Zvaigžņu ceļi pasaulē

Uz pareizā ceļa. Vokālā grupa "Anima Solla" Eiroradio konkursā Barselonā

Zvaigžņu nakts

Šūpuļdziesmas latviešu izcilo mākslinieku ierakstos. "Klasikas" jaunieskaņojumi

"Dvēseļu puteņa" mūzikas autore Lolita Ritmane: Latvieši vienmēr uzvar

«Dvēseļu puteņa» mūzikas autore Ritmane: Latvieši vienmēr uzvar

Amerikāņi viņu sauc par savējo, un ne velti: Oregonā dzimusī un Losandželosā dzīvojošā komponiste Lolita Ritmane-Matsone ir daudzu Holivudas televīzijas seriālu mūzikas autore un vienīgā latviešu komponiste, kuras veikums novērtēts ar prestižo "Emmy" balvu. Nu viņas kontā arī filmas "Dvēseļu putenis" brīnumskaistā mūzika.

Ritmanes plašā darbistaba, protams, atrodas Losandželosā. Tajā ir īstas klavieres, seši datori, ierakstu studija (jo Lolitas dzīvesbiedrs Marks Matsons ir skaņu režisors), un reizēm lielajā istabā uz ierakstu sanāk pat mazs kamerorķestris, jo tur ir koka grīdas un griesti 20 pēdu augstumā.

Visam notiekošajam dzīvi seko arī divi minči, kuriem doti zīmīgi vārdi: kaķenīte Emija un runcis Oskars. Pie "Emmy" Ritmane jau tikusi, tāpēc viņa smejas, ka Oskars gan pagaidām vēl ņaudot aiz loga.

Abi kaķi nudien ir īsti latvieši: "Viņi vairāk nāca manā istabā tieši tad, kad rakstīju mūziku "Dvēseļu putenim", nevis tad, kad komponēju mūziku "Betmenam" vai kādam citam no saviem supervaroņiem," sirsnīgi smejas Lolita Ritmane

un teic, ka titros redzēt abu kaķu vārdus – tas būtu lieliski!

Jūtas kā latviete

Vairums LR3 "Klasika"raidījuma "Zvaigžņu ceļi pasaulē" viesu stāsta, kā viņu ceļi no Latvijas veduši pasaulē. Ritmanes gadījumā tas ir citādi – viņa dzimusi un izglītību ieguvusi Amerikā, kur arī veidojusi lielisku karjeru. Taču ik pa laikam iegriežas Latvijā, un vienmēr tam ir saistība ar radošiem projektiem. Kāpēc viņai ir svarīgi atgriezties savu vecāku dzimtenē?

"Es kaut kā neuzskatu to par atgriešanos. Vienmēr esmu jutusies latviete," uzsver komponiste.

"Tikai beidzamajos gados apzinos, ka esmu amerikāniete un latviete. Amerikas latviete jeb latviete Amerikā, tā ka jēdzienu "atgriešanās" īsti nemaz neizjūtu. Man ir dubultpilsonība. Nekad fiziski neesmu dzīvojusi Latvijā, esmu bijusi tikai ciemos. Katram ir sava Latvija, un mana Latvija ir kas vairāk nekā zeme – man vissvarīgākais, ko cenšos uzlabot – un ir svarīgi, lai arī mani bērni, vīrs un nākamās paaudzes uzlabo – tā ir valoda. Valoda ir tā, kas visvairāk cieš no tā, ka nedzīvoju Latvijā. Valodai jāturpinās. Latvija nevarēs pastāvēt, ja nebūs valodas. Mūzika var dzīvot un elpot jebkur – latviešu mūziku dzirdam Dziesmu svētkos arī ārpus Latvijas. Protams, ar tīmekļa starpniecību tagad visi ir cieši kopā – nezinu, pirms cik ilga laika Māra Zālīte pievienojās feisbukam, bet mēs ar Māru sadraudzējāmies, kad Malibu tika rīkota “2x2” nometne – kopā rakstījām dziesmu "Manā sirdī", kas pēc tam skanēja Skolēnu dziesmu svētkos. Joprojām Māra man ir tāda kā pusdieviete... Mēs tagad arī virtuāli tuvināmies, un vai tas nav skaisti, ka varam ar mazu pieskārienu – smaidiņu, uz augšu pavērstu īkšķīti vai sirsniņu – viens otram otrā pasaules malā likt justies tā, ka visi esam kopā, viens par visiem un visi par vienu?"

