Aivars Gulbis vienmēr bija aktīvs tēlniecības procesu virzītājs un dalībnieks, piedalījās daudzās izstādēs, veidoja savas personālizstādes, rīkoja simpozijus, uzsver savienībā. Aktīva bija viņa darbība LMS, kurā ieņemot dažādus amatus, viņš enerģiski centās iegūt jaunus kontaktus, veidot sadarbību ar citu valstu tēlniekiem un aktīvi iesaistīt savus kolēģus darbu eksponēšanā. Kā organizatoram līdzās mākslas zinātniecēm Rutai Čaupovai, Gundegai Cēberei viņam bija svarīga loma izstāžu "Tēlniecības kvadriennāle" rīkošanā, kas kopš 1972. gada norisinās Rīgā, un arī šobrīd reizi četros gados ir vērienīgs tēlniecības notikums Baltijā.
21. gadsimta sākumā Aivars Gulbis savu radošo izpausmi raisīja dzelzs un kapa plāksnēs, kuru locījumu perfekti skaidrais formas skanējums ar gandrīz nemanāmām faktūru variācijām raisa asociācijām bagātu tēlainību (izstādes "Nav sākuma un nav beigu" (2005, LNMM) un "Mežs, mežs…" (2013, Rīgas mākslas telpa)).
Precīza laikmeta izjūta, vēlme rast citādus risinājumus Aivaru Gulbi raksturo kā tēlnieku, kas veicis būtiskus pagrieziena punktus mūsu tēlniecības valodas pilnveidošanā, it īpaši meklējot, kā padarīt tēlniecību dinamiskāku, kā raisīt asociācijas par lidojumu.
Risinot formu un objektu attiecības ar telpu, Latvijas tēlniecībā viņš iezīmējas kā novatorisku ideju paudējs ar monumentālu izjūtu un alumīnija, kapara, bronzas dažādās materialitātes meistars.
Aivars Gulbis no 1939. līdz 1944. gadam mācījās Lēdurgas pagasta skolā (tag. Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskola, Lēdurga, Lēdurgas pagasts, Siguldas novads) un no 1945. līdz 1947. gadam mācības turpināja Turaidas astoņgadīgajā skolā (tag. Turaidas pamatskola, Krimuldas pagasts, Siguldas novads). No 1947. līdz 1953. gadam Aivars Gulbis mācījās Rīgas Daiļamatniecības vidusskolas / Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Mākslinieciskās metāla apstrādāšanas nodaļā (RLMV, tag. MIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina izglītības programma), kuru pabeidza 1953. gadā ar diplomdarbu "Skolas vārti".
No 1953. līdz 1959. gadam Aivars Gulbis studēja LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozare). 1959. gadā mākslinieks LMA Tēlniecības nodaļu absolvēja ar teicamu vērtējumu par diplomdarbu – figurālu kompozīciju "Maize" (ģipsis, 185x110x82 cm) Kārļa Zemdegas vadībā.
Iegūstot izglītību, Aivars Gulbis bija apguvis prasmes metāla apstrādē, un vēlāk akadēmijā nozīmīga bija saskarsme ar tēlnieku, profesoru Kārli Zemdegu, kurš studentus iepazīstināja ar ārzemju mākslas izdevumiem, arī ar grāmatu par zviedru tēlnieka Karla Milesa (Carl Milles) darbiem, kas ietekmēja topošā mākslinieka daiļradi. Turpinot sava skolotāja darbu, Aivaram Gulbim kopā ar tēlnieku Laimoni Blumbergu (1919–2014) pēc tēlnieka K. Zemdegas meta tika uzticēts pabeigt dzejnieka J. Raiņa pieminekļa realizāciju materiālā (1965, arhitekts Dzintars Driba (1928–1993), granīts, realizēja MF kombināts "Māksla", Esplanādē, Rīgā).
Sākotnēji latviešu profesionālajā tēlniecībā telpiski atraisīts un abstrakts pasaules skatījums vērojams reti, tas vairāk sāka izpausties tieši ar tās paaudzes māksliniekiem, pie kuriem pieder Aivars Gulbis, Arta Dumpe, Jānis Karlovs un Juris Mauriņš (1928–1993).
Viņi, izstrādājot savus kompozicionālo ideju izsvērumus, rada iespaidus no klasiskā modernisma tēlniecības meistariem. Kā nozīmīgs notikums Latvijas tēlniecībā jāmin Aivara Gulbja, Jāņa Karlova, Jura Mauriņa skulptūru izstāde 1969. gadā, Rīgā, "Mākslinieku nama" izstāžu zālē, kura ieguva toreizējā LMS valdes sekretāra, tēlnieka Ļeva Bukovska (1910–1984) u.c. mākslinieku, mākslas funkcionāru nosodījumu un netika atklāta, jo mākslinieku sniegums bija drosmīgs gan formveidē, gan tēlu izteiksmībā. Kā novitāte šajā ekspozīcijā tika uztverta arī ažūrā un kinētiskai mākslai tuvinātā Aivara Gulbja iespaidīgā, sarkani krāsotā trīs figūru kompozīcija "Perpetuum mobile" (1960–1969, patinēts ģipsis), kas sasaistās ar tam laikam aktuālo kosmosa izpēti.
Aivara Gulbja mākslā nozīmīgs sniegums ir arī mazo formu tēlniecībā gan 1969. gadā bronzā radītās kompozīcijās "Dūmi", "Ola" un "Ziemeļu pavasaris", gan vēlīnākā posma marmorā izkaltajos mazo formu darbos ar bronzas elementu iestiprinājumiem: "Ola I" (1995), "Acs" (1996), "Nāku, nāku" (2000) u.c., kurās tiek apliecināta izcila kompozīcijas un proporciju izjūta.
