Sabiedrībā ir pazīstami, taču dažādi vērtēti un pieņemti, tādi Gulbja darbi kā Mātes – Dzimtenes tēls Uzvaras piemineklī Rīgā un rakstnieka Viļa Lāča kapa piemineklis.
Gulbis ir dzimis 1933. gada 14. janvārī Lēdurgas pagastā, Krimuldas novadā, turpinājis mācības Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kuru absolvējis 1953.gadā, bet Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu „Maize” Kārļa Zemdegas vadībā beidzis 1959.gadā.
Latvijas tēlniecībā Gulbis sevi pieteica 20.gadsimta 60. gados ar darbiem, kuriem bija raksturīga ekspresija, lidojuma izjūta, telpiska atraisītība, abstrakcijai un modernisma stilistikai raksturīgā formveide, kas bija novitāte tā laika tēlniecībā un iekļāvās pasaules lakoniskajā un ekspresīvi vitālajā plastiskās mākslas tēlainībā, raksta savienība.
Nozīmīga bija Gulbja sadarbība ar domubiedriem un kolēģiem - tēlniekiem Artu Dumpi un Oļegu Skaraini. Visus trīs autorus vienoja interese par eksperimentiem ar formu, materiāliem un vēlme vienmēr meklēt netradicionālus risinājumus, svaigas idejas, kas plašākai sabiedrībai bija vērojamas izstādēs “Jubilejas krēsls” (1983), “Ola” (1988), “Veļ Sīzifs ...” (2001). Režisors Juris Podnieks 1985. gadā par viņiem uzņēma filmu “Veļ Sīzifs akmeni”, kur parādīta arī Gulbja sākotnējā iecere sievietes tēlam Uzvaras piemineklī Rīgā, kas ideoloģiskās cenzūras dēļ netika realizēta kā mākslinieka ideja par māti ar bērnu rokās.
Viņa radītie monumentālās tēlniecības darbi ir redzami publiskā telpā, piemēram: Piemineklis dzejniekam Rainim Esplanādē, Rīgā, “Revolūcijas mūza” memoriālam Raiņa kapos, dekoratīva skulptūra pie Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas stacionāra “Gaiļezers”, kapa piemineklis Podniekam, kā arī citi darbi.
Gulbja mākslas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Valsts Tretjakova mākslas galerijā Krievijā, kā arī citos muzejos un privātās kolekcijās.