Gan buberts, gan ķīselis

"Mana vecmāmiņa, tēva māte, dzīvoja blakus mājā, tā ka mums bija gan buberts, gan ķīselis," bērnību atminas Ritmane. "Manai mammiņai, kura vēl ir sveika un vesela, padodas garšīgākā pastēte un pīrāgi visā pasaulē! Lieldienās un citos svētkos mums ir kartupeļu salāti, rasoli, īsti latviski ēdieni. Padomju okupācijas laikā, šķiet, vēl vairāk bija tāds vilnis, nepieciešamība saglabāt kultūru, ieskaitot arī tādas lietas kā ēdienus. Kultūru mūsu pusē, bijušajā trimdā, kopām ļoti aktīvi, un tagad pat vēl vairāk.

Tikko Latvija atguva neatkarību, tiem, kuri nedzīvoja Latvijā – runāšu par sevi un savu paaudzi – bija mirklis, kad likās, ka vairs neesam vajadzīgi Latvijai.

Daži te atgriezās, jo viņiem vēl nebija ģimenes vai nebija īsi nostabilizējuši savu dzīvi ārzemēs. Un tad bija tāds – ah, bet vai mēs vispār esam vajadzīgi, varbūt mēs pazudīsim, ja nepārcelsimies uz Latviju?! Tagad no Latvijas tik daudzi brauc – tas nav labi, bet cilvēki meklē, kā uzlabot savu dzīvi.

Latviešu skoliņās tagad pilns ar Latvijas latviešiem, un tas paceļ mūsu latviešu valodu un kultūru krietni, krietni uz augšu.

Mums ir daudz burvīgu skolotāju, kas atbraukuši no Latvijas un audzina savus bērnus. Tāds nākamais vilnis, turp un atpakaļ braukšana."

Piemiņa tētim - ūdensputns

Latvisko izcelsmi Lolita Ritmane nekad nav slēpusi. Un viņai ir ļoti skaista ūdensputna kaklarota. "Pagājušā gada augustā aizgāja tētis – tas mums visiem bija liels un smags pārdzīvojums... Viņš mūs visus tik ļoti saturēja kopā, viņš un māmiņa. (..) Viņa "Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai" ir tik spēcīga dzeja, dziesma, ko mana māsa Brigita komponēja. Sadarbībā ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību radījām Andra Ritmaņa radošās nākotnes fondu, un tad man bija ideja, ka vajadzētu arī pasūtīt kādu rotu – ordenīti vai spraudīti katram, kas saņems šo balvu. Mākslinieks Andris Rūtiņš izveidoja šo putniņu, kura aizmugurē iegravēts Andra Ritmaņa radošās nākotnes piemiņas fonds. Un tas putniņš esot no vietas, no kuras mani vecāki nākuši, no Vidzemes. Šo balvu laureāti – komponists Juris Ķeniņš un dzejniece Sarma Muižniece-Liepiņa."

Ritmane ieguvusi apbrīnojamu izglītību – kas iedrošinājis viņu mūzikai? "Noteikti mana ģimene – punkts un āmen...

Man vienmēr bijusi sajūta, ka būt mūziķei, komponistei – ka ar to pietiek.

Nereti draugi saka – ā , tu esi mūziķe, bet ko vēl tu dari? Esmu komponiste! Tas ir tas, ko daru. Brīvajā laikā man patīk ceļot, šad un tad kaut ko uzcept, vārīt, esmu diezgan organizēta. Patīk sabiedriskās lietas. Bet jau no agras bērnības manī bija identitāte – būt mākslas laukā, būt komponistei. (..) Jo vecāka kļūstu, jo vairāk velk oriģinālmūzika. Tā reizes, kad esmu komponiste pie tukšas lapas, kad nevienam citam nav īsti jāatbild par to, ko daru, kāpēc un kā. Esmu arī vairāk to sākusi darīt."

