Henrieta Verhoustinska: Jaunais mūzikas festivāls “Arēna” pirmo reizi ieraudzīja dienasgaismu 2002. gadā, un pie tā strādāja arī Kaspars Putniņš. Vai tu atceries misiju, uzdevumu, ar ko toreiz radās festivāls?
Kaspars Putniņš: Sajūta toreiz bija tāda, ka tādam festivālam jau sen būtu bijis jābūt, jo Latvija bija palikusi viena no pēdējām valstīm ļoti plašā reģionā, kur tāda specializēta, nacionāla līmeņa jaunās mūzikas festivāla vēl aizvien nebija. Tāda platforma ir nepieciešama katram mākslas veidam, katrai formai. Mēs ļoti ilgi spriedām par to, kā tam visam vajadzētu veidoties un notikt. Kas būtu tie cilvēki, organizācijas, kam tur vajadzētu būt iesaistītām. Pēkšņi Arvo Perts paziņoja, ka viņš grib atbraukt pie mums ciemos, jo Latvijas Radio korim bija jāpiedalās viņa festivālā Kopenhāgenā un Malmē ar vairākām programmām. Viņš pats izdomāja, ka labprāt atbrauktu pie mums, jo viņam patīk strādāt ar mūziķiem. Viņš ir viens no tiem komponistiem, kuram patīk būt mēģinājumos. Kad mēs šo uzzinājām, pār mums nāca liela gaisma un mēs sapratām, ka tas brīdis ir jāizmanto, ka tas būtu skaists veids, kā to ideju ieviest dzīvē. Un tā tas arī notika.
Henrieta Verhoustinska: Tavā pārziņā bija šī gada festivāla atklāšanas koncerts “Štokhauzens un latvieši”. Vai tas bija izaicinājums?
Kaspars Putniņš: Kosmiskā mērogā runājot, katrs koncerts ir izaicinājums, katrs koncerts ir jauna lieta. Tas katrā ziņā ir izaicinājums, un sevišķi interesanti un izaicinoši ir atskaņot pirmatskaņojumus. Šoreiz tādi mums ir divi. Tiesa gan, tie darbi ir rakstīti jau pirms gada, tiem vajadzēja skanēt pagājušā gada rudenī, kad nekas nevarēja skanēt publikas priekšā. Tie ir Mārtiņa Viļuma un Santas Ratnieces darbi. Tas vienmēr ir ārkārtīgi jaudīgs piedzīvojums – sastapties ar darbu, kurš nekad agrāk nav skanējis, kurš top tajā brīdī, kad mēs paņemam notis rokās un sākam tās lēnām šķetināt. Ir bezgala interesanti arī strādāt ar komponistiem, kaut gan Mārtiņš nevarēja būt klātienē ar mums. Es ierakstīju telefonā visus mēģinājumus. Ārkārtīgi skaista pieredze vienmēr atgriezties pie lieliem, klasiskiem opusiem, kā šajā gadījumā bija ar Štokhauzenu.
Evija, tavs darbs “Solastalgia” 17. oktobrī tika atskaņots Reformātu baznīcā līdzās amerikāņu avangardista Harija Pārča (Harry Partch) darbiem. Pastāsti par sadarbību ar Nīderlandes ansambli, kas atskaņoja šo tavu darbu.
Evija Skuķe: Rakstīt Nīderlandes ansamblim "Scordatura Ensemble" mani aicināja Antra Dreģe, par ko esmu ārkārtīgi pateicīga. Šī ir bijusi fenomenāla iespēja pārkāpt pāri visām savām robežām. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu bijusi tik ļoti apjukusi, rakstot kādu no saviem skaņdarbiem. Tas bija izteikts izaicinājums kaut vai tādēļ, ka neviens no ansamblī esošajiem instrumentiem nav normāls šī vārda vislabākajā nozīmē.
Henrieta Verhoustinska: Kas šie ir par instrumentiem?
