un tas prasa bezgala daudz laika. Tas mani ļoti, ļoti fascinē – likt, pirmkārt, solistiem vērsties iekšup, un ar to, cerams, arī klausītājiem."

Andra Dzenīša Otrā simfonija "Silts vējš" – ceļojums zemapziņā, emocijās un notikumos

Ceļš kā process, ceļš, kas ved uz atjaunotni – šī dimensija raksturo visus trīs "Lielās mūzikas balvas 2022" nominantus.

Andra Dzenīša ceļš gar Latvijas jūras piekrasti, liedaga līniju izliekumi un mūžam mainīgās krāsās un noskaņās piedzīvotais īstenojās vērienīgā opusā – viņa Otrajā simfonijā "Silts vējš". To 5. martā koncertzālē "Lielais dzintars" pirmatskaņoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā.

"Protams, priecīgi ir sajust to, ka darbs pamanīts," ir pateicīgs komponists. "Darbs tapa mums visiem dīvainos apstākļos, jo tā bija pandēmijas trakā pirmā viļņa sajūta, kad nezinājām, kas un kā būs. Laukos sēžot, pie sevis domāju, ka šis tiešām ir tāds brīnišķīgs brīdis, kad darīt kaut ko sev, un

izlēmu, ka es taču beidzot varētu sākt rakstīt kādu darbu, ko neviens nav ne pasūtījis, ne arī gaida no manis, un uzsāku darbu pie savas Otrās simfonijas. Kāpēc nerakstīt orķestrim, kas ir mans mīļākais mūzikas instruments? Pagāja mēneši trīs vai četri, zvana Andris Poga un prasa man tā: klau, tu negribētu gadījumā uzrakstīt simfoniju?

Es viņam atbildēju – jā, zini, esmu jau pusē!" smejas autors. "Tā nu beigu beigās viss sakrita, un simfonija materializējās konkrētā datumā, konkrētā orķestrī un konkrētā diriģentā."

Darbs saistīts ar uzkrāto sajūtu gammu, emocijām, pārdomām un pieredzi, ko nepieciešams izteikt mūzikā. Saistīts arī ar Andra pārgājieniem gar jūru, kur paveras ne tikai ūdens plašuma, bet arī iekšējais horizonts. Domas, ar kurām tu dzīvo. 

"Lieli darbi nekad, vismaz man, nav abstrakti, un es pilnīgi noteikti simfonijas rakstīšu vēl. Bet katru reizi līdz tam ir jānonāk, jo vēlme rakstīt ir visu laiku, un es varētu rakstīt tikai orķestrim – man tas tiešām ir pats tuvākais instruments. Bet ir jānonāk līdz tai domai, saturiskajam ietvaram, jo man šie lielie darbi parasti nav abstrakti," stāsta autors.

"Man svarīgi, lai darbam būtu kaut zemapziņā veidots saturs, un Otrā simfonija jau arī nekādā ziņā nav ne ilustratīvs, ne konkrēti gleznojošs darbs ar kaut kādām jūras batālijām vai ainavām: tas ir ceļojums iekšienē, zemapziņā, emocijās un notikumos, kuros es piedzīvoju šīs sajūtas," simfonijas tapšanas kontekstu atklāj Dzenītis. "Tie bija pārgājieni gar jūru, kuru laikā nogāju lielus gabalus, dažreiz pat pārāk lielus. Man gribējās trenēt arī savu atmiņu: vēlējos Latvijas jūras piekrastes līniju savā vizuālajā atmiņā savienot vienā iekšējā filmā, kad, ejot gar krastu, es atceros, kas bija aiz šī līkuma, kas būs aiz nākamā līkuma, un izjust krāsas, emocijas, faktūras, ilgstamību, pārejas. Nevis tā, kā bieži vien mēs aizejam pie jūras, nonākam kādā konkrētā vietā un sakām – redz, cik šeit ir smuki, vai arī – redz, cik šeit ir neglīti, bet sajust, kā līnijas pāriet viena otrā, kā mainās Latvijas jūras piekraste, kā mainās jūra, kā mainās krāsas debesīs. Tas man kaut kā bija ļoti svarīgi – sevī šādu filmu saglabāt un ik pa laikam atcerēties."