Beidzamos gadus Ritmane ir aktīva sieviešu-komponistu organizācijas līdere, tikai nupat atteikusies no prezidentes statusa. "Tas ir neticami – ja kādam jāsaka, lai nosauc sievietes, kuras ir filmmūzikas komponistes, neviens neko nevar nosaukt. Mūsu organizācijā ir vairāk nekā 400 sieviešu – komponistes, kuras specializējas tieši filmmūzikā. Šērlija Volkere ir mana skolotāja un pirmā, īstā darba devēja, viņa man tik ļoti palīdzēja, un ir sajūta, ka man jādod tālāk. Tāpēc daudz palīdzu jaunajām filmmūzikas komponistēm ne tikai muzikāli, bet arī ar intervijām, to, kā stāties publikas priekšā, ko teikt, ko neteikt, ko darīt situācijās, ka ap galdu sēž tikai vīrieši."

Vai patiesi arī pašai Ritmanei vēl nākas cīnīties par savu vārdu un vietu?

"Man būtu grūti spēlēt uz vijoles sēru dziesmu par to, ko neesmu dabūjusi," smej Ritmane.

"Jo esmu pateicīga un laimīga par to, ko esmu sasniegusi, kas man dots un kādas durvis pavērtas. Saku Visumam paldies par to, kas man dots – ka abi ar Marku varējām izaudzināt trīs bērnus, ka mums ir māja, studija, varam ceļot – to visu darām ar mūsu mūzikas ienākumiem."

Supervaroņi un "Dvēseļu putenis"

Protams, "Emmy" balva līdzās visām nominācijām ir skaists ķirsītis uz tortes. "Maniem kolēģiem ir lielāki projekti pasaules mērogā, ko visi zina, bet sievietes vēl nav tiktāl izsitušās. Ik pa reizei kāda tiek. No 200 "Warner Brothers" topa filmām tikai trīs procenti ir sieviešu, kuras komponējušas mūziku. Tas ir ļoti maz, un es varu palīdzēt to mainīt. (..) Pazīstu slavenos komponistus, režisorus, producentus, ir arī iespēja strādāt. Pēdējos gados visvairāk strādāju pie "supervaroņiem", bet viss lielākoties ir televīzijai, labprāt tiktu arī lielajā kino," neslēpj komponiste.

Vai supervaroņu būšana nenogurdina? Cik daudz ļauts atkāpties? "Diezgan daudz ir ļauts, jo katra izrāde ir ar savādāku toni," stāsta Ritmane. Uz jautājumu, cik ilgu laiku prasījis "Dvēseļu putenis", viņa saka tā:

"Atvēlēt tik lielu emocionālo ieguldījumu un sava laika šīs filmas budžeta ietvaros Amerikā nevarētu atļauties... Ar to, cik laika tas paņēmis, nevarētu uzturēt savu dzīvi Amerikā un samaksāt rēķinus,

bet es to pilnīgi simtprocentīgi darīju tāpēc, ka, pirmkārt, biju pagodināta, ka man bija iespēja to darīt, un tas man arī deva iespēju tā kārtīgi strādāt ar Latvijas režisoru, Latvijas producentu un ar cerību, ka varēšu izbaudīt, kā tas ir – strādāt Latvijā, Latvijas Radio ierakstu studijā ar latviešu mūziķiem. Faktiski biju nervu kamols, pirms stājos pie diriģenta pults. Nezināju, vai latviešu mūziķi spēlēs kā Londonā vai Losandželosā, vai viņi būs tikpat labi...

Bet jau pēc pirmajām trim stundām nokāpu pa trepītēm, iegāju tualetes istabā un paraudāju... Pat tagad drusciņ jāieraudas, jo biju tik laimīga!

Par koriem es jau sen zināju, arī par mūziķiem, kurus esmu dzirdējusi, zināju, taču nezināju, cik labi viņi sapratīs to, kas jādara. Vai nebūs tādas izsmiešanas – nu, kas tā tāda, Lolita Ritmane, filmmūzikas komponiste. (..) Tā tas notiek – cilvēki kaut kā ieliek filmmūzikas komponistus kaut kādā rāmītī. Daži mūsu latviešu popmūzikas komponisti ir fantastiski koncertmūzikas komponisti, tikai cilvēkiem patīk katru cilvēku ielikt vienā kastītē. Ja mēs tās kastītes varētu mest ārā un ļaut, lai katrs komponists jeb mākslinieks dara to, ko viņš dara, un izbaudīt to. "

Absolūts profesionālisms

Kāpēc tieši Lolita Ritmane tika izvēlēta kā filmmūzikas komponiste "Dvēseļu putenim"? Pilnmetrāžas filmai līdz šim viņa mūziku nebija rakstījusi... Arī Latvijā taču ir komponisti, kas savulaik rakstījuši mūziku pilnmetrāžas mākslas filmām.