Evija Skuķe: Es savā skaņdarbā izmantoju adaptētu alta vijoli, kurai ir pagarināta grifa daļa un kuras nošu pierakstā ir nepieciešams pierakstīt precīzu proporciju skaņas augstumam attiecībā pret kopējo skaņkārtu, kas jau skan pēc fizikas formulām. Tad ir instruments, kam pamatā ir harmonijas jeb kājminamās ērģeles. Attālumi starp skaņu taustiņiem ir ļoti mazi, un oktāva Pārčam ir iedalīta četrdesmit trijās nevienādās daļās. Visi šie cipari, proporcijas un fizikālās parādības manī radīja ārkārtīgu apjukumu, bet tas bija patīkams izaicinājums.
Henrieta Verhoustinska: Kā radīt šādu partitūru? Vai tu kaut kā to izskaitļo, vai tavā galvā kaut kas skan pirms tam?
Evija Skuķe: Protams, ka skan, es neesmu viens no tiem autoriem, kas sēž pie klavierēm, kaut vai tādēļ, ka es tās nespēlēju gana labi. Realitātē ansamblim ir jāraksta skordatūrā, respektīvi, notis, kas ir pierakstītas, neatbilst reālajam skanējumam, līdz ar to nākas pašam iztēloties un piedzejot…
Henrieta Verhoustinska: Tas ir kā spiegu filmās slepenais raksts.
Evija Skuķe: Mazliet, jā. Es joprojām līdz galam nezinu, kā skan mans skaņdarbs, joprojām neesmu to dzirdējusi. Tas vienkārši neeksistē, jo datora nošu pierakstīšanas programmām nav iespējams atskaņot tik sīkas skaņas augstumu diferenciācijas.
Henrieta Verhoustinska: Ja jums būtu dažos vārdos jāpastāsta klausītājam – ar ko jaunās mūzikas festivāls “Arēna” atšķiras no senās mūzikas festivāla vai no garīgās mūzikas festivāla?
Kaspars Putniņš: Ar to, ka tur tiek spēlēta un dziedāta jaunā mūzika. Ar to parasti saprot mūziku, kas ir radīta 20. gadsimta otrajā pusē un vēlāk. Ideja ir tāda, ka ir svarīgi apjaust teritoriju, kurā mēs šobrīd dzīvojam, kopā ar šobrīd dzīvojošiem komponistiem. Kontemplēt par šo laiku, kurā mēs atrodamies paši, un to dzīvi, kādu dzīvojam mēs. Tas ir galvenais uzdevums.
Protams, visos laikmetos ir radīts bezgala daudz skaistas mūzikas. Ļoti daudz vērtīgas un brīnišķīgas mūzikas, ar ko mēs varam identificēties kā cilvēciskas būtnes.
Mēs varam identificēties ar Johanu Sebastiānu Bahu, mēs varam to tiešām dziļi saprast, bet katram laikmetam tomēr ir sava valoda, sava dzīves sistēma, sava frekvence, karte, būtība. Ir ļoti svarīgi tajā dzīvot, to apzināties. Tas droši vien ir viens no mākslas lielajiem uzdevumiem, ka varam atklāt lietas paši priekš sevis, par to, kas mēs esam un kāda ir pasaule mums apkārt, kā mēs mijiedarbojamies.
Henrieta Verhoustinska: Ko varētu teikt klausītajam, kuram liekas, ka laikmetīgā mūzika ir trokšņu un skaņu apvienojums, nav neviena meldiņa, ko var atcerēties?
Evija Skuķe: Tā arī ir, bet vai meldiņš mūzikā ir pats galvenais? Manuprāt, mūzikā tāpat kā visās pārējās mākslās pats galvenākais ir vēstījums un tas, ko mākslas, mūzikas, dejas piedzīvotājs no tā var paņemt sev, tas ir pilnīgi individuāli. Vienam varbūt patiks skaista melodija mažorā vai minorā, citam patiks, ka zirgs atstāj kluci uz skatuves. Tas ir ļoti dažādi. Man personīgi kaitina ļoti daudz skaistas melodijas, un es pat sagaidu, ka ir daudzi trokšņi, ka nezinu, kas būs nākamā skaņa, un es aicinu nesagatavotus klausītājus atvērt savus prātus, neko neparedzēt, un pieņemt tos spēles noteikumus, kas viņiem katra skaņdarba gaitā tiek piedāvāti.
