"LNSO vasarnīca" kopš 2015. gada augusta izskaņā klausītājus aicinājusi izbraukt no Rīgas un nodoties vairāk vai mazāk intensīvam dažādu žanru un formu mūzikas baudīšanas procesam. Jā, tas nebūt nav Zalcburgas vai Verbjē, Lucernas vai "BBC Proms" līmeņa festivāls ar virkni starptautisku zvaigžņu vairāku nedēļu garumā, taču tas iekarojis stabilu vietu mūsu kultūras dzīves kalendārā, un ik gadu ir intriģējoši gaidīt, kas tad šogad būs programmā. Jo vairākkārt tieši "Vasarnīcā" piedzīvoti pārsteidzoši koncerti un unikāli muzikāli piedzīvojumi – personīgā atmiņā spilgti iespiedies Frānsisa Pulenka monooperas "Cilvēka balss" atskaņojums Cēsīs, tur izskanēja arī Krista Auznieka opuss "Uguns un roze", neaizmirstama bija Filipa Glāsa 11. simfonija Ventspilī, turpat arī Emīlijas d’Andželo uzstāšanās pērn kā svaiga gaisa malks, LNSO saspēle ar pūšaminstrumentu kvintetu "Carion" Rēzeknē, interpretējot trīs Baltijas valstu komponistu jaundarbus, un vēl citi notikumi. Vai tikpat intriģējoša bija šī gada festivāla programma? Daudznozīmīgas daudzpunktes vietā varētu teikt – kā nu kuram.
Bērni un jaunieši
"LNSO vasarnīca" ir festivāls ģimenei un draugiem – tas tika apliecināts arī šogad, un ar to arī sākšu. Bērnus gaidīja LeNeSOns, jaunieši piedzīvoja dejas izrādi "Tīklā". Tiesa, abas programmas jau izskanējušas Rīgā vai iepriekšējā "Vasarnīcā", taču tā nebūtu liela rūpe, jo Latgales jaunieši nez vai redzējuši "Tīklā", kas izrādīts vien Ventspilī un Liepājā. Dejas izrādi šogad neapmeklēju, jo biju tās publikā pērn, taču atmiņas ir vislabākās.
Vien žēl, ka gada laikā muzikālais iestudējums nav izrādīts Rīgā – tēma ir tiešām aktuāla, izpildījums uzrunājošs un interesants, un izrādei noteikti būtu potenciāls kļūt par novērtētu notikumu jauniešu vidū. Īsti atbilstoša būtu kāda neformālas gaisotnes pilna kultūrvieta, piemēram, Tallinas ielas kvartāls vai kas līdzīgs (noteikti atbilstošas vietas ir arī reģionos), jo klasiskās kultūras pārstāvju gaušanās par auditorijas novecošanu man vienmēr liek klusībā uzdot vienu jautājumu – kāpēc gan jūs neejat tur, kur jau ir jaunieši, bet gaidāt, ka viņi paši pēkšņi nāks pie jums? Un šis ir lielisks kultūras produkts, kas varētu kļūt par tiltu starp kvalitatīvu, laikmetīgu kultūras produktu un to auditorijas daļu, kas vēl nav LNSO auditorija.
Mazākos klausītājus gaidīja Pētera Čaikovska mūzika un pasaka "Apburtā princese". Neesmu šī koncertcikla auditorija, tāpēc nevaru salīdzināt izmaiņas, ko nesusi jaunā radošā komanda, taču pasakas pasniegšanas veids šķita skatītāju vecumam atbilstošs un uztverams. Vienlaikus nepameta sajūta, ka šis ir pasakas stāstījums mūzikas pavadījumā, un mūzika būtu varējusi būt arī pilnīgi cita, jo tā gluži vienkārši tika atstāta otrajā plānā. Par to liecina kaut vai fakts, ka Čaikovska vārds no LeNeSOna mutes neizskanēja pat vienreiz. Acīmredzot nebija svarīgi. Tas mulsina, ņemot vērā, ka vesels simfoniskais orķestris uz skatuves tomēr ir gana nozīmīgs notikums, domāju, arī piecgadnieka dzīvē, taču scenārijā orķestrantiem atvēlēta vien dažu feju loma ar maziem ilustratīviem motīviem un, piedodiet, fona mūzika, kas nav pat tik nozīmīga, lai pieminētu un atšifrētu, kas tas ir. Ja šis ir izglītojošs mūzikas pasākums, tad raisa pārdomas.
