Ilga Auguste: Sakiet, Arni, kādas ir šīs sajūtas – savā jubilejas gadā saņemt ne vien skaistu dzimšanas dienas dāvanu no saviem studentiem – ceļojumu uz Spāniju, – bet arī valstiski skaistu atzinības žestu par jūsu paveikto mūža garumā? Vai ir gandarījums?
Arnis Zandmanis: Gandarījums, bez šaubām, ir – tavu darbu atzīst un novērtē. Tas vienmēr ir patīkami. Bet tas nebūt nav galvenais – galvenais, manuprāt, ir tas, ko tu esi izdarījis, nevis tas, kā esi ticis novērtēts. Es gribētu veltīt šo balvu arī visiem tiem cilvēkiem, kuri pašaizliedzīgi strādā savā jomā, kuri nav saņēmuši un nekad nesaņems to balvu, kaut ir to pelnījuši. Tāpēc man ir dalītas jūtas. No vienas puses – prieks, bet es neuzskatu to (šīs atzinības iegūšanu) par kaut kādu izredzētību, tā vienkārši ir laimīga sagadīšanās.
Jā, balva par mūža ieguldījumu, protams, ir liela atzinība, un reizē brīdis, kas uz paveikto rosina palūkoties kā no putna lidojuma, ļaujot – varbūt spilgtāk? – saskatīt lietas un to cēloņsakarības, notikumus, kas kaut ko mainījuši, vai, gluži otrādi, – nostiprinājuši pārliecību par izvēlēto virzienu. Sakiet, profesor, kurš jūsu dzīvē ir bijis tas mirklis, kas noteicis jūsu turpmāko likteni – kļūt par mūziķi?
Mani vecāki pamanīja manu noslieci uz mūziku jau tad, kad man bija kādi trīs gadi. Sākās viss ar to, ka es, dzirdot pa radio mūziku, sāku līdzi dauzīt kastroļu vāciņus, rībināju bungas… vecāki tam pievērsa uzmanību. Toreiz skolā vēl nebija sagatavošanas klases, bet mākslas darbinieka namā bija mūzikas pulciņš, kuru vadīja Marks Sluckovs. Tur es arī sāku mūziku mācīties – un tā visu mūžu!
Es esmu priecīgs, ka esmu, tā šķiet, trāpījis savā jomā. Es uzskatu, ka visi cilvēki ir talantīgi kaut kādā jomā, bet ir laime, ja tas cilvēks savā jomā arī trāpa. Bieži vien ir tā, ka cilvēks ir talantīgs kādā citā jomā, bet visu mūžu laužas tur, kur viņam nebūtu jālaužas, tur, kur viņam varbūt nav tā talanta, tā instinkta. Tad ir žēl! Tas nenozīmē, ka tas cilvēks nav vērtīgs, viņš vienkārši nav atradis savu īsto vietu. Es nekad neesmu nožēlojis to, ka nodarbojos ar to, ar ko es nodarbojos.
Vienīgais, ko esmu nožēlojis – tas ir laiks, ko esmu nelietderīgi iztērējis. Laiks nav atgriežams.
Runājot par šo nelietderīgi iztērēto laiku – droši vien tie, kas tajā laikā, kad jūs vingrinājāties klavierspēlē, spēlēja aiz loga futbolu, uzskatīja, ka tieši jūs esat tas, kas laiku izmanto nelietderīgi. Es atceros, ka ejot bērnu mūzikas skolā, mums it nemaz nepatika sēdēt pie klavierēm un atkārtoti spēlēt gammas un vingrinājumus, lai gan bez tā par mūziķi nav iespējams kļūt!
Es jums pilnīgi piekrītu. Kad biju mazs, es tā nemaz nerāvos pie instrumenta, man arī nepatika spēlēt gammas un vingrinājumus. Atceros, skolotāja teica: "Pirmā klasē tev jāspēlē viena stunda dienā, otrā klasē – divas stundas, trešajā – trīs…", un es domāju – ārprāts! Nu nemaz negribas iet trešajā klasē! Man bija rokas pulkstenis un dažkārt es griezu pulksteņa rādītājus uz priekšu, lai ātrāk paietu tas laiks.
