Varētu šķist – cik gan nopietni ņemams konkurss, kura nosaukumā likts kādas pat daudziem igauņiem nezināmas vokālās pedagoģes vārds? Konkurss, kas ik pa diviem gadiem nenotiek vis Tallinā, bet klusajā Pērnavā… Tā domā ļoti daudzi, līdz konkursa bukletā atšķir žūrijas pārstāvju vārdus.
Iepriekšējos gadus žūrijā darbojušies tādi grandi kā Barbara Hendriksa, Eda Mozere, Jevgeņijs Ņesterenko, Irina Arhipova, Ileana Kotrubasa, Sergejs Leiferkūss un citas pazīstamas personības. Šogad konkursa žūrijas priekšsēdētāja bija pasaulslavenā dziedātāja un prestižāko operteātru soliste Veselīna Kasarova,
žūrijas darbā piedalījās arī Ņujorkas Metropoles operas zvaigzne Mariušs Kvečeņs, Ņujorkas, Avinjonas, Manheimas, Budapeštas un Grācas operteātru mākslinieciskie vadītāji, diriģenti, un atslēgas cilvēki, autoritatīvā izdevuma "Opera News" galvenais redaktors Džons Elisons, bet "novērotāju" statusā festivālu bija apmeklējuši arī vairāku māksliniecisko aģentūru pārstāvji, tostarp arī Elīnas Garančas pirmais aģents no Somijas.
Kopā ar priekšatlasi ņemot, konkursam ir piecas kārtas un augstas prasības pret konkursantiem jau pašā pirmajā, uz otro kārtu izvēloties vien piecdesmit. Pirms otrās kārtas, kas tāpat kā nākamās notiek dzīvajā un tiek pārraidīta tiešsaistē, notika Veselīnas Kasarovas meistarklases triju dienu garumā, Nīderlandes Operstudijas direktora un jauno dziedātāju mākslinieciskā un psiholoģiskā trenera Hansa Nīvenhuisa lekcijas un operas iestudējums – Žila Masnē opera "Pelnrušķīte" ar pagājušā konkursa uzvarētāju, poļu mecosoprānu Zuzannu Nalevajeku titullomā. Ar šo visu pietiek, lai secinātu, ka lēnie igauņi mums aizsteigušies tālu priekšā.
Balva, kādas nav nevienā citā konkursā
Apmeklējot Klaudijas Taevas konkursu, lai saprastu tā līmeni, vērienu un prasības, un, protams, turētu īkšķi arī par savējiem, Latvijas Radio 3 – "Klasika" programmu vadītājai Ilgai Augustei izdevās aprunāties gan ar konkursa dalībniekiem, gan vairākiem žūrijas pārstāvjiem, tostarp Veselīnu Kasarovu, gan arī konkursa māksliniecisko vadītāju Erki Pehku (Erki Pehk), kurš pie konkursa stūres ir jau kopš 2001. gada! Jautāts, kas ir tas āķis, uz kura, piesakoties tik kuplā skaitā – šogad konkursam pieteicās 151 dalībnieks! –, uzķeras jaunie vai topošie solisti, atbilde bija – sapņu loma: balva, kādas, šķiet, nav nevienā citā vokālistu konkursā.
"Jā, tas ir āķis, jo pasaulē ir simtiem vokālistu konkursu, un Itālijā, iespējams, tādi notiek vai katrā miestiņā, bet, pārņemot Klaudijas Taevas konkursa vadību 2001. gadā, es
kā diriģents ar daudzu konkursu pieredzi biju sapratis, ka, organizējot konkursus, vispirms tiek domāts par pašu konkursu prestižu, par žūriju, par vietu, kurā šis konkurss notiek, bet diezgan maz – par konkursantiem. Man gribējās radīt tādu konkursu, kur vissvarīgākais ir dziedātājs," uzsver konkursa mākslinieciskais vadītājs Erki Pehka.