No otras puses – ja vienu rindu man priekšā vecmāmiņa koncerta laikā iekausta savu mazmeitu, kas uz mirkli piecēlusies kājās, varbūt izglītošanās mums vispirms būtu jāsāk ar daudz svarīgākām lietām.
Kamermūzika
Kamermuzicēšanai šogad festivālā bija atvēlēti divi notikumi, un tas atbilst otram festivāla moto minētajam segmentam – draugiem. "Stāsts par zaldātu" ir Igora Stravinska opuss, kas stundas garumā atklāj zaldāta darījumu ar velnu un tā sekas. Arī šis darbs aizvadītajā sezonā bija dzirdams Rīgā, taču esmu apliecinājums, ka tas nebūt nenozīmē, ka visi interesenti to jau piedzīvojuši. LNSO mūziķu ansamblis diriģenta Raimonda Gulbja vadībā rādīja lielisku saspēli, kur katrs mākslinieks vienlaikus spēj būt solists un nākamajā mirklī savu partiju perfekti ieaust kopējā partitūrā.
Īpaši jāizceļ vijolniece Ilze Gulbe, kuras partija pilna tehniski sarežģītu gājienu un pasāžu, taču mūziķe sevi parādīja pārliecinoši un spilgti. Uzteicama uzdrīkstēšanās un lielisks rezultāts!
Mazāki panākumi šoreiz Jānim Skutelim, kurš iejutās stāstnieka lomā. Precīzāk būtu teikt – priekšā lasītāja lomā, jo aktieris burtiski visu tekstu lasīja, publikai aci uzmezdams un kaut minimālu kontaktu izveidodams vien dažas reizes. Tas radīja iespaidu, ka atrodamies ierakstu studijā un esam liecinieki tam, kā top radioiestudējums – tur, protams, visam jābūt līdz perfekcijai precīzi, labāk neatlaist acis no teksta, lai nepazustu, un dzīvi klausītāji tādā reizē nebūt nav primāri. Citādi ir koncertiestudējumā – tur publika un kontakts ar to ir neapšaubāmi svarīgs, un skumji, ja tāda iztrūkst. Skuteļa runā dažādās lomas saplūda, dialogos bija krietni jāpiepūlas, lai saprastu, kas ir kas un ko kurš saka, un stāstnieka funkcija iznesta tika vien daļēji. Pēc izrādes bija vēlēšanās tīmeklī atrast kādu ārzemju versiju un noskatīties aktieriski noslīpētāku un spožāku sniegumu. Internetā atrodami vairāki "Stāsts par zaldātu" video, kur redzams brīnišķīgs aktiera/stāstnieka veikums – ļoti pārliecinoši stāstu iedzīvina, piemēram, Bendžamins Luksons, kas brīvi pārvietojas pa skatuvi un deklamē tekstu gluži kā teātra izrādē. Atrodamas arī vēl vairākas citas versijas.
Otrs kamermūzikas notikums bija koncerts "Peltokoski, Šerloks un LNSO stīgu kvartets". Šī bija viena no festivāla lielākajām intrigām – jaunais somu diriģents, pašreizējais LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski sevi Latvijas publikai pirmo reizi pieteica kā pianistu. Protams, daudzpusīgi mūziķi pārsvarā publikai rada sajūsmu un prieku, jo atklāj talanta dažādās šķautnes. Taču šī koncerta programma, kuras pirmajā daļā Tarmo klavieru duetā saspēlējās ar īru/britu pianistu Džeimsu Šerloku, radīja nedaudz nedabisku iespaidu. Johannesa Brāmsa 16 valši ir absolūts salonmūzikas piemērs. Iedomājieties – maza, intīma un klusinātas, siltas gaismas pielieta telpa, varbūt dzīva uguns, varbūt vīna glāze, plūdens vakars ar nepiespiestām sarunām, draudzīgi smiekli un kopābūšanas miers. Manuprāt, tieši šāda atmosfēra ir kā radīta konkrētajai Brāmsa mūzikai, un ir drusku jocīgi dzirdēt to uz "Gora" lielās zāles skatuves. Līdzīgi ar Franča Šūberta Rondo Lamažorā. Un jāatzīst, ka Šerloka klavierspēle tomēr bija krietni niansētāka, smalkāka un izkoptākām detaļām bagātāka nekā viņa dueta partnera sniegums.
Tā bija skaista divu draugu muzicēšana, taču vai muzikāla virsotne?
Otrajā daļā LNSO stīgu kvartets (Sandis Šteinbergs, Darja Smirnova, Pēteris Trasuns, Dace Zālīte-Zilberte) kopā ar Peltokoski interpretēja Roberta Šūmaņa Klavieru kvintetu. Vislielākie komplimenti stīginstrumentālistiem – viņu vienotā spēle un mūzikas izjūta, bezvārdu saspēle un izjūta bija skaņdarba gruntīgais pamats. Lai gan par to vajadzēja kļūt klavieru partijai – tas tomēr ir klavieru kvintets, nevis skaņdarbs stīgu kvartetam ar klavierēm. Jā, Peltokoski vadīja šo atskaņojumu kā jau īstens diriģents, taču skaniski klavieres par muzikālo fundamentu nekļuva. Nepameta sajūta, ka divi muzikālie lielumi – klavieres un stīgu kvartets – par vienu veselumu līdz galam netapa. Tarmo Peltokoski mūzikas izjūta ir ļoti individuāla un personiska, to nevar noliegt, un dažbrīd šķiet, ka tai nepieciešams laiks, lai iegultu arī pārējo spēlesbiedru sīkākajās muzicēšanas detaļās. Bet tas arī nav nekas negaidīts – labi kameransambļi savu kopspēli slīpē gadiem, un šī konkrētajam sastāvam bija pirmā uzstāšanās tādā kombinācijā.
Īsts simfonisms
Jā, bija arī tāds! Izdevies koncerts, kas īsti iederīgs "Gora" lielās zāles akustikā – ar krāsainu Jāņa Ivanova partitūru "Varavīksne", ar monumentāli vareno Riharda Štrausa simfonisko poēmu "Tā runāja Zaratustra" un ar filozofiski dziļo un pārdomu piesātināto Johannesa Brāmsa 2. klavierkoncertu. Ak, var vien vēlēties, lai šādi koncerti VIENMĒR skanētu tieši "Gorā"! Diemžēl uz Berlīni joprojām aizlidot ātrāk, nekā aizbraukt līdz Rēzeknei, bet Rīgā vēl domā un vērtē, vēl naudu meklēs un projektēs, vēl būvēs un tad jau kaut kad…
Bet "Gors" jau tagad (un jau 10 gadus!) ļauj sadzirdēt mūsu simfoniskā orķestra labākās kvalitātes – pārliecinoša kopskaņa, tembrāls piesātinājums un skaņas mākonis, kuram gribas atplest rokas skāvienā un brīvi ļauties.