Henrieta Verhoustinska: Man viens no brīnišķīgiem pārdzīvojumiem bija manas meitas, kura dziedāja Rīgas Doma kora skolas meiteņu korī “Tiāra”, tava skaņdarba “Pueri” (bērni) atskaņojums. Man liekas, ka tas tiešām ir nosaucams par skaistu. Vai šādas kategorijas – skaists, neskaists – attiecas uz laikmetīgo mūziku?
Kaspars Putniņš: Protams, ka attiecas. Kurš lai atbild uz jautājumu, kas ir skaists? Tā nav tikai mūzikas problēma, tā ir vispārcilvēcīga problēma, kas ir estētiskais apjoms, lielums, ko varam nodēvēt par skaistu, vērtīgu vai labu. Daudz kas dzīvē ir arī tāds, kas nav skaists un tomēr ļoti vērtīgs. Visu ir vērts apzināties. No otras puses, mūsdienu mūzika gluži vairs nav tā modernisma ideja, ka mums visu laiku viss ir jālauž un visam jābūt sarežģītākam. Tā faktiski ir sevi izsmēlusi šobrīd. Ir arī pietiekami daudz mūzikas, kurā ir arī melodijas. Ja runā par Mārtiņa un Santas mūziku, tas veids, kādā melodija parādās, kādā tā ir ietērpta, tur varbūt ir tvērumi, kas ir smalki un neparasti. Melodija var būt aizplīvurota, un tā var parādīties negaidītā veidā un negaidītā veidā atkal pazust, bet tur bieži vien ir intonācijas, kas ir vienkāršas. Tādas, kuras ir viegli saprast, ar kurām ir viegli identificēties. Tas, ko Evija teica, ka ir svarīgi nenākt ar saviem priekšstatiem par to, kas ir labs un slikts. Tas ir svarīgi ne tikai mūzikā.
Henrieta Verhoustinska: Vai tas nozīmē, ka jauno mūzikas festivālu brīvāk uztver jaunie klausītāji, vai tam nav saistība ar gadiem?
Kaspars Putniņš: Es nedomāju, ka tam ir saistība ar gadiem. Domāju, ka mazā telpā ar aizslēgtām durvīm un nolauztām atslēgām var atrasties arī pavisam jauns cilvēks un arī tāds, kurš daudz ir pieredzējis un tomēr ir ar atvērtu sirdi un gaišām acīm.
Henrieta Verhoustinska: Kaspar, tu šobrīd vadi Zviedrijas Radio kori Stokholmā. Vai starp to kori un Latvijas Radio kori ir kādas līdzības un atšķirības?
Kaspars Putniņš: Vispār jāteic, ka tad, kad mēs ar Sigvardu Kļavu sākām strādāt ar Radio kori deviņdesmito gadu sākumā, tad Zviedrijas Radio koris un viņu darbības metodes bija viens no mūsu modeļiem. Leģendārais zviedru diriģents Ēriks Ēriksons lielā mērā izveidoja tādu darbu modeli, kādu esam izveidojuši šeit. Tā kā ir diezgan daudz līdzības.
Henrieta Verhoustinska: Evija, vai šis saspringtais laiks rosina uz komponēšanu, vai esi vairāk atdevusies pedagoģiskajam darbam?
Evija Skuķe: Šobrīd ir ļoti ražīgs laiks, kurš tūlīt mazliet piebremzēsies, tad varēšu mazliet vairāk atdoties pedagoģijai. Norisinājās pirmatskaņojums ar ansambli "Scordatura Ensemble", un tālāk ir gandrīz klusums līdz pat gada beigām. Man ir tikai divi pasūtījumi, bet tas tāpat ir gana daudz. Šogad esmu ļoti daudz strādājusi, daudz kas ir sarakstīts, bet arī pedagoģijā esmu iekāpusi iekšā ar abām kājām, tāpēc ir tā, ka mani mazliet plēš uz pusēm. Kurā virzienā es vairāk varu iet, kam es vairāk varu atļaut sev dot laiku, bet man gribētos naivi cerēt, ka es to vēl spēju izbalansēt. Man ļoti patīk darbs skolā. Es domāju, tādēļ ka man ir fantastiski audzēkņi. Viņi ir ļoti interesanti cilvēki. Arī kolēģu kolektīvs ir lielisks.