Tad kad tev sāk kaut kas izdoties, kad skaņas sāk kļūt par muzikālām skaņām – tad rodas tas prieks un interese. Tām pašām gammām var pieiet radoši. Es mēdzu vienlaicīgi lasīt grāmatu un spēlēt gammas. Tā es diezgan daudz izlasīju. Bet vispār tas ir ļoti slikti, nevienam neiesaku. Bet oktāvu spēlēšanai tiešām var pieiet radoši, teiksim – ar labo roku uz trīs, ar kreiso uz četri. Trennēt poliritmiju – un tur ir jāpiedomā, tad nevar grāmatu lasīt.
Vai jūs saviem audzēkņiem arī esat ieteicis šādus variantus?
Studentiem es gammas spēlēt neiesaku. Es zinu mūziķus, kuri nespēlē un mūziķus, kuri spēlē gammas. Galvenais – pats svarīgākais – ka tas nav mehāniski. Tur ir tā lieta, ka bērnam ir jāpierod pie sistemātiska darba, lai arī viņš vēl nesaprot, kāpēc tas ir vajadzīgs. Ir svarīgi neatbaidīt to mūzikas pievilcību. Lai nebūtu tāda sajūta, kā dodoties pie zobārsta.
Nu, redziet, cik mēs ātri no jūsu pirmajiem soļiem klavierspēlē nokļuvām līdz klavierspēles skolotāja padomiem! Sakiet, kā jums izdevās, pabeidzot Dārziņa skolu, uzreiz nokļūt Maskavas konservatorijā, apejot šo Latvijas Konservatorijas posmu?
Nu, tagad konkurss ir gandrīz katrā benzīntankā, bet toreiz konkursu bija ļoti maz. Pirmais konkurss, kur ne tikai es, bet arī Gidons Krēmers piedalījās, bija 11. klasē. Bija tāds starprepublikāniskais konkurss, kas bija sava veida atlase uz vissavienības konkursu, bet vissavienības konkurss savukārt bija atlase uz Čaikovska konkursu. Padomju Savienībā milzīgām atlases vietām bija jābūt cauri, lai tiktu uz kādu konkursu.
Konkurss ir tam, lai tevi ieraudzītu. Lai tevi ieraudzītu, tev kaut kas ir jāprot. Toreiz Maskavā vissavienības konkursā žūrijā bija ievērojami mūziķi. Ilze Graubiņa tobrīd jau mācījās Maskavā, un, dabīgi, es ar viņu konsultējos. Viņa teica – Tev ir jāmācās Maskavā. Pie Fliēra – tikai pie Fliēra! Viņa mīlēja savu skolotāju, augstu vērtēja kā mūziķi. Konkursam beidzoties, es atļāvos pieiet pie Fliēra un pavaicāju, kā viņam šķiet – vai es varētu mācīties Maskavas konservatorijā? Viņš teica – Jā! Noteikti! Tu mācīsies manā klasē!
Izrādās, Fliēra uztverē esmu bijis viens no talantīgākajiem konkursā.
Fliēram bija koncerts Rīgā, tajā laikā es vēl gāju skolā. Viņš atnāca uz skolu un ar mani strādāja. Atceros kā šodien – tas man bija šoks. Es spēlēju Rahmaņinova 4. koncertu – viņš piesēžas pie klavierēm un sāk spēlēt pavadījumu… Es biju mēms. Pēc tam sapratu, ka tas nebūt nebija tas sarežģītākais, ko viņš varēja izdarīt. Tad bija iestājeksāmeni Maskavā – dabīgi, ka visi ir uztraukušies, konkurss ir milzīgs, eksāmenu daudz. Man prasīja, pie kā es mācīšos, un es atbildēju, ka pie Fliēra. Man pretī pasmējās, nu, ko es varu zināt, ka pie Fliēra mācīšoties? Visi jau pie Fliēra gribēja mācīties. Es atbildēju, ka Fliērs man pats teicis, ka es pie viņa mācīšos.
– Un tu uztraucies par eksāmeniem? Uzskati, ka tu jau esi konservatorijā!
Tam bija svars. Ja profesors pateica, ka grib kādu ņemt pie sevis mācīties, tas visu izšķīra. Lai gan eksāmeni tāpat, bez šaubām, bija jānoliek.