Viņš arī atzīmē: "Pasaulē ir daudz slavenu konkursu, kā "Operalia" vai Kārdifas vokālistu konkurss, kuriem sevi nav jāreklamē, jo tos tāpat visi zina. Bet kāpēc cilvēkiem būtu jānotic, ka Igaunijas Pērnavā, kas no Eiropas skatupunkta atrodas kaut kur nekurienes vidū jeb pašā Eiropas nomalē, notiek spēcīgs vokālistu konkurss, uz kuru viņiem būtu jābrauc? Bet viņi brauc! Iepriekšējos gados pieteikušies bija ne mazāk kā 100 dalībnieku. Ir bijuši "labie" gadi ar vairāk nekā divsimt pieteikumiem, bet šogad ir 151 priekšatlases dalībnieks, kas arī ir ļoti labi. Bet runājot par konkursa āķi… Ar konkursu tiek godināts Pērnavas Goda pilsones – lieliskās vokālās skolotājas Klaudijas Taevas vārds. Bet vai tas ir vienīgais iemesls, kāpēc šim konkursam jānotiek Pērnavā? Dalībnieki nodzied, saņem naudas balvas, aizbrauc projām. Un? Kas no tā? Ko mēs iegūstam no šī visa?
Pēc otrā Klaudijas Taevas konkursa 2001. gadā, tērzējot ar tā uzvarētāju, krievu soprānu Annu Samuilu, es viņai pajautāju – ko tu domā darīt tālāk? Viņa teica – patiesībā nezinu, varbūt man būs kādas noklausīšanās, par mani ir ieinteresējusies Vācija, varbūt viņi mani pieņems… Aizsteidzoties notikumiem priekšā, viņa joprojām ir viena no vadošajām Berlīnes Valsts operas solistēm, bet tolaik viņa to, protams, nezināja.
Un es kaut kā viņai iejautājos – bet ko tu gribētu dziedāt? Kas ir tava sapņu loma? Un viņa iesaucās – Džilda! Tajā brīdī es pēkšņi iedomājos – kāpēc viņa nevarētu nodziedāt Džildu šeit? Vai tā nebūtu laba doma – viņai atgriezties šeit, nodziedāt Džildu, un šo izrādi redzētu arī nākamā konkursa dalībnieki? Un – ticiet vai neticiet – viņa šeit, Pērnavā, nodziedāja savu tālaika sapņu lomu, ko vairāk viņai nodziedāt nav izdevies, jo Berlīnes operā viņa vēl bija par jaunu Džildas lomai, to dziedāja citi soprāni, bet vēlāk viņas koloratūrsoprāns pamazām kļuva par dramatisko soprānu...
Un man tas šķiet patiešām brīnišķīgi – tas, ko mēs varam darīt jauno dziedātāju labā: aicināt viņus uz šejieni un sacenšoties gūt iespēju uzvarētājam izvēlēties savu sapņu lomu un operu, kas tiek iestudēta un izrādīta uz nākamo konkursu – pēc diviem gadiem. Bet viens nu gan: no visiem pieteikumiem uz konkursu mēs izvēlamies tikai tos, kuriem ir potenciāls nokļūt līdz finālam."
Erki Pehka arī piebilst, ka īpašā atšķirības zīme no citiem konkursiem šajā konkursā ir tā saucamā "Ave Maria" kārta, kurā visiem konkursantiem jādzied Šūberta dziesma "Ave Maria", un tās ir 28 pilnīgi dažādas interpretācijas!
"Šeit ir fantastiskas balsis, saviļņojošas balsis un pārsteidzošas balsis, kas atklājušās šo jauno talantu sniegumā," saka autoritatīvā izdevuma "Opera Magazine" galvenais redaktors Džons Elisons. (..)
Konkursa līmenis ir ļoti augsts, un es pilnīgi noteikti esmu pārliecināts un ceru, ka konkursa uzvarētājs vai kāds cits finālists izveidos karjeru, par kuru mēs vēl dabūsim dzirdēt. Protams, tas ne vienmēr tā notiek, būsim reālisti, bet šāds potenciāls viņiem visiem noteikti ir. Man godīgi jāsaka, ka šajā konkursā neradīsies jauns Pavaroti, jo gluži vienkārši – finālā nav iekļuvis neviens tenors.