Henrieta Verhoustinska: Vai jūs esat gatavi tam, ka ārkārtas situācija eskalēsies un būs atkal jāatgriežas pie darba attālināti?
Kaspars Putniņš: Pēdējais pusotrs gads šajā dīvainajā situācijā mani ir pieradinājis, ka lietas var mainīties pusstundas laikā. Visa veida lietas – lielas braukšanas, projekti tiek atcelti burtiski ar vienu īsziņu. Neesam no tā pasargāti.
Henrieta Verhoustinska: Evija, vai tev pandēmija kaut ko iemācīja?
Evija Skuķe: Noteikti, esmu ārkārtīgi daudz ko iemācījusies pandēmijas sakarā. Es iemācījos atpūsties, jo beidzot bija iespēja apstāties.
Pirms tam, es domāju, tas nav nekāds jaunums nevienam mūziķim vai vispār kultūras darbiniekam, mēs visi bijām tādā sprintā, kurš nekad negrasījās beigties.
Nevarēja saprast, kad būs iespēja apstāties. Pandēmija pateica: “Stop, tagad sāksim ne gluži no sākuma, bet drusku lēnāk.” Esmu iemācījusies daudz vairāk būt uz vietas, šeit un tagad, nesagaidīt no nākotnes lietas, kā Kaspars teica, ka viss var atcelties pēkšņi, negaidīti. Esmu iemācījusies ieplānot laiku, kurā neko nedarīt.
Henrieta Verhoustinska: Vai jums ir mājdzīvnieki, vai viņi piedalās muzicēšanā?
Kaspars Putniņš: Mans kaķis parasti noguļas uz notīm. Kad man ir priekšā ir notis, pēkšņi ierodas lielais meistars, un vienkārši…
Evija Skuķe: Man ir kaķis, kurš dzied, viņš ir ļoti skanīgs, tāds kārtīgs soprāns, ļoti pļāpīgs. Šis ir otrais kaķītis, taču iepriekš kaķītis, kurš man pazuda un tā arī neatgriezās, dziedāja man līdzi, kad es mācījos. Pirms diviem gadiem bija izbrauciens ar Valsts akadēmisko kori “Latvija”, kur mēs Vācijā dziedājām rekviēmu, un es mācījos savu partiju, un viņš man dziedāja līdzi. Kaķītis, kurš ir tagad, dzied pats gandrīz visu laiku, un tad, kad nedzied, tad viņš kaujas, bet arī guļ uz notīm.
Henrieta Verhoustinska: Rudens kultūras jomā ir bijis diezgan rosīgs, arī jūs noteikti esat nostrādājušies, bet kā jūs atpūšaties?
Evija Skuķe: Es nodarbojos ar cīņas mākslu jau sešus gadus – budzinkan. Tas nav cīņas sports, tā ir cīņas māksla, tātad pamatā ir lielāka filozofija un mazāk dūres pa seju. Tas ir astoņdesmitajos gados apvienotas deviņas tūkstošgadīgas nindzju un samuraju skolas, kuru dažādās tehnikas mēs apgūstam ikdienā.
Kaspars Putniņš: Es mēģinu būt dabā pēc iespējas daudz.
Henrieta Verhoustinska: Es tā nojaušu, ka neviens no jums neklausās mūziku atpūšoties.
Kaspars Putniņš: Protams, mūziku klausīties ir bauda, bet tas tomēr vairāk ir darba process.
Evija Skuķe: Man šķiet, ka mūziķi reti klausās mūziku brīvajā laikā. Tie mūziķi, kuri klausās mūziku brīvajā laikā, tā ir pilnīgi citādāka mūzika nekā tā, ko viņi spēlē. Es arī klausos mūziku patvaļīgi, kas ir ļoti reti, tad tā drīzāk būs kāda smagā metāla vai ļoti laikmetīga akadēmiskā mūzika, bet tas ļoti sen nav noticis.
Mārtiņš Putniņš: Katrā ziņā man mūzika fonā nekad neskan manām citām kaut kāda veida darbībām. Tā ir tā lieta, ko es pilnīgi nesaprotu.
Evija Skuķe: Atļaušos piebilst.
Man mūzika fonā skan visu laiku – galvā.