Latvijas tēlniecībā Aivars Gulbis sevi pieteica 20. gadsimta 60. gados ar darbiem, kuriem bija raksturīga ekspresija, lidojuma izjūta, telpiska atraisītība, abstrakcijai un modernisma stilistikai raksturīgā formveide, kas bija novitāte tā laika tēlniecībā un iekļāvās Eiropas un pasaules lakoniskajā un ekspresīvi vitālajā plastiskās mākslas tēlainībā. Gan profesionālie rosinājumi, gan dabas vidē gūtie iespaidi raisīja Aivara Gulbja interesi par ekspresīviem, telpā izvērstiem kompozīciju risinājumiem. Tas sākotnēji izpaudās metālkaluma ciļņos auļojošu zirgu atveidojumos, kā arī veidojot dekoratīvas lidojošās figūras "Mūzas" Valsts Rīgas Krievu drāmas teātra (tag. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) foajē noformējumam (1967, arhitekts Juris Monvīds Skalbergs (1935–2022), demontēta (1998) un 2019. gadā uzstādīta Krimuldas Tautas nama fasādē). Šobrīd Rīgas pilsētvidē apskatāms dekoratīvs cilnis (1969, kaparkalums, pie ēkas Pērnavas ielā 44, Rīgā) un "Dzīvības koks" (1983, arhitekti Andris Purviņš (1940–2010), Valērijs Kadirkovs (1939–1989), kaparkalums, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca "Gaiļezers").
Saistošu epizodi Aivara Gulbja radošā veikuma kopainā iezīmēja sadarbība ar tēlniekiem Artu Dumpi un Oļegu Skaraini (1923–2017), radot atraisīti komponētus, dokumentālus ģipša ķermeņa daļu atlējumus. Visus trīs autorus vienoja interese par eksperimentiem ar formu, materiāliem, un vēlme vienmēr meklēt netradicionālus risinājumus, svaigas idejas, kas plašākai sabiedrībai bija vērojamas izstādēs: "Jubilejas krēsls" (1983), "Ola" (1988), "Tronis ir brīvs" (1994), "Veļ Sīzifs …" (2001).
Aivars Gulbis memoriālajā tēlniecībā ieviesa jaunu izpratni par skulpturālo tēlu izteiksmi. Ja līdz tam, galvenokārt, Latvijas tēlniecībā kapos bija saldsērīgi statiski vai kustībā nedaudz atraisītāki tēli, tad Aivars Gulbis ieviesa romantizētu patosu ar dinamisku formu: tapa barokalizētā lidojoša figūra "Revolūcijas mūza" (1971, arhitekts Ivars Strautmanis (1932–2017), bronza, šūnakmens, Raiņa kapi Rīgā) un kompozīcija ar virtuozā tēla traktējumu un uzirdināto faktūru, stilistiski inovatīvais, telpiski atraisīti modelētais rakstnieka Viļa Lāča kapa piemineklis (1974, arhitekts Juris Monvīds Skalbergs, bronza, granīts, I Meža kapi, Rīga).
Aivars Gulbis guva panākumus oficiāli rīkotos konkursos un saņēma nozīmīgus pasūtījumus. Rīgas pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem konkursā (1976) bija iesniegti 33 projekti, žūrija izvēlējās apvienot divus: tēlnieka Ļeva Bukovska, mākslinieka Alekseja Bugajeva (1937–2009), arhitekta Ermena Bāliņa (1933–1995) metu un tēlnieka Aivara Gulbja, arhitektu Edvīna Vecumnieka, Viktora Zilgalvja (1929–2008) projektu, un pieminekļu ansamblis tika realizēts 1985. gadā.
"Diemžēl Aivara Gulbja ieceri parādīt Mātes Dzimtenes tēlu ar bērnu paceltās rokās Kultūras ministrijas žūrijas komisijas vadība neļāva īstenot. Tas būtiski mainīja veidojuma satura jēgu – bez slīpētā, bronzā izpildītā bērna figūras sievietes rokās, kas simbolizētu neatkarīgu stāju, daudz uzskatāmāk dominēja sveicinājuma žests," komentē Latvijas Mākslinieku savienība.
Pieminekļu ansamblis tika demontēts 2022. gadā.
Aivars Gulbis bija LMS biedrs kopš 1962. gada. Mākslinieks bijis Latvijas Mākslinieku savienības valdes loceklis (1965–1987), veicis tās sekretāra pienākumus, vadījis LMS Tēlnieku sekciju (1962–1987), Latvijas Tēlnieku apvienību (kopš 1987). Aivars Gulbis bija iekļauts LMS Mākslas dienu komisijā (no 1960), LPSR Mākslas fonda valdē (no 1962), kombināta "Māksla" Mākslas padomē, LPSR Kultūras ministrijas Mākslas darbu ekspertu (1977) un Monumentālās tēlniecības (1984) komisijās. 1979. gadā Aivars Gulbis bija Pirmā Starptautiskā tēlniecības simpozija vadītājs LMS Jaunrades namā Dzintaros, Jūrmalā. 1983. gadā saņēma LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu.
Tēlnieka mākslas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Valsts Tretjakova mākslas galerijā (Maskava, Krievija), citos muzejos un arī privātās kolekcijās.
Tēlnieka Aivara Gulbja mūžs ritējis radošu personu lokā – dzīvesbiedre Agija Sūna, ilggadēja mākslas galerijas "ASūna" vadītāja, meitas – gleznotāja Madara Gulbis, stikla māksliniece Bārbala Gulbe, dēls – Kristaps Gulbis.