Nebūtu korekti nepieminēt, ka Tarmo Peltokoski, kas stājās pie diriģenta pults, nebija īsti vesels, un tas manāmi satrauca arī publiku – čuksti par to, kāpēc jaunais orķestra vadītājs diriģējot sēž, bija dzirdami arī starpbrīdī un satrauktās telefonsarunās ar mājās palicējiem. Štrausa opusā diriģents gan burtiski atdzīvojās, kamēr Ivanova smalkiem triepieniem un niansēm pilnā partitūra izskanēja blāvāk, nekā varēja gaidīt. Varbūt būtu palīdzējis ļauties riskam un pie diriģenta pults te aicināt orķestra otro diriģentu, īstenu latgalieti Jāni Stafecki? Tā, protams, ir spekulācija, kurai nevaram paredzēt iznākumu.
Taču kontrasts starp diriģenta iesaisti Latgales skaņraža un viņa vācu kolēģa mūzikas materiāla interpretācijās bija redzams un jūtams ar neapbruņotu aci.
Brāmsa 2. klavierkoncertā abi draugi – Peltokoski un Šerloks – atkal satikās, nu jau gan citās lomās kā diriģents un solists. Ārvalstu viesis ar mūsu orķestri izveidoja tīkamu kontaktu, un koncerts izskanēja tiešām piepildīti. Nepārprotami jūtams, ka Šerloks šo mūziku vienkārši mīl – katru noti, katru domu un ideju, kas tajā parādās, katru sabalsojumu ar orķestri. Mīl un izbauda, lai arī skaņdarbs ilgst gandrīz stundu. Pietāte, personiska izpratne un līdz detaļām izstrādāts balanss raksturo viņa spēli, un ne velti mūziķis pēckoncerta sarunā saka: "Kad piesēžos pie klavierēm, es vienkārši jūtos kā Brāmsa pianists." Protams, rakstīt par šo Brāmsa opusu un nepieminēt mežragu un čellu grupas koncertmeistaru (Māris Evelons un Ieva Upatniece) veikumu būtu gauži nepieklājīgi, jo īpaši, ja viņu solo izskan atmiņā paliekoši.
Tāpēc, ka lielākoties izdevies, šis festivāla noslēguma koncerts atstāja jo sājāku pēcgaršu, jo bija tikai viens vienīgs, ļaujot vien iztēloties, cik spārnos ceļoši atskaņojumi ar pilnu simfoniskā orķestri sastāvu vēl varēja pieskandināt šī gada "Vasarnīcu".
Lauztās tradīcijas
Visbeidzot – jā, bija arī tādas, un tas raisīja pārdomas. Pēdējos gados ierasti, ka LNSO festivāls sākas piektdienas vakarā un ilgst līdz svētdienai. Šogad šī tradīcija lauzta, un par to tiešām žēl. LNSO brass ansamblis un Šons Nikolass Sevidžs uz Ventspils koncertzāles āra skatuves, "Dream Teller" un Matīsa Čudara koncerts "Gora" ārtelpā – tie bijuši skaisti festivāla ieskaņas notikumi, kas vienmēr vislabāk (pat lietus gadījumā) veikuši visupirms jau tīri atmosfērisku noskaņas radīšanas funkciju – LNSO pastāvīgie Rīgas koncertu apmeklētāji izbraukuši no galvaspilsētas un satiekas kādā no reģionālajām koncertzālēm, turpat blakus arī vietējie mūzikas baudītāji, visi kopā, visi vieglā vasaras noskaņā un kvalitatīvā mūzikā. Šis "Vasarnīcas" "ieskrējiens" šķita tik ierasts un vajadzīgs, tik pierasts un gaidīts, ka šogad festivāla atstātā mazuma piegarša, šķiet, skaidrojama lielā mērā tieši ar šī elementa iztrūkšanu.
Otrs aspekts, kas atstājis nepiepildīto gaidu sajūtu, ir festivāla programma plašākā skatījumā.
Jau sākumā minēju tos notikumus, kas gadu gaitā no "Vasarnīcas" palikuši atmiņā visspilgtāk. Kas tiem visiem kopīgs? Es teiktu – vienreizīgums un unikalitāte.