"Tikko bija skaidrs, ka "Dvēseļu putenis" būs, pirmā doma bija, ka gribētos Lolitu – pirmkārt jau viņas profesionālisma dēļ, un arī tāpēc, lai viņa izsistos svešā valstī ," stāsta filmas režisors Dzintars Dreibergs. "Jau pirmais variants, ko Lolita atsūtīja, perfekti derēja – sapratu, ko nozīmē strādāt ar profesionālu kinomūziķi... Tā ir cita sfēra un milzīga bauda, ne mirkli neesmu to nožēlojis! Filmmūzikas komponēšana no autora prasa ļoti pacietīgu ego. Protams, viņa apdomājusi katru niansi, katru kadru, kā tas skan, bet jūtu – nu, nav tās sajūtas, ko gribu nest cauri šai epizodei. Līdz ar to man jākomentē – piedod, bet varbūt varam iet vairāk tādā vai tādā virzienā? Varu iedomāties ļoti daudzus komponistus, kas tajā brīdī teiktu – nē tas ir manis radīts darbs, kamēr Lolita saprot kino specifiku un sešas reizes mierīgi pārraksta savu "gabalu" no jauna, radot to pilnīgi savādāku! Uz nākamo dienu atkal ir kaut kas, par ko es saku – perfekti! Uz pirmizrādi varu nākt mierīgs un par mūziku justies vienkārši debešķīgi, jo tā ir tieši tāda, kā man gribējies, un arī Lolita ir laimīga."

Dreibergs piekrīt, ka mūzikas autors filmas veidošanā nereti paliek kopējā titru grēdā, un mēs viņu pat nepamanām, nepiefiksējam. "Tas ir absolūti negodīgi – mūzika filmai iedod dvēseli, un variants, kā “Dvēseļu putenis” izskatījās bez mūzikas, ir pavisam savādāks, tur ir pilnīgi citas emocijas."

Kādi būtu tie pieci vārdi, kas vislabāk raksturotu Lolitu Ritmani? "Pirmais – Lolita ir ļoti jūtīga; Latvijas tēmas un viss, kas saistīts ar mūsu identitāti, viņai ir ļoti svarīgs. Lolita to izjūt ļoti dvēseliski, un šādai filmai tas ir ļoti nepieciešams, tāpēc

man ļoti nepatīk, ka bieži par Lolitu saka – Latvijas izcelsmes komponiste. Lolita ir lielāka latviete nekā daudzi, kas mums te apkārt un sauc sevi par latviešiem.

Otrais – noteikti profesionalitāte. Ne mirkli viņas ego neiejaucas darbā. Viņa ir gatava pārstrādāt tik ilgi, kamēr abi esam laimīgi, lai gan tas ir ļoti sarežģīti. Trešais – viņa ir ļoti prasīga. Katrā mirklī grib zināt, kas noticis, saprast, tāpēc man veidojas ļoti labs dialogs ar viņu. Pie profesionalitātes jāsauc arī brīdis, kad dienas laikā viņa var uzrakstīt jaunu skaņdarbu ar visu aranžiju, un pati uztraukties, ka tas vēl ne pēc kā neskan, bet tas skan jau tik lieliski!

Viņa dvēseliski jūt, ka viņai vajag tieši Māri Sirmo, jo tikai viņš varēs viņas lūgšanu iznest cauri.

Un nesavtīgums ir vēl viena lieta, jo Lolita jau neatbrauca tikai pati, bet paņēma līdzi sev veselu komandu, ko mēs simt gadu nevarētu atļauties. Ja atbrauc cilvēks, kuram ir 150 filmu pieredze, ieskaitot vienu no pēdējo gadu lielajiem blokbāsteriem... Tas arī iedod sajūtu, ka cilvēkam rūp..."

