Tūlīt pēc koncerta Mazajā Mežotnes pilī klavieru kvartets "RIX" būs dzirdams arī Madonā, 1. augustā atklājot 24. latviešu mūzikas svētkus Jāņa Norviļa Madonas Mūzikas skolā.
Signe Lagzdiņa: Esam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kamerzālē, kas, iespējams, ir tā zāle, kur viss sākās. Tagad jau vairāk nekā 25 gadus vēlāk gatavojat programmu "Pēteris Vasks ielūdz. Mežotne", un tā būs Pētera Vaska fonda 10 gadu jubilejas reize. Un te ir četri celmlauži – Pelēcis, Vasks, Ķeniņš un Armands Skuķis. Varbūt mans pirmais sasveicinošais jautājums būs par to, kā šodien jums ir sajūta par vārdu "divi", tāpēc, ka Armanda Skuķa darbā "divi" būs apspēlēts vairākkārt. Kāda jums šodien ir sajūta par vārdu "divi"?
Ilze Kļava: Ļoti interesants jautājums... Divi nav ne viens, ne trīs.
Divi ir diezgan riskants skaitlis. Jo – ja jūs esat divi, tad ir kāds otrais, kam tu vai nu uzticies, vai neuzticies, kuram vari uzticēt visu no savas dvēseles vai fiziskā ķermeņa, tu ieliec savu likteni otra rokās. Vai arī tu esi kāda glābējs – kā otrais.
Tur var ļoti tālu aiziet. Ja skatāmies uz Armanda skaņdarbu "Izolētais" – beidzamā gada laikā varējām būt tikai viens, tāpēc otrais varētu būt kāds iedomātais "ego" vai iedomātais raksturs, par kuru var ļoti daudz ko izfantazēt. Armands to izdarījis ļoti jauki.
Sandi, kā tev ir personīgā sajūta par vārdu "divi"?
Sandis Šteinbergs: Nevarētu teikt, ka šis skaitlis man šķiet nepatīkams. Ir taču dueti, ir daudzas lietas mūzikā, kas apvieno. Manuprāt, pāra skaitļi apvieno.
Jāni?
Jānis Maļeckis:
Pirmā asociācija – sēdies, divi, esi nesekmīgs. Bet ir vēl otra asociācija – pāris, divi cilvēki kopā.
Sasveicinos arī ar Ingu.
Inga Ozola: Es vienmēr teikšu – labāk divi nekā viens.
Piektajam mūsu sarunas dalībniekam es to pajautāšu mazliet vēlāk, bet šī koncerta programmas mēģinājumā jūsu pulkā neredzu Reini Birznieku, bet gan Ingu. Vai esat ar Ingu jau spēlējuši?
Ilze Kļava: Esam gan. Redz, izrādās, ka nelaime nenāk viena, bet gan kopā ar laimi – notiek arī laimīgas lietas: tas, ka Inga šoreiz var ar mums šo visu lielo repertuāru atskaņot, nav vienkārša sakritība, jo Inga visu mūsu apzināto dzīvi vienmēr bijusi mūsu līdzdomātāja, fane un atbalstītāja. Mēs viņu pazīstam kā izcilu mūziķi!
Brīdī, kad Reinim pēkšņi atgadījās nelaime ar pirkstu, pirmā doma bija, ka mēs vienkārši atceļam visus koncertus.
Bet līdz ar to, ka situācija ir tik ārkārtīgi trausla un man bija krietni jāpapūlas, lai tiktu uz Latviju, vienkārši teicu – nedrīkstam tik vieglprātīgi atteikt, un labi, ka Inga bija šeit uz vietas un piekrita ielēkt visā šajā lielajā projektā. Pateicoties viņas profesionalitātei un arī tam, ka viņa katru no mums kā mūziķi pazīst jau ļoti sen, ceru, ka viņai nav pārāk sarežģīti to izdarīt. Vismaz neizklausās, ka tas būtu sarežģīti. Milzīgs, milzīgs paldies viņai par to, ka viņa izglāba situāciju!
Reinis, protams, par sodu dabūs šķirt lapas un mūs vest uz koncertiem.
Tik viegli viņš cauri netiks! (smejas)
Tālivalža Ķeniņa opusu esat spēlējuši ļoti daudz. Ar Pētera Vaska mūziku jūs saista dvēseliskas saiknes, skanēs arī Georga Pelēča mūzika un Armanda pirmatskaņojums. Kā jūs paši tuvāk raksturotu šo programmu?
Jānis Maļeckis: Ķeniņa skaņdarbs ir pirmais kvartets mūsu repertuārā. Un šī mūzika tiešām mums patīk, mēs labprāt pie tās atgriežamies. Attiecībā uz Vasku šis būs jaundarbs, jo Vasks ir pārstrādājis savu skaņdarbu "Castillo Interior" vijolei un čellam triju stīgu versijā. Tāpēc tas būs sava veida pirmatskaņojums – būs ļoti interesanti dzirdēt šo versiju. Georga Pelēča "Rudens ainavas" ir noskaņu skaņdarbs, kas arī agrāk spēlēts – mūsu repertuārā tas ir komplektā ar videoprojekciju, ar rudenīgām bildēm.
Ilze Kļava: Ar tavām bildēm, Jāni!
Jānis Maļeckis: Paldies, Ilze! Un, protams, jaundarbs, jo Pētera Vaska fonda uzstādījums ir tāds, ka
programmā vienmēr jābūt kādam pirmatskaņojumam, un šoreiz būs Armanda Skuķa klavieru kvartets "Izolētais".
Man šķiet, tam ir romantisku sajūtu bāze, kas brīžiem modernizēta ar kādām galējām emocijām un tikpat pēkšņi – arī kaut ko ļoti skaistu un romantisku. Interesanti, kas tur galu galā kopā izveidosies, jo pagaidām grūti pateikt – spēlējam atsevišķi katrs savu partiju.
Armand, kas ir tas, ko tu vēlētos, lai par šo skaņdarbu zina paši mūziķi un arī klausītāji?
Armands Skuķis: Šis ir viens no tā tipa skaņdarbiem, kas balstās uz autora pašpieredzi.
Jā, šo skaņdarbu rakstīju tieši šajā pandēmijas vilnī, kurā man pašam bija jāizsēž pašizolācija.
Un tad es pie sevis secināju, ka vispār jau bija trīs izolācijas: pirmā bija tā, kurā mēs visi devāmies martā, kas vairāk bija pašu izvēlēta komforta meklēšana. Otrā bija tā, kurā man bija noteikta strikta izolācija, jo es varētu būt potenciāli bīstams sabiedrībai – pārnēsāt koronavīrusu: tā vairāk bija sajūta, ka esmu ieslodzīts savā dzīvesvietā bez kāda ļaunuma nodarīšanas vai diagnozes.
Un trešā reize bija tā, kad es pats izslimoju šo vīrusu, – tad tas uzreiz bija pilnīgi citādāk: atskārtu, ka striktie noteikumi varbūt ir tā vērti, jo sajutu, kas tas patiešām ir.
Tā nu uz vienu notikumu paskatījos no trim dažādiem skatupunktiem. Bet, runājot par otro kārtas numuru... Darbs rakstīts 2020. gada noslēgumā, tas ir mans otrais klavieru kvartets, divas spilgtākās izolācijas otrajā pandēmijas vilnī – tas viss ļoti sasaucas ar skaitli "divi". Nedaudz par visu šo paironizēju.
Un kādas tev ir asociācijas par "divi" – labas vai sliktas?
Armands Skuķis: Skaitlis pēc būtības nav nedz labs, nedz slikts, viss atkarīgs no situācijas, kurā tas tiek izmantots. Iepriekš bija versija par pāri, kas ir kaut kāda savienība, draudzība, un otrs ir par individuālo cilvēku –
vai mēs vienmēr esam vieni? Jo vienmēr mums smadzenes strādā, tās spēj iztēloties ļoti daudz ko. Vienatnē nemaz nevar būt garlaicīgi, vismaz man. Īpaši izolētībā – tur notiek sarunas...
