Viņa ir ne tikai aktīvi koncertējoša mūziķe – Tatjanas Ostrovskas uzmanības lokā ir arī pētniecība: šobrīd viņa studē Gildholas Mūzikas un drāmas skolas (Guildhall School of Music and Drama) doktorantūrā, un viņas pētījuma uzmanības centrā ir dzīvā priekšnesuma fenomens tiešsaistes vidē. Sarunā ar Latvijas Radio "Klasika" mūziķe stāsta gan par "Nyx Trio" jauno albumu, gan gaidāmo konferenci–koncertu Londonā, gan pašas gūto koncertdzīves pieredzi.
ĪSUMĀ:
- Uztraukums uz skatuves un nespēja atcerēties – problēmas, ar kurām var cīnīties.
- Pētījums par izaicinājumiem tiešsaistes koncertos; subjektīvais faktors kā pluss.
- Mūziķu reakcijas uz "citiem spēles noteikumiem".
- Pēc pandēmijas koncerti vairs nav tik pašsaprotami.
- Atrašanās koncertā klātienē – situācija, pie kuras atkal jāpierod.
- Tiešsaistes koncerts kā vērtība, kuru saglabā, bet nesalīdzina.
- Cik lielā mērā mēs varam radīt klausītājam klātesamības sajūtu, ja pa vidu ir ekrāns?
- Mūziķu emocijas tuvplānā un pieradums pie distances.
- Apmācību trūkums – ko un kā cilvēkam darīt uz skatuves.
Nav vienkārši jāsaņemas, ir risinājumi
Liene Jakovļeva: Interesi par pētniecību esi izrādījusi jau krietnu laiku. Vai vari atsaukt atmiņā to konkrēto brīdi vai impulsu, kad tu, aktīvi koncertējoša mūziķe gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvā, gan kameransambļos, sāki mūziku arī pētīt?
Tatjana Ostrovska: Viena konkrēta brīža droši vien nebūs, bet
mani vienmēr interesējis, kas lācītim vēderā – turklāt par visām tēmām! Tas pats arī droši vien ir saistībā ar mūziku – ne tikai tas, kā tas notiek, bet – kāpēc tas notiek, kāpēc procesi ir tādi, kādi tie ir tieši no atskaņotājmākslinieka viedokļa. Jo mēs bieži vien pieņemam, ka lietas vienkārši ir tādas, kādas tās ir: ka uz skatuves ir uztraukums, ka ir problēmas atcerēties no galvas, ka ir visādi citādi faktori – tas vienkārši tā ir, bet – kāpēc tā ir?
Par to mēs bieži vien neaizdomājamies, un šī laikam ir tā nianse, kas mani arī visvairāk interesē: kā citiem mūziķiem palīdzēt tikt pāri šīm problēmām.
Tu saki – citiem, bet droši vien jau vispirms pašai sev?
Noteikti! Pirmās grāmatas, ko sāku lasīt, kad sāku interesēties par mūzikas pētniecību, bija tieši par atskaņotājmāksliniekiem saistībā ar skatuves uztraukumu, jo tā man pašai ir ļoti liela problēma, ar ko cīnos visu mūžu.
Jau vidusskolā biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka ir ārkārtīgi daudz un dažādu pētījumu un dažādas metodes, kas tiešām palīdz – nav tā, ka ir vienkārši jāsaņemas, bet patiešām ir veidi, kā mūziķis var pats sev palīdzēt un uzlabot savu sniegumu.
Vai šādā gadījumā palīdz tikai lasīšana? Ja tas ir tik traucējoši – varbūt tomēr vērsties pie psihoterapeita?
Katram ir savs paņēmiens, kā tikt ar to galā, bet man ļoti palīdzēja tas, ka es izpratu, kāpēc ķermenis stresa situācijā reaģē tā, kā tas reaģē, un spēlēšana publikas priekšā vienmēr ir stresa situācija... Līdz ar to man bija vieglāk saprast, kāds varētu būt tas risinājums manā gadījumā, jo
ne jau vienmēr problēma slēpjas psiholoģiskajā diskomfortā vai pagātnes traumās – vienkārši uztraukums ir normāla ķermeņa reakcija, un kā tāda tā arī jāuztver, jautājums tikai, ko ar to var darīt.
Tiešsaistes koncerti – no papildlīdzekļa līdz ikdienai
Šobrīd tavā uzmanības lokā ir pavisam cita tēma, ko arī nopietni studē. Kādā studiju pētniecības stadijā tu šobrīd esi?
Šobrīd esmu pēdējā gadā doktorantūras studijās Gildholas Mūzikas un drāmas skolā Londonā, kas nozīmē, ka man atlicis pavisam, pavisam nedaudz līdz brīdim, kad man būs jāaizstāv doktora disertācija.
Nevaru teikt, ka līdz Londonai nonācu nejauši. Sākotnēji ļoti gribēju sagaidīt profesionālo doktorantūru Latvijā, bet diemžēl nesagaidīju, un gadu pirms tam, kad Latvijā šī doktorantūra tika atvērta, iestājos Gildholas skolā, kas sakrita ar pandēmiju…
Sākotnēji mana tēma bija ieplānota līdzīga tai, kāda tā ir šobrīd – klasiskā un akadēmiskā mūzika tiešsaistē: kā mums tur iet, kā mēs tur dzīvojam. Kāpēc tieši tiešsaistes koncerti? Tāpēc, ka pirms tam – laikā, kad mācījos maģistrantūrā un pēc tam arī doktorantūrā Rīgā, mana tēma bija par situāciju skaņu ierakstu kontekstā: kā mūziķi jūtas studijas ierakstos, kā skaņu ierakstu tehnoloģijas ietekmē atskaņotājmākslu un visus dzīvos procesus – proti, kāda ir atšķirība no spēles dzīvā koncertā un ierakstu studijā, un kā tas vispār notiek. Taču kovids manai tēmai iedeva mazliet citu krāsu un šo tēmu ļoti aktualizēja. Līdz tam nebija īpaši daudz pētījumu par akadēmisko mūziku tiešsaistes vidē, jo ļoti maz jau arī bija tieši tādu tiešraides koncertu – bija gan atsevišķi precedenti lielajās koncertzālēs, Berlīnes filharmoniķiem vai Metropoles operai, bet tas drīzāk bija kā papildlīdzeklis, nevis patstāvīga joma. Kovidlaikā tas viss pagriezās par 180 grādiem…
Kā tev šķiet – ja tu nebūtu aktīvi koncertējoša mūziķe, bet teorētiķe – tavs pētījums būtu citāds?
Tas īstenībā ir ļoti, ļoti labs jautājums! Jo es atceros, ka tad,
kad iestājos ar šo tēmu Gilholas Mūzikas un drāmas skolā, doktorantūras vadītāja man teica – ar šo tēmu tu esi trāpījusi desmitniekā, uz ko es atbildēju, ka tas nebija mērķis… Taču tieši tas jau dod vērtību manam pētījumam, ka tas labā nozīmē ir subjektīvs.
Protams, es nerunāju par literatūras bāzi, pētījumiem un metodiku, kā tas tiek pētīts, tāpat intervijas un aptaujas – tas viss ir vajadzīgs. Taču to visu uz savas ādas esmu pārbaudījusi, un tā ir tā virsvērtība, ar kuru mēs kā mūziķi varam padarīt šos pētījumus vērtīgus – ar to, ka tā ir mūsu personīgā pieredze. Mūzikā ir neiespējami uztaisīt tādu aptauju, kāda iespējama, piemēram, eksaktajās zinātnēs, kur visu var smalki procentuāli izmērīt. Mūzikā tas nav iespējams. Līdz ar to subjektīvais faktors, no kā zinātne parasti baidās, mūsu gadījumā ir pluss.
Citi spēles noteikumi
Kas ir tie paņēmieni, kas palīdz tev veikt šo pētījumu? Pirmām kārtām jau droši vien cilvēki tev līdzās kaut vai simfoniskajā orķestrī – ļoti daudzas personības, no kurām katrai ir savs viedoklis par visiem šiem notikušajiem un gan jau vēl priekšā arī stāvošajiem tiešsaistes koncertiem.
Es tiešām gribu pateikt ļoti, ļoti lielu paldies visiem cilvēkiem, kas iesaistījās manā pētījumā, jo tieši tad, kad pandēmija bija pašā plaukumā un notika tikai tiešsaistes koncerti,
man bija iespēja intervēt mūziķus, kuri tiešām reāli to dara konkrētajā brīdī – nevis ar laika nobīdi pēc pieciem vai desmit gadiem, bet tieši tajā mirklī, kad tas bija aktuāli, kad visas emocijas un sajūtas bija tādas, kādas tās mums toreiz bija.
Tagad jau daudz kas ir aizmirsies un daudz kas izklausās un izskatās savādāk. Tobrīd cilvēki nesaprata, kas notiek, līdz ar to visas maņas un sajūtas bija ļoti saasinātas, un tas arī atspoguļojās intervijās ar mūziķiem. Bija ļoti interesanti pēc tam tās analizēt – kam mēs pievēršam uzmanību šāda veida stresa situācijā. Kāpēc es sākotnēji teicu par to stresu: tas bija cita veida stress – tas nebija parastais skatuves stress, bet gan stress par to, ka ir pilnīgi citi spēles noteikumi un kā mēs ar to tiksim galā.
Koncerts tagad ir notikums!
Vai ir kaut kas būtiski mainījies tavos priekšstatos un tavās sajūtās par šiem tiešsaistes koncertiem pirms pandēmijas un šobrīd?
Man tagad ir vieglāk spēlēt publikai! Tas noteikti skanēs mazliet dīvaini… Kaut arī es ļoti mīlu publiku, man ļoti patīk publika un publikai jau mēs, mūziķi, arī visu darām, turklāt publika jau savā ziņā arī bija – tikai tā nebija klātesoša, pandēmijas laiks man lika saprast, ka publika ir mums un mēs esam publikai, bet tas nenozīmē, ka mums visu laiku vajag mijiedarboties!
Jau no bērnības mums māca, ka mums jābūt attiecībās ar publiku: kad esam uz skatuves, mums ir jākomunicē ar klausītājiem, jābūt atgriezeniskajai saiknei, bet… Varbūt nevajag?
Tas ir tas, kas man palīdzēja tikt galā arī ar skatuves uztraukumu, jo man vairs nav sajūtas, ka man ir kādam jāpierāda, ka es varu nospēlēt... Tas varbūt skan mazliet augstprātīgi – taču tas noteikti nav tā domāts –, bet šobrīd man ir sajūta, ka es spēlēju to, ko es jūtu, ko es gribu pateikt, un es vienkārši šo vēstuli nododu tālāk, un publika dara ar to, ko tā vēlas.
Pieņemu, ka ne visi tavi kolēģi domā tieši tā, kā tu.
Noteikti nē! Jau sākotnēji teicu, ka tāda ir mana domu ķēdīte, kas izriet no tā, ka man pirms tam bija problēmas un ka es tās tagad redzu savādāk. Protams, ka vairums kolēģu ir priecīgi un laimīgi būt atkal situācijā, kāda tā bija pirms kovida, un nemaz negrib atcerēties to, kā bija pandēmijas laikā! Tas ir tas, ko mans disertācijas vadītājs man vienmēr, vienmēr atgādina jau no pirmā kursa – nekoncentrējies uz negatīvo! Protams, ir ļoti grūti atrast pozitīvo tādā situācijā, kāda bija mums – koncertā publikas nav, un mēs nezinām – būs, nebūs...
Un pēc koncerta jāpaklanās klusumam un kamerām.
Pēc tam vēl jālasa komentāri – ne vienmēr tie labākie! Tu nemaz nezini, vai tas cilvēks ir dzirdējis to, ko mēs uz vietas tur spēlējam, jo tas taču ir atkarīgs no tik daudziem faktoriem. Tas nav tā – pa tiešo: uzgāju uz skatuves, un publika mani redzēja un dzirdēja. Tas bija pilnīgi savādāk! Līdz ar to it kā bija grūti atrast pozitīvo, jo likās – viss ir slikti. Taču ja meklējam pozitīvo, tad šis ir viens no tiem faktoriem:
domāju, ka ļoti daudziem mūziķiem tagad ir vieglāk spēlēt publikai kaut vai tāpēc, ka publika to novērtē daudz vairāk! Koncerts vairs nav tik pašsaprotams – tas tagad ir notikums, ka klausītāji var atrasties zālē!
Notvert sajūtas īstajā mirklī
Vai tu biji orķestrantu rindās Mālera Piektās simfonijas atskaņojumā pirmajā koncertā, kad nebija publikas?
Diemžēl nebiju, bet biju uzreiz nākamajā. Protams, no sākuma likās – kam mēs to darām... Pagāja laiks, kamēr sapratām, ka publika jau ir, tikai mēs to neredzam. Ļoti labi atceros arī tos koncertus, kas mums bija ar "Nyx Trio", kas man bija kā eksāmeni skolā. Visspilgtāk laikam palicis atmiņā koncerts, kas notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē.
Un to var atsaukt atmiņā tavā mājaslapā!
Tā ir viena no pētniecības metodēm, ko izmantoju – es rakstīju dienasgrāmatu.
Gan rakstīji, gan arī ierunāji – vismaz šī koncerta aizkulisēs tu komentē šo notikumu.
Jā, tā tas bija plānots, jo, kā jau teicu, laiks nodzēš daudz ko un ir ļoti svarīgi dokumentēt lietas konkrētajā mirklī. Protams, spēlējot koncertu, tieši tajā mirklī nevaru, bet varu pirms un varu tūlīt pēc.
Izjūtas bija ļoti divējādas, jo arī visiem tehniskajiem darbiniekiem tas bija kas jauns. Pirms tam jau akadēmisko mūziku Latvijā salīdzinoši reti filmēja tiešraidē.
Pandēmijas laikā ļoti bieži diemžēl bija situācijas, kad tiešsaistei nebija piesaistīti tie profesionālākie cilvēki, jo Latvijas Televīzijas profesionāļi taču nevarēja vienmēr visu paspēt...
Spēja norobežoties no publikas
Vai atceries pirmo koncertu pēc tiešsaistes koncertiem un vispār pēc pandēmijas, kad atkal satikies ar publiku? Vai bija gaidītais emocionālais sprādziens?
Mans pirmais koncerts ar publiku bija kamermūzikas koncerts Limbažu baznīcā. Atzīšos, man nebija sajūtas, uz kādu cerēju… Arī publika bija it kā priecīga tur atrasties, bet tai pašā laikā klausītājiem tā bija arī neierasta situācija, pie kuras bija atkal jāpierod.
Tas bija brīdis, kas man lika aizdomāties – kāpēc, redzot publiku, man pēkšņi ir diskomforts, nevis prieks un atvieglojuma sajūta? Un tas ir tas, ko arī iepriekš minēju – sapratu, ka publiku savā ziņā mazliet uztveru kā vērtētāju, un tas man rada stresu – ka mani tagad vērtēs...
Tiklīdz publika man nav redzama, tā es par to nevis aizmirstu, bet tā vairs nav [manas uzmanības] pirmajā lokā. Kad ieraudzīju publiku, man kļuva skaidrs, kāpēc man ir tas skatuves uztraukums!
Sapratu, ka tā ir lieta, kas man jāiemācās – pozitīvā veidā jāmācās norobežoties no publikas. Nevis to ignorēt, bet norobežoties un darīt savu darbu. Spēlēt būtībā sev – ar kolēģiem mēs radām, mēs muzicējam, tas ir dzīvs izpildījums, kas notiek konkrētajā mirklī.
Domāju, ka publika savā ziņā pat ir ieguvēja no tā, ka esam savā universā un vēstījumu varam nodot daudz pārliecinošāk. Mūsu gadījumā. Katram droši vien ir savādāk.
Katram ir savādāk... Jo tas, kas dzirdēts visvairāk, atceroties pandēmijas laiku, ir tas, ka tiešsaistes koncertos nav bijis tiešās enerģētikas, tiešās enerģijas apmaiņas, aplausu, elpas – nav bijis dzīvības. Daudzi to min kā vislielāko trūkumu.
Nesaku, ka es nepiekrītu visam tam.
Protams, publika mums ir svēta lieta, un es arī ļoti priecājos spēlēt publikai. To enerģētisko mijiedarbību, kas notiek starp izpildītājmākslinieku un publiku dzīvā koncertā, kad visas iesaistītās personas ir klātienē, vienā telpā, nevar aizvietot ne ar ko. Es tikai mēģinu skatīties uz šo jautājumu mazliet plašāk.
Protams, pamats ir tas, ka mēs gribam spēlēt publikai, bet ir vēl kaut kādi aspekti, kas uz šo lietu ļauj paskatīties savādāk. Tas ir tas, ko es mēģinu darīt.
Jo galu galā ir jau arī ieraksti, kuriem nekad nav bijusi paredzēta publika, bet tā arī ir mūzika, kas pēc tam kaut kādā veidā aiziet pie klausītājiem. Arī jūsu "Trio Nyx" pavisam drīz nāks klajā jauns albums.
Tas tapis pandēmijas laikā – kā jau daudziem. Taču mēs mazliet izvēlējāmies nogaidīt, jo pēc kovida bija tāds sprādziens ar ierakstiem! (smejas) Esmu ļoti priecīga, ka izdevās to īstenot – jo tur ir tikai latviešu mūzika, turklāt mūzika, kas rakstīta tieši mums. Manuprāt, tam ir hrestomātiska vērtība. (smejas) Pavisam nesen mājās atradu plati "Smilšu laiks", ko biju nopirkusi laikā, kad vēl mācījos Siguldas mūzikas skolā: tur ir tieši tāds pats sastāvs – vijole, flauta un klavieres jeb Edmunds Goldšteins, Juris Ābols un Jānis Bulavs: arī viņi tajā ieskaņojuši speciāli viņiem rakstītu kamermūziku. Man tas šķiet tā ļoti simboliski – ka arī mums desmit gadu laikā komponisti bijuši atsaucīgi un rakstījuši mūziku. Tas patiešām ir vērtīgs ieraksts tieši no šī aspekta – ka šī mūzika būs dzirdama. Ļoti ceram, ka nākotnē mums paveiksies izdot arī notis, lai šie skaņdarbi būtu pieejami, jo šobrīd daudzas partitūras ir tikai rokrakstā.
Saglabāt, bet nesalīdzināt
Atgriežoties pie tava pētījuma. Līdz šim tu vairāk runāji tieši par izpildītājmākslinieku sajūtu – tu esi runājusies ar daudziem saviem kolēģiem. Vai esi aptaujājusi arī klausītājus un guvusi iespaidus no viņiem? Un vai pati esi bijusi čakla tiešsaistes koncertu patērētāja? Atzīšos, ka es neesmu...
Tas ir vēl viens jautājums kategorijā "Meklējam pozitīvo"! Jo arī man klātienes koncerts šķiet īstāks koncerts nekā koncerts tiešsaistē...
...ko klausies ar tējas krūzi rokā.
Tieši tā! Bet es arī saprotu to, ka
šīs divas jomas nevajag salīdzināt. Jebkas, ko cilvēks var paskatīties, atrodoties mājās un esot savā vidē, savā laikā un savā tempā, ir vērtība pati par sevi, jo ir taču ļoti daudz cilvēku un cilvēku grupu, kas dažādu iemeslu dēļ nevar apmeklēt koncertus klātienē.
Tāpēc es ļoti ceru, ka arī akadēmiskā mūzika tomēr paliks arī tiešsaistes režīmā. Esmu ļoti priecīga par Liepāju [Liepājas Simfonisko orķestri], kas joprojām šo tradīciju turpina. Manuprāt, to ir būtiski saglabāt, bet nesalīdzināt. Tas, man liekas, būtu tas atslēgas vārds.
Klātesamība caur ekrānu
Šobrīd tu jau kārto ceļasomu, lai dotos uz kādu konferenci, kurā dalīsies ar savu pieredzi...
Jau pavisam drīz braucu uz Londonu, kur no 30. augusta līdz 1. septembrim Karaliskajā Mūzikas akadēmijā notiks ikgadējā konference "Doctors in Performance", kas ir īpaša ar to, ka tā pati sevi pozicionē kā konferenci–festivālu. Tur, protams, piedalās arī muzikologi ar saviem pētījumiem bez atskaņotājmākslas faktora, bet viņi ir ļoti, ļoti ieinteresēti tieši tādos pētījumos, kam ir sasaiste ar praktisko muzicēšanu.
Tātad līdzi jāņem ne tikai ceļasoma, bet arī vijole?
Jā, arī vijole, un man līdzi brauks arī pianiste Ieva Sarja. Sākotnēji bija ieplānots, ka brauksim kā trio, bet, tā kā Anete gaida bērniņu, brauksim divatā. Taču paliksim uzticīgas latviešu mūzikai! Kā vienu no piemēriem spēlēsim Agnetas Krilovas skaņdarbu, kas rakstīts tieši mums, iedvesmojoties no Purvīša gleznām. Tas būs centrālais mūsu programmā.
Tas nozīmē, ka būs mūzika un būs arī stāsti par šo mūziku? Vai arī tās būs pilnīgi atsevišķas sadaļas – tava konferences tēma un koncerts?
Nē, tās galīgi nebūs atsevišķas sadaļas, jo tas ir arī galvenais uzstādījums – vismaz Gildholā: nedrīkst būt tā, kā bieži vien mūziķi gribētu – ka es te tagad triju stundu garumā kaut ko nospēlēšu un tad es par to kaut ko uzrakstīšu. Tas ir absolūti obligāts uzstādījums, ka šīm tēmām jābūt saistītām. Tāpat ir arī šajā konferencē:
stāstīšu par to, kāda ir uztveres atšķirība starp dzīvo koncertu un tiešsaistes koncertu, kurš noticis reālajā laikā. Man ir ļoti grūti runāt par to latviski! (smejas) Zinu, ka tas skan jocīgi, bet mums vienkārši vēl nav pieņemts oficiālais termins latviešu valodā, jo angļi lieto terminu "liveness" – klātesamība, tātad dzīvā izpildījuma komponente, kas tiek pārnesta uz tiešsaistes vidi.
Tas, protams, ir pētīts, tas nav nekas jauns. Par to runā jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, un ir ļoti daudz pētījumu par to, kas tas ir, kā mēs to uztveram un kā mēs varam to izmērīt. Šobrīd visi pētnieki, kas ar to nodarbojušies, nonākuši līdz secinājumam, ka tā tomēr ir ļoti subjektīvi uztverama lieta – ko mēs kā klausītāji un ko mēs kā izpildītājmākslinieki uztveram kā dzīvu izpildījumu. Tas ir tas, par ko gribu runāt šajā konferencē: cik lielā mērā mēs varam radīt klausītājam klātesamības sajūtu, ja starp mums ir ekrāns. Nav jau runa tikai par tiešsaistes koncertiem, kas notiek – ir runa arī par to, ka ļoti bieži mums ir multimediāli projekti, kuros kāds no dalībniekiem nav klātienē – viņš, piemēram, parādās uz ekrāna. Tas viss tomēr savā ziņā ir dzīvs.
Šobrīd pasaulē esmu novērojusi tendenci, ka terminu "dzīvs izpildījums" īsti vairs nelieto – vairāk lieto terminu, ka kaut kas notiek reālajā laikā.
Kameras, grims un emociju tuvplāni
Kāds ir tava doktora darba nosaukums?
Par nosaukumu vēl domāju – tas, visticamāk, būs pēdējais, par ko domāšu – kā to "iepakot". Idejiski mans darbs ir par to, kā tieši akadēmiskās mūzikas vide tiek galā ar tiešsaistes izaicinājumiem, jo tā ir pilnīgi citāda lieta, nekā tas ir popmūzikā vai pat teātrī. Tas ir pilnīgi savādāk, jo mēs, akadēmiskie mūziķi, esam vismazāk pieredzējuši šajā jomā, un tā ir nianse, kas rada ļoti daudz problēmu un arī ļoti daudz neatbildētu jautājumu.
Tev ir arī sava mājaslapa, kurā ir arī tavi bloga ieraksti – ir ļoti interesanti tos palasīt un paskatīties arī videofragmentus, kuros tu runā arī par tādām tīri sievišķīgām lietām: ja ir kameras klātbūtne, tad taču ir jāpadomā arī par citiem aspektiem – kaut vai par citādu grima kārtu un to, ka tu galu galā tiksi rādīta tuvplānā, daudzi tam pievērsīs uzmanību un – kā tu saki – daudzi pēc tam arī to nekautrēsies komentēt.
Protams, droši vien pārsvarā tas ir sievišķīgi, bet tieši par tiem tuvplāniem runājot – tas ir tas, pie kā mēs neesam pieraduši. Ja neakadēmiskajā mūzikā tā ir normāla lieta, tad mēs, akadēmiskie mūziķi, tomēr esam pieraduši pie distances.
Jā, protams, mani interesē, kā es izskatos, bet vairāk par to mani uztrauc manas emocijas – kā tās izskatīsies tuvplānā, kad es spēlēju, jo no tāluma jau to neredz, un vai nebūs tā, ka tas klausītājam traucēs?
Jo mēs jau ne vienmēr varam to regulēt! Starp citu, šai ziņā nebiju vienīgā viedokļa paudēja, jo kovidlaikā man bija intervijas ar divdesmit mūziķiem, un apmēram puse tieši to arī minēja – ka tuvplāni ir tas, kas viņus ļoti uztrauc.
Nospēlēt izcili, bet palikt nepamanītam
Jā, tas ir līdzīgi kā, piemēram, Metropoles operu tiešraidēs, kad tās sāka rādīt arī pie mums: bija ļoti interesanti skatīties dziedātāju sejās, taču, kā zināms, skaņas veidošana dziedoņiem reizēm nebūt nav tik estētiski pievilcīga. Varbūt apmācības sistēmā jāievieš kāda disciplīna, kā uzvesties, kad tevi filmē tiešsaistes koncertā?
Kas tikai nebūtu jāievieš! Absolūti nekritizēju pašreizējo apmācības sistēmu – esmu ļoti pateicīga mūsu Mūzikas akadēmijai par visu – gan par profesionālo pamatu, gan arī par tiem pamatiem, ko man ielika kā akadēmiskajam pētniekam. Vislielākais paldies profesoram Jānim Kudiņam, jo viņš man iemācīja domāt tā, kā ir jādomā, ja vēlos iet šo ceļu, tāpēc man tagad ir vieglāk nekā maniem kursabiedriem, kuri nāk bez sagatavošanās. Taču – jā, par apmācības sistēmu runājot: manuprāt,
ļoti pietrūkst praktiskas pieejas tam, ko un kā cilvēkam darīt uz skatuves. Jo ļoti bieži redzu studentus vai skolēnus, kuri ir ļoti, ļoti talantīgi, bet tas arī viss – viņi var nospēlēt ļoti labi, viņi var nospēlēt izcili, bet redzu, ka ir citi robi – viņš neprot sevi reklamēt, viņš nezina, kā sevi mūziķu vidē pasniegt tā, lai viņu pamanītu; nezina, kā uzvesties, teiksim, situācijā, kad ir filmēšana – jo viņam jau neviens to nav mācījis.
Man liekas, ka tie ir robi, ko derētu aizpildīt – lai jaunie mūziķi būtu konkurētspējīgāki.
Sarunu noslēdzam ar "Nyx Trio" ieskaņojumu, kas tapis Latvijas Radio 1. studijā – tiešsaistes koncertā 2016. gadā. Lai gan ar nelielas publikas klātbūtni, tie tomēr ir visīstākie tiešsaistes koncerti, kādi "Klasikai" ir bijuši daudzas sezonas un būs arī jaunajā sezonā.
Es ļoti ceru – šobrīd tas ir sarunu procesā –, ka savu gala eksāmenu, kas man paredzēts nākamā gada maijā, varēšu kārtot šeit, Latvijas Radio, un atkal tieši tādā pašā formātā – kā tiešsaistes koncertu ar publiku, jo tas būtu vienkārši ideāli mana doktora darba sakarā. Ļoti ceru, ka es to varēšu izdarīt šeit, Latvijā...