Nesteigsimies izzīlēt, vai šis ir kādas jaunas pasaules zvaigznes piedzimšanas brīdis, bet pilnīgi noteikti šie visi būs brīnišķīgi un vokālajai mākslai ļoti nozīmīgi dziedātāji, un tas ir pats galvenais!"
Vissvarīgākā – personības harisma
Klaudijas Taevas jauno operdziedātāju konkursa finālistu vidū bijuši arī vairāki dziedātāji no Latvijas: 2011. gadā trešo vietu šajā konkursā ieguva Elīna Šimkus, 2015. gadā – Rihards Millers, kurš ieguva arī balvu par labāko "Ave Maria" interpretāciju, 2017. gada konkursa finālā iekļuva arī Laura Teivāne, bet mums labi pazīstamā un Latvijā mīlētā dziedātāja Asmika Grigorjana 2009. gada konkursā ir novērtēta ar trešo vietu.
Lai iegūtu pirmo vietu, ir ne vien jāsavāc nepieciešamais punktu skaits, bet arī jāpanāk, lai pirmo vietu tev piešķir vismaz pieci žūrijas pārstāvji.
Galvenajā balvā – sapņu loma sapņu izrādē un 4500 eiro prēmija 1. vietai, 3500 – otrajai, un 2500 eiro – trešajai. Līmenis ir augsts, un ir konkursi, kuros pirmā vieta pat netiek piešķirta. To sarunā pēc debijas žūrijas locekļa ampluā uzsvēra arī 2003. gada Klaudijas Taevas konkursa uzvarētājs, šobrīd – Kauņas operas solists un pasaulē labi pazīstamais baritons Laimonis Pautienis (Laimonas Pautienius): "Konkursa līmenis ir ļoti augsts, un domāju, ka tas turpinās augt. Konkurss veidojas par vienu no prestižākajiem konkursiem Baltijā."
Savukārt poļu vokālās mākslas slavenība Mariušs Kvečeņs (Mariusz Kwiecień), piekrītot, ka jaunajiem dziedātājiem konkurss ir sava veida tramplīns lielai karjerai, atzīstas, ka viņš neesot uzvarējis NEVIENĀ no trim konkursiem, kuros piedalījies, tikai ieguvis speciālbalvas, taču pēc piedalīšanās Belvederas konkursā viņa karjera uzņēmusi apgriezienus Vīnē un Ņujorkas Metropoles operā.
"Tā ka esmu pārliecināts, ka konkursi palīdz karjerai, bet tajos nav nepieciešams uzvarēt. (..) Jums ir jāparādās, jo konkursos vienmēr ir pietiekami daudz aģentu, māksliniecisko vadītāju, visādi ietekmīgu cilvēku, kuri jūs dzird un var piedāvāt darbu vai palīdzību, kas var būt noderīga jūsu nākotnei."
Bez galvenajām balvām pirmo trīs vietu ieguvējiem konkursā tiek pasniegta arī klausītāju simpātijas balva, labākā koncertmeistara balva, ko ieguva mūsu Ērika Millere, diploms par labāko Šūberta dziesmas "Ave Maria" interpretāciju, kas ir obligātā dziesma konkursa 3. kārtā, un igauņu dziesmas priekšnesumu. Šoreiz šo balvu ieguva franču dziedātāja Marī Andrē Bušāra-Lesjēra, par kuras sniegumu sajūsmā bija leģendārā igauņu dziedātāja Leili Tammele, kura šogad nosvinējusi 80. dzimšanas dienu: "Man tā patika, kā dziedāja Marī Andrē no Francijas! Cita kolēģe man saka: "Tas taču nav Tirnpū, Tirnpū tā nedzied!" Marī Andrē tiešām dziedāja ļoti emocionāli, pat ultraemocionāli! Jā, igauņi tā nedzied. Bet viņa šajā dziesmā iedvesa pilnīgi jaunu dzīvību! Teksts bija saprotams, un viņa šajā kategorijā kļuva par labāko!"
Vaicāta, kā kopumā viņa vērtē šo konkursu, Leili Tammele atzīmē: "Organizācija tam ir uz "urrā". Paskatieties, cik daudz jauno balsu viņi ir atlasījuši! Pērnava taču nav nekāds centrs. Iespējams, muzikālo atpazīstamību tai devis Nēmes Jervi šeit rīkotais vasaras festivāls. Iedomājieties, atbraukuši dziedātāji pat no Dienvidkorejas un Austrālijas! Jaunajiem dziedātājiem šādi konkursi ir ļoti svarīgi. Lai arī viņi varbūt neiegūst vietas, bet iegūst ļoti svarīgu pieredzi."
Visbeidzot, jautāta, kāds pēc pusfināla būtu laureātu pjedestāls viņas ieskatā, Leili Tammele uzsver: "Marī Andrē Bušāra-Lesjēra… Mani tā paņēma viņas muzikalitāte! Un lielā, bagātā balss. Viņi visi taču vēl ir tik jauni! Tā tikai liekas, ka diploms rokā un jau esi gatavs lielajai mākslai. Neviens nav gatavs! Vokālā tehnika ir kā horizonts. Mēs to redzam, domājam – pieiesim tuvāk, bet tas no mums attālinās.
Saviem audzēkņiem es saku: ja tu uzskati, ka tu esi gatavs mākslinieks, tad mums nav pa ceļam un ej no manis projām, jo mākslinieks pilnveidojas visu mūžu! Jūsu basbaritons Edgars [Ošleja] ir lielisks! Viņam gan mazliet bija problēmas ar augšām, bet zinu arī, kas tur bija par lietu: viņš nepaspēja pareizi nofokusēt savu ķermeni…
Un vēl man ļoti patika armēņu baritons Gagiks Vardanjans. Cik labi viņš nodziedāja armēņu āriju! Vienkārši super! Viņš ir TIK muzikāls!"
No sešiem finālistiem 1. vietu un skatītāju balvu Klaudijas Taevas jauno operdziedātāju konkursā ieguva lietuviešu soprāns Gabriele Bukine (Gabrielė Bukinė), 2. vieta tika piešķirta franču mecosoprānam Marī Andrē Bušārai-Lesjērai (Marie-Andrée Bouchard-Lesieur), 3. vietā ierindojās armēņu baritons Gagiks Vardanjans (Gagik Vardanyan), bet diplomu par labāko Šūberta "Ave Maria" priekšnesumu nopelnīja jaunais somu baritons Tomi Punkeri (Tomi Punkeri).
Pie kādām kvalitātēm jāpiestrādā tiem, kuri finālā neiekļuva, tostarp arī mūsējiem, stāsta žūrijas priekšsēdētāja Veselīna Kasarova un poļu operdziedātājs, Jauno talantu programmas vadītājs Polijā Mariušs Kvečeņs.
Mariušs Kvečeņs: "Kas ir konkurss? Mēs meklējam cilvēkus, kuri ir īpaši. Tā nav tikai balss un tehnika. Tā ir harisma. Ļoti bieži man bijusi iespēja dzirdēt dziedātājus, kuriem ir skaista balss, bet piecas minūtes pēc viņu klausīšanās es sāku pagurt. Vissvarīgākais ir personība. Esiet paši! Atveriet savu sirdi, atveriet prātu un ielieciet to savā balsī!"
Veselīna Kasarova sarunā uzteic abu Latvijas dziedātāju labo sagatavotību un perfekto izskatu – "kā tādi modeļi," viņa saka gan par Brigitu Čirkši, gan Edgaru Ošleju, uzsverot tālāku darbu pie vokālās tehnikas un labiem pedagogiem.
Sapņu loma jau nodziedāta
Vaicāts, kas bija sarežģītākais, ar ko šajā konkursā bijis jātiek galā un kas palīdzējis, dziedātājs Edgars Ošleja neslēpj: "Pirmkārt, man noteikti bija jātiek atpakaļ pie veselības, jo pagājušajā nedēļā vēl gulēju slims un faktiski pirmo reizi tā kārtīgi sāku dziedāt tikai šī konkursa otrajā raundā, kas bija pirmdien..."
Runājot par repertuāru un tā sarežģītības pakāpi, Ošleja prāto: "Repertuārs kā jau repertuārs, ja neņem vērā "Ave Maria", kas noteikti nav parastais basa repertuārs. Man ļoti patīk šis skaņdarbs, kaut arī basam to nav pierasts izpildīt, bet šeit es tomēr priecājos, ka es tomēr varēju."
Ja Ineses Galantes talantu konkursā Edgars Ošleja ieguva pirmo vietu, tad kādu vietu konkursu pieredzē ieņem konkurss Pērnavā? "Man šis bija nozīmīgs konkurss, jo Ineses Galantes talantu konkurss, protams, ir prestižs, diemžēl tas notika pandēmijas apstākļos, kad man nebija iespējas satikt ne organizatorus, nedz savus konkurentus – nevienu! Tas viss notika tiešsaistē un ar ierakstiem. Šeit esmu starp tik daudziem talantīgiem mūziķiem, te ir diriģenti un mūzikas industrijas cilvēki, te ir jauna pieredze – tas ir pavisam kas cits."
Runājot par savu sapņu lomu, kuru uzvaras gadījumā nāktos iestudēt, dziedātājs smaida, ka savu sapņu lomu jau esot nodziedājis: "Tā ir Zakarijas loma operā "Nabuko" – jā, man bija tāda laime, ka Latvijas Nacionālā opera uzticēja šo lomu nodziedāt jau tik agrā vecumā...
Arī par citām sapņu lomām – Mefistofeli un Ramfisu – jau notiek pārrunas ar Latvijas Nacionālo operu, tāpēc man šis jautājums vēl joprojām paliek atvērts…"
Tikām pianiste Ērika Millere, vaicāta, kas šajā konkursā bijis sarežģītākais kā pianistei, nopūšas: "Pirmo laikam varētu minēt mūzikas apjomu, kas bija jāapgūst divās nedēļās: kopumā tie bija 50 skaņdarbi, un apgūt īsā laika – tas bija izaicinājums; turklāt, satiekoties ar dziedātājiem izaicinājums bija to visu atcerēties, lai viņiem palīdzētu uz skatuves atrast īsto interpretāciju. Otra grūtā lieta bija režīms, kādā strādājām šīs trīs dienas: ar dziedātājiem strādājām no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Trīs dienas esi nepārtrauktā spriedzē. Bet, protams, mūzika bija skaista, un dziedātāji – fantastiski: gan kā cilvēki, gan kā mūziķi, un sirds jau pārdzīvoja par katru..."
Vēl Ērika atzīmē, "Ave Maria" nācies transponēt dažādās tonalitātēs, jo visi dziedātāji nav dziedājuši to vienā un tajā pašā tonalitātē. "Pirms katras reizes katram dziedātājam pārprasīju, kāda tieši tonalitāte vajadzīga, un jau pēc kādas ceturtās bija tā, ka smadzenes vienkārši izslēdzās – ar acīm redzi, bet nesaproti, vai diēzs ir uz augšu vai uz leju… Man nācās to atskaņot piecās tonalitātēs. Bet visinteresantākā tonalitāte, manuprāt, bija Simažors, bet Edgaram bija Mimažors – brīnišķīgi, ar diēziem. No malas šķiet skaisti un vienkārši – atkal skan "Ave Maria", bet pirms katras uzstāšanās ļoti rūpīgi skatījos notīs, jo konkursa apstākļos neesi tiesīgs rupji kļūdīties, jo tas ietekmē dziedātāju. Mēs varam diskutēt daudz un dikti, cik esam noguruši, bet jādara maksimālais. Tāpēc nebija tik viegli."
Bijis gan vēl viens pārbaudījums – firmas "Estonia" flīģelis, nevis kāda no slavenajām markām – "Steinway & Sons" vai "Bechstein". Igauņi ir lieli patrioti! "Zināju jau, kāds instruments ir teātrī. Jā, mazliet žēl, jo katram pianistam ir patīkami spēlēt uz laba instrumenta, bet arī no ne tik labiem instrumentiem mums jāprot un jāspēj izvilināt kvalitatīva skaņa."
Un kas ir labākās lietas, kas paliks atmiņā no konkursa Pērnavā? "Noteikti paliks atmiņā mūsu uzstāšanās ar Edgaru – enerģijas ziņā tas bija vienreizēji! Bet bija arī ļoti jauki, ļoti silti dziedātāji no Ukrainas, no Korejas – konkursam kaut kā nepierasti: tik silti, tik atsaucīgi, tik draudzīgi cilvēki! Skaistu uzstāšanās mirkļu bija tiešām daudz. Bet Edgars pārspēja visus," noteic pianiste Ērika Millere.
Pēc pusfināla rezultātu paziņošanas neformālā gaisotnē gan dalībnieki, gan žūrijas pārstāvji sarīkoja improvizētu tautas dziesmu dziedāšanas turnīru uz brīvās skatuves, to iesākot Veselīnai Kasarovai ar buramdziesmai līdzīgu bulgāru tautasdziesmu, tad – ukraiņu-poļu trio priekšnesumu, korejiešu melodiju, Austrālijas pārstāvju iesaistīšanos un igauņu pusfinālistes Katrinas Helenas Kuslapas (Katrin Helena Kuslap) duetu ar konkursa un festivāla māksliniecisko vadītāju Erki Pehku, to noslēdzot ar tautisku sadancošanu.
Jāpielaiko kristāla kurpīte
Īpašais notikums konkursa laikā bija Žila Masnē operas "Pelnrušķīte" uzvedums, ko savas sapņu lomas piepildīšanai bija izvēlējusies pagājušā festivāla uzvarētāja, poļu mecosoprāns Zuzanna Nalevajeka.
Tas bija vesels šovs jeb "crazy show", kā to nodēvēja festivāla mākslinieciskais vadītājs un operizrādes iestudētājs Erki Pehks, kur klasiskais sastapās ar moderno un Masnē mūzika ar klubu un videospēļu skaņām.
Stundu pirms izrādes Endla teātra vestibilā tiek sagatavots īpašs prožektoru izgaismots krēsls, kura priekšā novietota Pelnrušķītes kristāla kurpīte.
Katru ienācēju – operas skatītāju – ar deju sagaida Prinča svīta, vedinot pielaikot kristāla kurpīti gan skolas vecuma meitenēm, gan jaunām dāmām un arī gados vecākām kundzēm. Nu, protams, ka nevienai šī kristāla kurpīte neder! Taču vēl lielāks ir skatītāju pārsteigums, ieraugot sevi šajā pirmsizrādes laikošanas procesā nofilmētus operas īstajā darbībā uz skatuves digitālā ekrānā, kad kurpītes laikošanas rindā otrā cēliena laikā savu kārtu gaida arī Pelnrušķīte un viņas māsas...
Opera ir pārsteidzoša, režisoriski apspēlējot apsēstību ar paštīksmināšanos mobilo telefonu kamerās un ekrānos, zāle pārpildīta, balsis – izcilas, jo katrā no pārējām pirmā, otrā un trešā plāna lomām ir iepriekšējo gadu Klaudijas Taevas konkursa laureāti ar lieliskām balsīm.
Kādu operu un savu sapņu lomu tajā izvēlēsies šīgada laureāte – Gabriela Bukine, uzzināsim jau drīz, bet ar lielākajiem konkursa atklājumiem, labākajām balsīm un konkursā sastaptajām lielajām zvaigznēm tiksimies Latvijas Radio 3 – "Klasika" vakara programmā 12. oktobrī.