Ceļojot pa Latvijas akustiskajām koncertzālēm, kur muzicēšanas un klausīšanās apstākļi ir daudz labāki nekā LNSO mājvietā Lielajā ģildē, apzināti vai nejauši orķestris klausītāju pieradinājis, ka festivāls ir vieta ikdienā neiespējamiem vai dažādu apstākļu dēļ neatbilstošiem muzikāliem eksperimentiem un piedzīvojumiem. Jo skaidrs, ka Lielajā ģildē "Cilvēka balss" skanēs bāli, Glāsa 11. simfonija akustisko apstākļu dēļ būs neciešama, d’Andželo balss smalkās nokrāsas līdz klausītājiem nenonāks utt. Vai šogad kāds no koncertiem bija tāds, kas repertuāra ziņā atšķirtos no LNSO rudens/ziemas sezonas notikumiem? Nē, abas jaunās koncertprogrammas pilnīgi iederīgi iekļautos "parastajā" sezonā, jo, lai arī muzikāli augstvērtīgas un kvalitatīvas, tās tomēr bija gana tradicionālas, paredzamas un ierastas.
Te arī nākamais pārdomu aspekts – festivāls piedāvāja vien divus notikumus, kas izskanēja pirmoreiz – 19. un 20. augusta vakara koncertus. Viss pārējais – gan bērnu un jauniešu, gan kamermūzikas programma jau skanējušas. Jā, es labi apzinos, ka "Rīga nav visa Latvija" un ne visiem Latgales reģiona klausītājiem (un arī rīdziniekiem) ir bijusi iespēja šīs programmas dzirdēt. Taču nedaudz lielāku balansu par labu jaunumiem tomēr varētu vēlēties, citādi festivāls paliek par tādu kā popūriju no iepriekšējās sezonas.
Te varbūt arī vietā jautājums, kas ir festivāla mērķauditorija – vietējā reģiona mūzikas baudītāji vai pastāvīgie LNSO klausītāji no Rīgas? Gan jau orķestris pats to zina un kaut kā mēģina savienot.
Taču vēl būtiskāks jautājums šogad radās par pilna orķestra iesaistes apjomu. Pēdējos gados vismaz divas lielas, bagātīgas, apjomīgas un muzikālā ziņā nozīmīgas orķestra programmas arīdzan bija lieta, kas raksturoja LNSO festivālu un ko pastāvīgie apmeklētāji gaidīja. Vairāki diriģenti, daudz mūzikas, daudz sajūtu, dažādas noskaņas un stili – tas viss raksturoja "Vasarnīcu". "Raksturoja" pagātnes formā, jo šogad pilnvērtīga orķestra programma bija tikai festivāla noslēguma koncertā. Lai neapvainojas bērnu programmas fani un tās diriģents Jānis Stafeckis, taču Pētera Čaikovska "Apburtās princeses" fragmentu atskaņošanu nevar salīdzināt ar citu gadu "īstajām" orķestra programmām. Saprotu, protams, ka tādā gadījumā orķestrim ir lielāka slodze un vairāk darba, nav laika pašiem ievilkt elpu un sajust vasarnīcas garšu, taču no tāda klausītāja viedokļa, kas radis burtiski ienirt "Vasarnīcas" notikumos un kāri kampt visu, ko orķestris liek galdā, tā mazuma piegarša tomēr neatstājas un sāts nerodas. Tāpat saprotu, ka iemesli gan jau ir ne tik daudz mākslinieciski (šī bija pirmā "Vasarnīca", ko veidoja Peltokoski kā LNSO mākslinieciskais vadītājs), bet varbūt vairāk finansiāli. Taču galu galā festivāla mākslinieciskā bilance un plašāks konteksts deviņu gadu garumā par labu šai reizei nenosveras.
Ja īsi jāatbild uz jautājumu, vai festivāls izdevās – kopumā jā. Vai ir bijuši veiksmīgāki un pilnasinīgāki LNSO vasaras festivāli? Jā! Un tieši pie tādas "Vasarnīcas" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pats mani ir pieradinājis.