Vai, klausoties Lolitas Ritmanes mūziku, iespējams sajust, ka viņas izglītības pamatā ir cita – pamatīga un specifiska skola? "Viennozīmīgi! Arī "Dvēseļu putenī" - tas bija pirmais, ko pamanīju – cik precīzi viņa mācējusi epizodēs atrast pareizo noskaņu," uzskata komponists un perkusionists Rihards Zaļupe. "Tam visam apakšā ir milzīga skola, milzīga pieredze. Arī tehniskās zināšanas par to, kurā virzienā pagriezt podziņas, lai efekts būtu vislabākais. Tur ir ļoti daudz, ko var dzirdēt – gan instrumentācijā, gan izvietojumā, gan tajā, kur galvenā tēma ieskanas. Protams, fantastiskās beigas ar kora a cappella dziedājumu. Lolitai ļoti raksturīgs savs rokraksts. Tas man liekas tik tiešām svarīgi."

Ja vajadzētu vien ar dažiem teikumiem raksturot Lolitu Ritmani kā komponisti un kā cilvēku,

Zaļupe atbild nekavējoties: "Lolitu raksturo ļoti liels sirsnīgums, ko viņa, protams, ieliek savā mūzikā, bet tanī pašā laikā var dzirdēt, ka viņai ir ļoti interesantas senču saknes. Lolita tiešām ir augstākais profesionalitātes paraugs.

Varu vien ieteikt aiziet uz "Dvēseļu puteni" vai paklausīties Spotify, kur pilns ar viņas mūziku – arī tur var redzēt, cik viņa daudz sarakstījusi mums zināmām filmām. Ceru, Lolitai šis nebūs vienīgais darbs ar latviešu filmu veidotājiem un varēsim sadarboties kādā interesantā projektā!"

Šķiet, ka filmmūzikas autoriem jābūt ar daudz lielāku zināšanu bagāžu – ja rakstot savu simfoniju, komponists var atļauties rakstīt tā, kā viņš grib un jūt, filmmūzikas komponistam ir jābūt hameleonam... “Jā, jo viendien gribu rakstīt kā Pēteris Vasks – paklausos viņa Vijoļkoncertu. Nesaku, ka zagu no viņa, bet paklausījos, un mani tas inspirēja. Vai Raimonds Pauls – kurš var noliegt viņa skaistās melodijas? Vai Zigmara Liepiņa mūzika, un kur nu vēl Ēriks Ešenvalds, kurš latviešu mūziku un Latvijas vārdu ved pasaules līmenī. Tādā tempā visi tagad zina Ešenvaldu! Es viņu nepazīstu personīgi, bet tā priecājos... Un kur nu vēl "Grammy".

Man šķiet, drīz "Grammy" sāks aizliegt latviešiem pieteikties šai balvai, jo viņi vienmēr uzvar..."

Ar mūziku visu var salaist arī dēlī

“Mūzika var palīdzēt izstāstīt stāstu, kas nav simtprocentīgi izdevies vizuāli, bet mūzika var arī visu galīgi salaist dēlī – piemēram, ar to, ja sākšu kādu tēmu spēlēt, kam nav absolūti nekāda sakara ar to, kas notiek ekrānā, publikai var pilnīgi sajaukt galvu," saka Ritmane.

Bet vai filmmūzikas komponistiem nav kaut kādas shēmas? Baham bija noteikti principi, pēc kā viņš rakstīja, Mocarts arī - bez konkrētām shēmām nevarētu uzrakstīt 40 simfonijas... "Man vislabāk patīk rakstīt no sākuma līdz beigām, nevis lēkāt pa vidu," neslēpj komponiste. "Vienīgie izņēmumi ir tad, ja režisors un komponists vienojas, ka atsevišķiem tēliem būs vadmotīvi – tos var atrast ātri. Man parasti ir ļoti konkrēts plāns – pirmkārt, manā studijā ir daudz aparatūras. Ja tagad varētu nospēlēt vijoles skaņu, jūs būtu pārliecināti, ka telpā bijis vijolnieks... Tehhnoloģija ir ļoti uzlabojusies. Aī visu “Dvēseļu puteņa” mūziku, pirms to ierakstījām ar dzīviem mūziķiem, bija iespēja dzirdēt, tikai kora lūgšanu Dzintars nebija dzirdējis.