Kas ir tas paliekošākais no tā, ko jūs ne vien iemācījāties no Jakova Fliēra, bet arī – ko viņa klātbūtne, stundas un cilvēciskais starojums jums devis?
Bet protams, galvenais ir personība. Ar personību var runāt par jebkuru lietu! Tie brīži, kad esmu kopā ar tādiem cilvēkiem, ir ļoti nozīmīgi. Redziet, izcils pedagogs nevis demonstrē savas zināšanas un prasmi, bet gan labi jūt, kas tam konkrētajam cilvēkam ir vajadzīgs dotajā brīdī. Ir jāpasaka ļoti trāpīgi, varbūt pat kāda muļķība, bet – lai tas palīdz.
Konkrēti par Fliēru runājot, es atceros, vienā stundā – oktāvas lēciens. Aizsitu garām. Viņš man tā ironiski – nu, oktāvu jau vajadzētu mācēt trāpīt! (smejas) No tā laika es vairs tajā vietā nespēju tīri nospēlēt. Bet tā bija pirmā un pēdējā reize, kad Fliērs man aizrādīja kādu tehnisku lietu. Viņš saprata, ka to man nevajag aizrādīt. Es taču pats to labi dzirdu. Pedagogam jāsaka tas, ko tu nezini, ko tu nepamani. Viņam instinktīvi jājūt, kas ir vajadzīgs man vai kādam citam. Viņam klasē bija ļoti daudz izcilu cilvēku, bet ļoti dažādi un ar katru viņš strādāja citādi.
Jā, šeit arī ir līdzība ar jūsu skolotāju Jakovu Fliēru, jo arī jūsu klavieru klase ir ļoti atšķirīga. Tur ir gan Juris Kalnciems, gan Agnese Egliņa, gan Mārtiņš Zilberts, gan Dzintra Ērliha, Daumants Liepiņš. Te varētu saukt un saukt… Gatavojoties šai intervijai, gluži kā fotoalbumu nolēmu pāršķirstīt jūsu ierakstu krājumus radio arhīvā, kuri ir tik bagātīgi, ka atzīšos, ka pēc vairāku stundu klausīšanās, sākot no jūsu pašiem pirmajiem studijas ierakstiem 1965. gadā, kad jums bija vien 17 gadu, biju nokļuvusi tikai līdz 1969. gadam un apstājusies pie tiešām hipnotiska Bēthovena sonātes ieraksta, apjēdzot, ka ieraksta brīdī jums bija tikai 21 gads…
Lūk, divas lietas, ko es nekad savā mūžā neesmu darījis, un domāju, ka nekad nedarīšu. Nekad neesmu sev aģitējis skolniekus, teicis – nāc, es tevi mācīšu. Nē, – ja viņš pats grib, tad runāsim un domāsim. Otrs – es nekad neesmu sev menedžējis ne koncertus, ne ierakstus. Ja man lūdz, es to daru. Tur es biju, dabiski, pēc tā paša starprepublikāniskā konkursa, kas bija Rīgā. Radio lūdza uz ierakstiem, tas ir viss. Es vēl biju konservatorijā tajā laikā, biju students, kad veicu tos ierakstus.
Vai šodien jūs spēlētu Bēthovenu, Bahu un Brāmsu līdzīgi kā pirms piecdesmit vai sešdesmit gadiem? Kā ir mainījusies tā jūsu mūzikas uztvere?
Laikam jau līdzīgi spēlētu… bet nu skaidrs, ka citādi, ja pa īstam tu spēlē, tad divas reizes nevar nospēlēt vienādi. Mākslā jau tas pievilcīgākais ir tas, ka nevar būt standarts kaut kāds, visu laiku tu šancē vienu un to pašu detaļu, bet sīkumos viss visu laiku mainās… Arī varbūt lielās līnijās – tu citādi skaties uz pasauli, svarīgās lietas liekas nesvarīgas, nesvarīgās liekas svarīgas. Ierakstam ir savi noteikumi un ne vienmēr es viņiem piekrītu, bet es gribu būt godīgs pret sevi. Tanī pat laikā – nu nevaru visu arī ignorēt.
Nupat es veicu ierakstu uz Dāvida Kļaviņa Una Corda instrumenta Kuldīgā, kur mani ierakstīja viens mūziķis no Austrālijas. Es apzināti spēlēju nedomājot, vai tur būs viss sterili vai nebūs, lai nezaudētu to dzīvo mūziku. Klavieres ir brīnišķīgs, droši vien – visbrīnišķīgākais instruments kāds ir, taču baroka mūzikai, konkrēti Baham, klavieres ir par skaļu. Una Corda ir daudz intīmāks, daudz niansētāks, daudz smalkāks. Tieši piemērots baroka mūzikai. Pirmkārt – polifonija ir sadzirdama, tembri ir daudz spilgtāki, dažādāki. Kad es uz viņa spēlēju, es gluži vai vadu orķestri. Es uzreiz sapratu, ka tas ir mans instruments.
Un uzreiz sapratāt, ko jūs uz tā spēlēsit un ko ieskaņosit?
Jā. Tas sākās ar to, ka Ilzei Graubiņai bija atceres pasākums uz sešdesmit gadu jubileju. Es domāju – viņa noteikti būtu spēlējusi Bahu. Un, ja viņa nespēlē, tad man ir jāspēlē, un es viņai par godu nospēlēju visas Baha prelūdijas un fūgas. Tad cilvēki sāka runāt – kā, tas nav ierakstīts? Mēs tad tevi iepazīstināsim ar Kļaviņu, viņam ir tāds instruments, Una Corda. Tā mūs iepazīstināja. Un tagad mēs rakstām.
Kad šim albumam ir paredzēts iznākt?
Nu, grūti pateikt. Ierakstu es esmu veicis, tas ir izdarīts.
Profesor, jums ir bijuši arī daudzi ieraksti kopā ar orķestri un dažādiem diriģentiem – Kirilu Kondrašinu, Jozu Domarku… varētu vien saukt un saukt. Tātad – Arnis Zandmanis spēlē Bēthovenu, Prokofjevu, Jāni Ivanovu, Juri Karlsonu kopā ar orķestri, bet es neatradu nevienu ierakstu, kur jūs būtu kā pavadītājpianists kādam instrumentālistam vai dziedātājam. Laikam tiešām esat gribējis vienmēr tādā lepnā vientulībā pie klavierēm būt.
Nē, nē, mums bija ļoti daudz koncertu ar Ernestu Bertovski, brīnišķīgu čellistu ne tikai Latvijā, bet Padomju Savienībā. Mēs spēlējām sonātes – Rahmaņinova sonāti čellam, klavierēm, Debisī, Bēthovenu… Mēs ar Ernestu sagatavojām līdz zināmam līmenim katrs, un tad tajā skaņdarbā mēs satikāmies tikai uz skatuves un katru reizi gan es, gan viņš gaidījām to brīdi, kad atkal… Mēs viens otru izjutām, tie ir tādi radoši brīži. Tas man ļoti patika.
Jūs esat ieskaņojis vairākas miniatūras ar nosaukumu "Skaņdarbi bērniem", un tad, kad jūsu interpretācijā mēs klausāmies – vai tas būtu Šopēns, Bēthovens, Mocarts, Juris Karlsons, Alfrēds Kalniņš – katra no šīm mūzikām skan pilnīgi atšķirīgi. Un bērniem tad saka – ieklausies, ieklausies, nu ieklausies. Un tad ir jautājums – vai tā ir bērna spēles imitācija, vai tas ir tāds pasniegšanas veids, lai panāktu to, ka šis bērns ieklausās un kaut ko sadzird? Kā tas ir? Vai skaņdarbus bērniem ir grūtāk spēlēt kā, piemēram, šo lielo, hrestomātisko klaviermūzikas zelta repertuāru?
Savā laikā Dmitrijam Kabaļevskim, bērnu komponistam, uzdeva jautājumu – kā ir rakstīt bērniem? Viņš atbildēja, ka rakstīt bērniem ir tāpat, kā pieaugušajiem, tikai daudz grūtāk.
Kā ir atskaņot bērnu skaņdarbus? Šķiet – nu kas gan var būt vieglāks?
Es nedomāju par adresātu, es domāju par skaņdarbu. Man jāatspoguļo tas, ko komponists ir gribējis. Atskaņotājmākslinieks ir tikpat kā aktieris. Viņš pats neizdomā tekstu, dramaturgs ir to uzrakstījis. Tikai aktierim ir vēl sarežģītāk, viņam pa vidu ir vēl režisors, kurš jaucas iekšā, bet man, paldies dievam, nav – es esmu pats sev režisors un pats sev aktieris. Man ir lielākas brīvības iespējas, bet mans uzdevums ir saglabāt to, ko komponists ir gribējis.
Vai spēlējot jūs domās sarunājaties ar komponistu un jautājat viņam – ko viņš ar to ir domājis?
Jā, bez šaubām.
Vai jūsu muzikālās intereses šo gadu gaitā ir mainījušās? Vai tomēr esat palicis uzticīgs saviem jaunības elkiem?
Muzikālās gaumes jau vienmēr mainās. Jaunībā tas bija Grīgs ar savu vērienīgumu, Šopēns ar savu smalkumu, tad tālāk nāca Šūberts, Brāmss…tad tu nonāc līdz tādai mīklai kā Mocarts, kurš varbūt ir visnetveramākais komponists no visiem talantiem… kamēr tu nonāc līdz Baham, tas ir centrs visam. Es ne sevišķi ticu, ka Bahs var tā pa īstam patikt skolā vai pat augstskolā, jo līdz tam ir jānonāk.
Palasiet mūziķu biogrāfijas – jebkurš no viņiem kādā brīdi nonāk pie secinājuma, ka Bahs ir visuma centrs.
Sakiet, vai mūzika ir vienīgā jūsu dzīves mīlestība? Kas vēl spēj konkurēt ar mūziku jūsu dzīvē?
Daba un ceļošana. Savādi, atceros, pirms gadiem divdesmit trīsdesmit, kad parādījās kartes – tika atslepenotas. Padomju laikā jau nevarēja – tie skaitījās slepeni dokumenti. Kad parādījās sīkās kartes ar mājām, man patika karti paņemt un aizbraukt uz kaut kurieni un iet pēc tās kartes, it kā es zinātu, kur. Es dažkārt aizbraucu ar vilcienu vai autobusu līdz kaut kādai vietai, tad gāju ar kājām līdz citam punktam, kur atkal bija kāds transportlīdzeklis. Tā es reiz aizgāju līdz Allažiem, atceros. Gāju no Allažiem kaut kur pa mežiem, laukiem un priecājos, cik skaista ir Latvija.
Ir pavisam cita lieta – vai tu brauc autobusā un skaties pa logu, vai izstaigā savām kājām. Pavisam cita lieta. Esmu apgājis visu Latvijas robežu gar jūru.
Jūs veidojat savu pēdu karti.
Jā. (smejas)
Vai ir vēl kas, par ko šodien vēl esat saglabājis spēju brīnīties?
Par daudz ko labu es varu brīnīties – cik daudz skaistuma ir mūzikā, dabā, dzīvniekos. Un par slikto, diemžēl. Tagad, sevišķi, kad notiek karš – visiem skaidrs, ka tas ir slikti. Bet tas, ka daudzi labi cilvēki izturas vienaldzīgi pret nelietību… Nenosoda ļaunumu. Nereaģē. To tik ļaunumam vajag.
Nesodīts ļaunums kļūst arvien lielāks.
Kas ir tie jūsu gandarījuma brīži šobrīd?
Ziniet, es jau smejos, ka tā balva par mūža ieguldījumu ir jāpārsauc. Es neuzskatu, ka tas ir mūža ieguldījums, jo mans mūžs vēl turpinās. Varbūt to varētu saukt par pusmūža ieguldījumu, teiksim. Gandarījums man ir par to, ka varu nodarboties ar iemīļoto lietu katru dienu, būt pie instrumenta ne tikai spēlē, bet arī to klausoties.
Lielās mūzikas balvas ceremonija notiks 12. martā Latvijas Nacionālajā operā. Pasākumam tiešraidē no pulksten 19.00 varēs sekot līdzi portālā LSM.lv un Latvijas Radio 3 "Klasika", savukārt no 21.10 pārraide būs skatāma LTV1.
Lielās mūzikas balvas nominanti