Tu jau minēji savu pirmo klavieru kvartetu, kas, manuprāt, ir brīnišķīgs darbs, un tagad ir otrais. Ko par klavieru kvartetu līdz šim esi sapratis?
Armands Skuķis: Ka tajā jūtos ļoti ērti.
Šī kombinācija – stīgu trio un klavieres – paver daudz burvīgu aspektu instrumentācijai.
Laikam tā ir galvenā atziņa – ka tas ir ērti. Tas ir aprobēts žanrs jau ļoti sen, tai pašā laikā šis skaņdarbs savā ziņā ir laikmetīgs, lai gan muzikālā valoda nav avangardiska. Piekrītu Jāņa domai par romantismu, jo tur ir ļoti daudz romantisku frāžu, arī frāzējums, iespējams, ir romantizēts. Arī romantisms pēc būtības nav ne labs, ne slikts – atkarīgs no tā, kā mēs to izmantojam, kā klausāmies. Laikam ir vajadzīgs balanss.
Kā jūs viens otru atradāt – klavieru kvartets "RIX" un Armands Skuķis?
Jānis Maļeckis: Mūzikas akadēmijā bija izsludināts finansēts jaundarbu konkurss, un katedrā tiku informēts par to, ka tam sacerēti daudzi skaņdarbi dažādiem kamersastāviem – piedāvājums bija tos iestudēt ar studentiem. Mazliet traucēja pandēmijas situācija, bet izdevās iestudēt Evijas Skuķes klavieru kvintetu, ko studenti nospēlēja pavasarī. Ideja Armanda skaņdarbu pieteikt Vaska fonda pasākumā nāk no manis.
Armands tikko stāstīja par "Izolēto" – ka tas saistīts ar pandēmijas viļņiem un daudzām iekšējām personiskajām pārdomām. Vai jums kā klavieru kvartetam "RIX" vai katram atsevišķi ir savs šībrīža vēstījums, ko jūs ar visiem skaņdarbiem, kas iekļauti programmā, vēlaties pavēstīt klausītājiem? Vai tas ir spēks vai kas cits, kas jums pašiem nāk prātā, spēlējot šo mūziku?
Ilze Kļava: Cik dzīve tomēr ir skaista!
Jānis Maļeckis: Man šķiet, visa programma kopumā prezentē vērtīgu latviešu mūzikas daļu – nav jau nemaz tik daudz tiešām vērtīgas un labas mūzikas, ko vērts atkārtoti spēlēt un piedāvāt klausītājiem. Manuprāt, šī programma ir tieši tāda.
Iepriekš Ilze skaisti izstāstīja par Ingu. Inga, tagad tavs skats no malas – kā tev šī programma veidojas un kā ir saspēlēties ar šiem brīnišķīgajiem mūziķiem?
Inga Ozola: Ap Jāņiem saņēmu pārsteiguma zvanu no Reiņa – ar jautājumu, vai varu piedalīties.
Biju tikko atbraukusi no Dānijas, un arī tas ir stāsts par izolētību – beidzot varēju aizlidot pie meitas, pandēmjas dēļ nebijām tikušās pusotru gadu!
Nedrīkstējām lidot viena pie otras. Tāpēc tagad ir absolūta laimes sajūta gan par to, ka esmu redzējusi un satikusi savu bērnu, gan par to, ka esmu šeit un varam spēlēt kopā. Kā jau Ilze teica – esam draugi, un visi šie 25 gadi savā ziņā ir pagājuši kopā – ļoti daudz esam spēlējuši, reiz arī visi kopā spēlējām Šūberta kvintetu, kur biju otrais čells. Daudz esam muzicējuši kopā ar Jāni, Sandi un Ilzi. Tā ka nejūtos svešiniece.
Ļoti intensīva, karsta nedēļa pie čella ar Vaska un Ķeniņa mūziku. Un nu – man jau tāda laime nelaimē: žēl, ka Reinim jāstaigā ar ieģipsētu pirkstu, bet es tieku paspēlēt...
Pamanīju, ka šoreiz sarunas laikā jūs ļoti maz smejaties. Kas noticis?
Ilze Kļava: Reinis neatnesa balzama pudelīti uz mēģinājumu... (smejas)