Andris Dzenītis arī atklāj, kā radies simfonijas nosaukums: "Kā virsrakstu šim darbam izvēlējos vienu ļoti spilgtu epizodi, kas bija ļoti neparasta... Kādā pievakarē, man liekas, tas bija agrs pavasaris vai vēls rudens, ejot tādā pustumsā, puskrēslā,

jutu, ka apkārt ir auksts, bet pēkšņi esmu nonācis kā siltā gaisa pūtēja straumē – mani ārkārtīgi silda gaisa mākonis, kurā savā ziņā jutos īpatnēji pasargāts. Jāsaka, ka tajā brīdī bija kaut kas sakrāls. Varētu to iztulkot arī kā kaut kāda cita spēka klātbūtni tanī brīdī, kad tu, būdams vēsumā, atrodies siltā, apņemtā vidē, kura tevī izraisa absolūti sajūsminošas, pozitīvas sajūtas.

Un Otrā simfonija visā pilnībā ir viens no maniem vispozitīvāk uzlādētajiem darbiem, jo tās radīšanas procesā es tiešām centos domāt tikai patīkamas, uzlādējošas, arī introvertas domas."

Caur šo opusu iegūst arī klausītājs: tajā ir kaut kas dziedinošs. "Paldies tiem, kuri manā mūzikā spēj saskatīt dziedināšanas vai došanas klātbūtni, jo man tas ir ļoti svarīgi! Tas, kas man darījis komponēšanas procesu interesantu, ir tas, ka es ne vienmēr zinu, kāds būs galamērķis. Tas man visvairāk sagādā prieku! Kad sāku komponēt [jaunu darbu], protams, man ir kāda nojausma, uz kurieni tas ved un kāda apmēram būs emocionālā darba temperatūra un afektu blīvums, bet nezinu to detaļās. Un tad strādājot es pats sev daudz ko atklāju. Un tas ir tieši tas pats, kas iet gar jūru – ka tu visu laiku ieraugi ko jaunu. Un tu stāsti secīgi šo stāstu. Un tāpēc arī man arvien svešāka šķiet vajadzība pieturēties pie kādām ļoti klasiskām mūzikas formām, kurās zinām, ka pēc kāda konkrēta posma atkal pie tā pēc kāda laika atgriezīsimies. Īstenībā jau dzīvē tā nenotiek, dzīvē mēs pa apli nebraucam. Mēs dzīvē bieži vien vienkārši ejam, ejam un ejam, un tas šajā darbā un arī citos manos pēdējā laika darbos ir – es vienkārši sekoju stāstam. Es pats sekoju savam stāstam un eju tam līdzi. Līdzīgi kā Džeimss Džoiss savulaik rakstīja "Ulisu" – ka vienkārši sekoja savam varonim un bija pārsteigts, kur viņš nonāca."

Savus iespaidus pēc Otrās simfonijas pirmatskaņojuma raidījumā "Post factum" atklāja komponisti Laura Dubina un Jānis Petraškevičs. 

Jāņa Petraškeviča Klarnetes koncerts "Long Walks" – par līdzāspastāvēšanu, nevis konfliktu

Jāņa Petraškeviča Klarnetes koncerts "Long Walks" pirmatskaņojumu piedzīvoja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā 29. janvāra vakarā Lielajā ģildē Annas Gāganes, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas lasījumā.