Vīrs – labākais psihologs un terapeits

Kā Lolitas Ritmanes radošo stilu raksturotu viņas dzīves un darba biedrs Marks Matsons? "Viņas mūziku pazīstu diezgan labi, un gandrīz visu arī savā mūžā esmu dzirdējis –

viņas lielākais talants ir melodija. Lolita raksta tāāādas melodijas... Tās ir melodijas, kas no sirds uz sirdi iet. Vienmēr šis talants viņai piemitis, jau kopš laika, kad satikāmies.

Visam, ko viņa raksta, tas raksturīgs. Ļoti labi zinu un pazīstu, kā skan Lolitas mūzika."

Kā tas ir – dzīvot līdzās tik radošam cilvēkam, un vai patiesi viss nāk tik viegli kā šķiet klausītājiem? "Tas nāk ar lielu darbu... Lolita ļoti nopieti strādā katru dienu. Var jau būt, ka dažas lietas nāk viegli, bet darbs tomēr nav viegls, jo katru dienu jācenšas, sevišķi ar mūziku “Dvēseļu putenim”, kas, šķiet, būs lielākais projekts viņnas muzikālajā karjerā. Lolita tiešām daudz strādā, daudz mūzikas rakstīts katru gadu, bet tik daudz, cik uzrakstīts šim vienam projektam... Bet tas bija ļoti svarīgi viņai – lai iznāk labi un tieši tā, kā viņa grib. Man jau šķiet – tā ir dāvana, ka Lolita katru reizi var apsēsties pie klavierēem un uzreiz radīt kādu labu melodiju."

"Marks man ir ļoti labs psihologs un terapeits reizēs, kad bieži vien asarās izskrienu no savas studijas, ja man trūkst kādu ideju vai tās nenāk, vai arī nāk, bet man nepietiek laika," sirsnīgi stāsta Lolita Ritmane.

"Tamdēļ bieži vien naktīs neguļu. Viņam tajā pašā laikā ir sava karjera, jo Marks producē dažādus dziedātājus. Viņš ir mana labā roka dzīvē un profesionālajā ziņā – viņam varētu piešķirt kādu ārsta grādu, jo viņš vienmēr prot nomierināt un pateikt, ka gan jau būs labi.

Kad pabeidzām "Dvēseļu puteņa" orķestra ierakstu, vienkārši saskatījāmies un nopūtāmies, beidzot varējām tā kā izelsot."

Pirms dažiem gadiem komponiste atzinusi, ka viņas sapnis būtu uzrakstīt mūziku kādai latviešu filmai. Nu tas piepildījies. Novembris viņai ir īpašs mēnesis – gan dzimšanas diena, gan šogad arī "Dvēseļu puteņa" pirmizrāde. Kas ir nākamais mērķis?

"Šogad tie sapņi man iegadījušie vienā laikā, un man liekas, tas sakrīt ar to, ka tētis aizgāja," saviļnoti saka Ritmane.

"Ir "Dvēseļu putenis", ir lielais koncerts Linkolna centrā, un tā ir koncertu mūzika – trīs gabali: dubultkoncerts, simfoniskā poēma un trešais – ar dzīvo simfonisko orķestri, bet uz ekrāna – ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un Airu Birziņu. Un vēl Brodvejas soliste. (..)

Tagad gribētu ļaut savām smadzenēm drusciņ atpūsties un atrast, kas ir nākošais lielais sapnis. Man ir dažas lietas sarakstā...

Ja tiksimies pēc pieciem gadiem, ceru, ka būšu beidzot savedusi kārtībā visas savas notis, lai tās elektroniski būtu pieejamas, arī visas mana tēva dziesmas un Brigitas dziesmas. Man ir tāda veca jūrnieku kaste, kurā salikts apmēram 300 dziesmu – dažām ir klavieru pavadījums, dažām nav. Vēl ar vīru jau sen gribam rakstīt vienu mūziklu angļu valodā – sāksim ar minimūziklu, kas Amerikā diezgan populāri, kur vienā koncertā tiek salikti divi vai trīs viencēlieni. Marks ir supertalantīgs, un kopā mums iet ļoti labi. Brodvejas pasaule ir kas tāds, kas man ļoti iet pie sirds, tāpēc vienmēr gribu braukt uz Ņujorku, klausīties jaunākos mūziklus."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti