Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Kaut arī vienīgais bērns ģimenē, jaunais Barisons ir diezgan sabiedrisks – vai gan citādi cilvēks būtu klāt visos apkārtnes izrīkojumos gan pie dziedāšanas, gan spēlēšanas?
Bieži viņš arī pats orķestrītī spēlējis deju pavadījumus, un bez dejām nav iedomājams neviens izrīkojums Sēlpils pagastā. Labi, rotaļās Pēteris vēl ir ar mieru iet, bet tikko sākas dejas, viņš pazūd no draugu bara, ziemā klīst pa blakustelpām, vasaras izrīkojumos klaiņo pa tuvējo apkārtni.
Garš un stalts, ar patīkamām manierēm, smalkjūtīgs, viņš ir daudzu meiteņu nopūtu iemesls. Jā, Pēteris ir ļoti kautrīgs.
Tomēr dienasgrāmatā it bieži viņš kā patīkamus apraksta brīžus, kad vietējo jauniešu sabiedrībā starp puišiem un meitām izceļas kāds "amzieris". "Parunāšanās un saskatīšanās, (..) taisnību sakot, ir tīri jaukas būšanas, bez kurām dzīve būtu kā putra bez sāls."
Ļoti sakāpinātā jūtu pasaule un romantiskais raksturs alkst pēc pacilātām emocijām, tādēļ jaunībā Barisons, šķiet, gandrīz pastāvīgi ir iemīlējies. Tomēr līdz pat 40 gadu vecumam viņš nespēj izveidot ilgstošas, noturīgas attiecības ne ar vienu no tām sirsnīgajām, nopietnajām sievietēm, kas parādās viņa dzīves ceļā. Turklāt viņu moka pastāvīga vainas apziņa par to, cik smagi jāstrādā vecākiem un cik maz viņš tiem var palīdzēt.
Barisonam ir arī smalka, labestīga humora izjūta. Reizēm viņš ar tādu prieku apraksta jautrības brīžus kopā ar draugiem; viņš māk ar sirsnīgu zobgalību paraudzīties arī pats savas gaitas dažādos izrīkojumos ar tur piedzīvotajiem komiskajiem brīžiem.
No šīm depresīvajām sajūtām Barisons cieš visu jaunību, iespējams, visu mūžu. Un tās ir patiesas ciešanas. Intuitīvi viņš saprot, ka vienīgais, kas atvieglina viņa stāvokli, ir mūzika. Tādēļ ar tādu neatlaidību un gribasspēku viņš pārvar grūtības, vienpadsmit garus jaunības gadus ar ļoti lielu pašaizliedzību nododamies intensīvām mūzikas studijām.
Barisons ar visu spēku tiecas pie cilvēkiem, meklē cilvēcību, asi pārdzīvo jebkuru liekulību un netaisnību. Viņš tik bieži runā par gara pacēlumu, ko cilvēkam sniedz mūzika, jo īpaši dziesma, viņš tā alkst sniegt to visiem cilvēkiem un tapt līdzcilvēku un arī klausītāju saprasts. "Kā gribētos, lai arī citi saprot, zina un sajūt to, ko es."
Iespējams, tieši tādēļ viņš tik bieži kavējas bērnības atmiņās, šo dzīves laiku nepārprotami idealizēdams; šķiet, mazajam bērnam vēl nebija pazīstama mokošā vientulības un neiederības sajūta un tāpēc viņš bija laimīgs.
Iespējams, riska faktori tomēr bija iedzimti; viņa pirmais mūzikas skolotājs Pēteris Skudra, mātes brālēns, kuram bija nosliece uz melanholiju, kādā dienā ar tauri un ģitāru padusē aiziet no mājām, ne no viena neatvadījies, kā pats saka, bailēs pavisam zaudēt galvu. Līdzjūtībā Pēteris Barisons raksta dienasgrāmatā vārdus, kas pilnībā var tikt attiecināti uz viņu pašu: "Nabaga sāpju un nemiera cilvēks, tik daudz tevī saules, sirsnības, tik daudz nerimstošu alku pēc labā, daiļā pilnīgā, un tik maz tev to lemts atrast!"
Personībai nobriestot, viņš mācās daudz ko panākt, racionāli izsverot savu turpmāko rīcību un konsekventi rīkojoties.
Pēterim Barisonam ir gandrīz pilni 28 gadi, kad 1932. gadā dienasgrāmatā parādās šāds ieraksts: "10. februāris. Sensācija! Smieklīgs apvērsums "iekšlietu resorā". Uzņēmības augstākais sasniegums ar nenoteicamām sekām. – Šodien iestājos Grebzdes deju kursos. Spriežot pēc visām pazīmēm, tuvojas "otrā jaunība". Briesmīgi amizanti un smieklīgi pašam par sevi. (..) Tiešām sensācija."
Turpmākos dienasgrāmatas ierakstos šad tad parādās atsauksmes par šīs sensācijas sensacionālajām sekām: Barisons dejo. Nelabprāt, bet – vajadzības spiests – dejo. Bet, lūdzu, nemeklējiet viņa mūzikā ne valša, ne fokstrota ritmus. To tur nav.
