Mūziķa ceļu viņš ir sācis kā virtuozs pianists. 2018. gadā "Pro Musica" fonds Peltokoski piešķīra Gada jaunā mūziķa balvu. Līdzās diriģēšanas un klavierspēles studijām viņš apguvis arī kompozīciju un aranžiju, īpaši iemīļojis muzikālo komēdiju un improvizāciju.
"Žans Sibēliuss satikās ar Gustavu Māleru 1907. gadā, un Sibēliuss viņam teica – simfonijai ir jābūt konstruētai, loģiskai muzikālo motīvu sistēmai. Mālers viņam atbildēja – nē, simfonijai ir sevī jāietver visa pasaule un tajā jābūt pilnīgi visam," sarunā stāsta diriģents. Viņš piebilst, ka Šostakovičs bija vissvarīgākais Mālera sekotājs, Mālers bija viņa lielākais iedvesmotājs: "Šostakovičs ir teicis, – ja viņam, dodoties uz neapdzīvotu salu, būtu iespēja ņemt līdzi tikai vienu muzikālu skaņdarbu, tad tas būtu Gustava Mālera opuss "Dziesma par zemi"."
Henrieta Verhoustinska: Jūs saviem koncertiem izvēlējāties Šostakoviča un Prokofjeva mūziku, bet jūs zināt, ka kopš Ukrainas kara sākuma Latvijā ir tāda duāla attieksme pret krievu mūziku. Ko jūs varētu atbildēt skeptiķiem?
Tarmo Peltokoski: Jā, es to, protams, zinu, bet, manuprāt, šāda pieeja nav pareiza. Ir laiks, kad mums ir jāspēlē Šostakovičs, īpaši 11. simfonija, ko var uzskatīt kā atbildi uz 1956. gada sacelšanos Ungārijā.
Mēs zinām, ko Šostakovičs domāja par padomju režīmu, mēs ciešam kopā ar viņu, un nav nekā spēcīgāka šodien, kā spēlēt Šostakoviču.
Vai jūs šobrīd Rīgas publiku uzskatāt par savējo, un vai Rīgas klausītāji ar kaut ko atšķiras no citiem klausītājiem?
Es esmu iepazinis Latvijas publiku un to ļoti iemīļojis, manuprāt, tās ir abpusējas simpātijas. Man patīk būt šeit un uzstāties vietējai publikai.
Kā jūs nonācāt līdz izvēlei būt orķestra diriģents?
Tas ir garš stāsts. Es sāku ar klavieru spēlēšanu, un tad kādā brīdī es sapratu, ka gribu mēģināt diriģēt, tad es to mācījos, un te nu es esmu. Tā ir ļoti īsa versija.
Jau studējot, Somijā studentam-diriģentam ir iespēja diriģēt īstu orķestri pāris reizes nedēļā, nevis kā pie mums, kur viņš principā strādā tikai ar koncertmeistaru.
Tieši tā. Kad Jorma Panula kļuva par profesoru Sibēliusa akadēmijā, viņam bija ļoti svarīgi noteikumi. Pirmkārt, jūs nevarat kļūt par diriģentu bez orķestra diriģēšanas. Latvijā, tāpat kā daudzās vietās – Vācijā, Anglijā – diriģenti mācās, diriģējot divas klavieres, bet tas neder. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik daudz somu diriģentu. Mums ir savs nacionālais orķestris, un tas ļoti labi notiek.
Tarmo, jūs droši vien nepiekrītat diriģentam Jānim Liepiņam par to, ka kaut ko var sākt darīt pārāk agri un ka pārāk agrs sākums var bremzēt diriģenta attīstību.
Drīzāk nē. Vispār ir grūti runāt par vecumu, jo tas pasaka, cik ilgi jūs esat bijis, nevis to, ko esat izdarījis. Protams, es dažas lietas esmu izdarījis ļoti agri, ar laiku būs labāk redzams, kas būs sasniegts.
Mariss Jansons ir teicis, ka ir ļoti svarīgi nokļūt virsotnē, bet vēl svarīgāk ir ilgstoši noturēties šajā virsotnē. Vai jūs esat gatavs muzikālam maratonam, tādam ilgstošam darbam vēl 60, 70 gadus?
Jā, protams, tas ir tas, ko es vienmēr esmu gribējis darīt.
Un es sagaidu, ka desmitiem gadu varēšu sadarboties ar orķestriem, varēšu nodarboties ar mūziku un strādāt ar tādiem skaņdarbiem, kas man patīk.
Tas nekas nebeigsies, jo vienmēr būs jauni skaņdarbi, ko mācīties, skaņdarbi, kurus labprāt atkārtošu un attīstīšos kopā ar tiem, tos labāk iepazīstot. Es tos ierakstu un uzlaboju, domāju, ka nekad no tā nenoguršu. Man tas nekad nebūs par daudz, esmu par to pārliecināts.
Jūs sakāt, ka esat mācījies diriģēt, atdarinot citus diriģentus, tad kuri ir šie citi diriģenti, kas būtu atdarināšanas vērti?
Tas attiecas uz manu sākuma un mācību laiku. Esot jau profesionālim, tad jau būtu apkaunojoši, tāpēc nenotiek tieša atdarināšana. Mācoties diriģēšanu, es skatījos ļoti daudz lielisku diriģentu video, protams, es to daru arī tagad, bet daudz mazāk. Es ceru, ka esmu atradis pats savu ceļu.
Jūs esat nominēts Latvijas sabiedrisko mediju balvai "Kilograms kultūras" kategorijā "Mūzika" par koncertu "LNSO, Peltokoski un somu mūzikas pērles", kuras izpildījāt kopā ar vijolnieci Tami Pohjolu. Vai jūs to uztverat kā savu misiju – izpildīt somu mūziku orķestros, kurus jūs vadāt?
Pagājušajā decembrī mēs spēlējām Sibēliusu un [somu komponists] Esa Peka Salonens bija atbraucis uz Rīgu, kopā paklanījāmies publikai. Es tiešām esmu par to pateicīgs, tas bija izcils brīdis. Protams, manos koncertos skan somu mūzika, ne tikai Sibēliusa, bet arī citu autoru. To zināmā mērā saskatu kā savu uzdevumu. Protams, mēs ar savu orķestri spēlējam arī kaut ko citu, manuprāt, esam ļoti veiksmīga komanda. Varbūt kādreiz spēlēsim vēl somu mūziku.
Kādas ir jūsu attiecības ar latviešu simfonisko mūziku? Zinu, ka jūs esat izpildījis simfoniskā orķestra rezidējošo komponistu darbus – Krista Auznieka, Ērika Ešenvalda un Pētera Vaska.
Es plānoju nākotnē diriģēt [Pētera] Vaska mūziku, arī sadarbojoties ar citiem orķestriem. Man ļoti patīk gan viņa mūzika, gan viņš pats.
Šī pieredze, būt ar jums šeit, Latvijā, man ir ļoti svarīga, tāpēc ar lepnumu atskaņošu latviešu mūziku arī citās valstīs.
Intervijā Orestam Silabriedim jūs arī nosaucāt savus iemīļotākos komponistus, to vidū bija [Volfgangs Amadejs] Mocarts, [Rihards] Vāgners un [Ralfs] Vons-Viljamss. Intervija bija pirms diviem gadiem, vai kopš tā laika jūsu muzikālajās mīlestībās ir kaut kas mainījies?
Nē, nekas nav mainījies. Savos uzskatos es esmu ļoti spītīgs, es palieku pie tā, kas man ir paticis, es vienmēr tāds esmu bijis. Jā, Vāgners, Mocarts, Mālers, Šostakovičs, Vons-Viljamss, tie vienmēr būs mani mīļākie komponisti.
Latvijai ir tāds nepiepildīts sapnis, jūs droši vien arī tam dzīvojāt līdzi, par akustisko koncertzāli Rīgā. Šobrīd LNSO uzstājas Lielajā ģildē. Jūs esat koncertējis ārkārtīgi daudzās koncertzālēs pasaulē, ko jūs domājat par Lielo ģildi?
Protams, tās ir mana orķestra mājas. Tas ir visiem zināms, ka tā nav pasaulē labākā koncertzāle un ka tā vispār nav koncertzāle. Šīs nedēļas programma – Šostakoviča 11. simfonija ir pārāk skaļa šai zālei, man visu laiku jālūdz orķestrim spēlēt pieklusinātāk, maigāk, jo pretējā gadījumā visi kļūs kurli. Šai mūzikai ir jāskan skaļi, tā vajadzētu būt, bet tas var radīt problēmas veselībai.
Pilsētai vajag koncertzāli, un cilvēki Latvijā ir to pelnījuši.
Jums ir tik bagātas mūzikas tradīcijas, un koncertzāle ir ļoti liels un nepieciešams ieguldījums.
Tajā pašā laikā jūs esat vairākkārt atzinis, ka jūsu sapnis un lielais mērķis ir diriģēt operas. Vai jūs prognozējat, ka tas varētu notikt arī Rīgā?
Mēs katru vasaru uzstājamies ar koncertversiju Cēsīs, pagājušajā vasarā tas bija [Riharda] Vāgnera "Zigfrīds" un šovasar tas būs "Dievu mijkrēslis".
Agrāk jūs esat lasījis daudz grāmatu un skatījies daudz filmu un uzsvērāt, ka esat to paspējis, bet pēdējā laikā ar to jums neiet tik labi. Tajā pašā laikā jūsu diriģēšanas skolotājs Jorma Panula ir teicis, ka jums ir vairāk jālasa filozofiskā literatūra nekā partitūras.
No rītiem, pēc mēģinājuma sēžot savā viesnīcas istabā, katru nedēļu citā istabā un citā valstī, man ir jāstudē orķestru partitūras. Es esmu laimīgs par to, bet varbūt pēc gadiem desmit vai pieciem, kad būšu visu apguvis, varbūt varēšu mazāk nodoties partitūrām un vairāk lasīt grāmatas. Es nesūdzos, jo tas ir tas, ko vienmēr esmu vēlējies darīt.