Arī Petraškeviča koncerts vistiešākajā veidā saistīts ar iešanu. Kāds bijis viņa maršruts? "Darbs tapa interesantā laikā, no 2020. līdz 2021. gadam. Tas bija tieši pandēmijas asākais periods. Kad atskatos uz šī skaņdarba rakstīšanu un pārdomāju to, ar kādām idejām esmu to centies piepildīt, saprotu, ka ārējie apstākļi atstāja būtisku iespaidu, manā gadījumā – labā nozīmē būtisku.

Visi bijām spiesti izolēties, vēl vairāk ieklausīties sevī un veidot attiecības pašam ar sevi. Tas radošajā procesā atstāja pēdas: faktiski nonācu pie dažām idejām un dažām lietām mūzikā, pie kurām es, iespējams, nebūtu nonācis citos apstākļos. Kad jau pārdomāju, kā es šo skaņdarbu nosauktu, tieši garās pastaigas jeb pārgājiena aspekts man šķita pats piemērotākais."

Vai pastaigas bijušas reālas, kuru rezultātā tajās piedzīvotais akumulējies radošajā procesā, vai arī pats opuss līdzinās ceļojumam, komponists iegrimst pārdomās: "Drīzāk tas varētu būt tuvāk otrajam variantam, jo šis skaņdarbs noteikti nav precīzs stāsts vai apraksts. Tajā pašā laikā garās pastaigas pandēmijas laikā bija ļoti būtisks komponents, un pie dažādām idejām nonācu tieši šo pastaigu laikā: kā komponents manā dzīvē tās noteikti bija ārkārtīgi svarīgas."

2014. gads. Jānis Petraškevičs saņem Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada jaundarbs"
2014. gads. Jānis Petraškevičs saņem Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada jaundarbs"

Ja Andra Dzenīša Otrajā simfonijā varētu sazīmēt krasta līnijas nepārtrauktību, Petraškeviča Klarnetes koncertā varētu domāt par kāpšanu kalnos, aizvien pieaugot un pieaugot grūtību intensitātei. "Jā, šādam raksturojumam es piekristu, un, ja mēs runājam tieši par pastaigas metaforu, tad man bija svarīgi: tā kā šis ir skaņdarbs solo instrumentam ar orķestri, tad arī solists kaut kādā ziņā simbolizē cilvēku, kurš ieskatās pats sevī vai veic tādu kā pārgājienu pats sevī, un brīdī, kad skaņdarbs reāli beidzas, kad izskan pēdējā nots, tās nav īstas beigas – skaņdarbam ir jāturpinās tālāk klausītāju apziņā. Skaņdarbs savā skanējumā apstājas uz tādas kā konfliktējošas nots.

Bet šis galīgi nav skaņdarbs, kuram piemistu pesimistiska koncepcija, tas drīzāk ir kā vēstījums, kurš noslēdzas ar jautājuma zīmi vai pat daudzpunkti ar domu, ka risinājums vai tālākā domas virzība notiek klausītāja galvā un sirdī.

Arī formas un dramaturģijas ziņā šis skaņdarbs ir tāds, kas faktiski beidzas ar solista kandenci, tātad solists – šajā gadījumā soliste – patiešām paliek viena pati ar savu instrumentu, savu skanējumu, un tā patiešām ir kā palikšana dziļā vienatnē pašam ar sevi kā pastaigas vai pārgājiena noteikts pieturas punkts. Viens no maniem uzstādījumiem un mērķiem bija tāds, ka šajā skaņdarbā nevēlējos solo partiju novietot hierarhiski augstākā punktā kā izteikti dominējošu spēku, kas konfliktētu ar orķestri.

Līdz ar to šis koncerts ir no tiem, kuros solo partija ar orķestri veido dialogu, tā netiecas kaut kādā veidā ekstraverti apliecināt sevi. Šis skaņdarbs ir par līdzāspastāvēšanu, nevis par dominēšanu vai pat konfliktu."

Pēc pirmatskaņojuma savas domas raidījumā "Post factum" atklāja komponists Jēkabs Nīmanis...

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti