"Mani interesē plašas sabiedrības iepazīstināšana ar mākslu, liekot cilvēkiem saprast tās lomu tajā, kā mēs saprotam pasauli. Šis ir mans galvenais mērķis. Otrs ir tādu aktuālu un interesantu kuratorisku jēdzienu attīstīšana, kuri spētu savest māksliniekus vienkopus, lai radītu kolektīvu naratīvu.
Man ir arī ļoti svarīgi iedvesmot savus kolēģus un skatītājus.
Mani interesē mākslas izglītojošo potenciāla lietošana praksē, jo uzskatu, ka māksla sevī nes ārkārtīgi daudz lietderīgu zināšanu. Šīs zināšanas bieži vien netiek līdz galam izprastas un ir nenovērtētas, īpaši no valstu valdību un ministriju puses. Uzskatu, ka mans uzdevums kā kuratorei ir mēģināt mākslu padarīt pieejamu, izvairoties no populisma, un paplašināt publikas iztēles robežas, iemācot skatītājiem, kā interpretēt un saprast laikmetīgo mākslu. Man bieži šķiet, ka cilvēki, nonākot saskarsmē ar laikmetīgo mākslu, sagaida, ka tai jābūt saprotamai pašai par sevi. Manuprāt, tas ir nepareizs priekšstats, jo visiem mākslas veidiem nepieciešama kaut kāda izglītība.
Lai iemācītos interpretēt mākslu, nepieciešama izglītība. Lai spētu novērtēt kādu klasiskās mūzikas skaņdarbu vai operu, arī. Jebkura laikmetīgās kultūras darba novērtēšanai nepieciešama izglītība.
Ir jānoskatās daudz filmu, lai saprastu, kas ir laba filma. Tas pats attiecas arī uz laikmetīgo mākslu. Tas, ko vēlos teikt, ir, ka cilvēkiem nevajadzētu izvairīties no laikmetīgās mākslas tikai tāpēc, ka tā viņiem nešķiet uzreiz saprotama.
Vēl mani saistībā ar mākslu iedvesmo tas, ka tai piemīt spēja stimulēt iztēli attiecībā uz sociālo sfēru. Mākslai piemīt spēja paplašināt mūsu pasaules izpratni un kritizēt dažādus priekšstatus un aizspriedumus, kas mums piemīt. Manuprāt, mākslai ir bijusi milzīga loma cilvēces vēsturē, un šodien šī ietekme ir vēl lielāka.
Mūsdienās mums šķiet, ka dzīvojam atvērtā sabiedrībā, pār kuru valda caurskatāms režīms, kamēr patiesībā notiek gluži pretējais – mūsu naratīvi ir valdību un korporāciju varā.
Uzskatu, ka māksla spēj palīdzēt apspiestiem vai novārtā atstātiem naratīviem, un šis attiecas gan uz mūsdienās pastāvošajiem, gan arī vēsturiskajiem naratīviem. Mākslai arī piemīt spēja kritizēt atsevišķas valdošo varu sagrozītas patiesības, izceļot šīs patiesības gaismā.
Lai māksla spētu eksistēt, tā jārada brīvības apstākļos
Lai māksla spētu eksistēt, tā ir jārada brīvības apstākļos. Protams, ja šie apstākļi nepastāv vai, ja māksla ir spiesta kalpot citam mērķis, kā tas bija, piemēram, padomju okupācijas laikā, kad māksliniekiem bija pienākums būt mākslinieku savienības biedriem, vai jārada glorificēti Staļina, Ļeņina vai pastāvošā režīma portreti. Skaidrs, ka māksla šādos apstākļos uzplaukt nevar. Tomēr, ja šādu represiju nav, jā, māksla var būt brīva, un es ticu, ka laikmetīgā māksla, kā arī citi mūsdienu mākslas veidi, ir pēdējais vārda brīvības bastions, kuru korporācijām vai valdībām vēl nav pilnībā izdevies padarīt par preci. Ja mākslinieki nevēlas piederēt šai sistēmai – komerciālās mākslas pasaulei –, viņi var būt brīvi. Tā ir viņu brīva izvēle, cik lielu brīvību viņi vēlas.
Būt māksliniekam, kā jums zināms, nav viegli. Māksliniekiem arī jāpelna iztika, kas nozīmē, ka šajās pārdomās par brīvību iezogas finansiāli apsvērumi.
Lai izdzīvotu, māksliniekiem ir nepieciešamas mākslas galerijas, un šīs galerijas bieži vien pieprasa, lai šie mākslinieki radītu komerciālus darbus, lai arī viņi patiesībā vēlas nodarboties ar ko citu. Tās ir sarežģītas attiecības, bet, jā, es ticu, ka mākslinieki ir brīvi, vismaz Rietumos, ja vien viņi neizlemj pilnībā pakļauties komercsistēmai.
Vai māksla var būt apolitiska? Domāju, ka, visticamāk, var, bet pareizā atbilde drīzāk ir tāda, ka viss ir politisks. Pat tad, ja mākslinieks izlemj radīt apolitisku darbu, tas tik un tā netieši būs politisks, jo šis darbs kļūs par apgalvojumu, kurā autors pauž politisku apātiju.
Es ticu, ka mākslas pienākums nav būt politiskai – mākslinieki var darīt, ko grib. Vai viņus interesē pagānisms vai maģija, vai kriptiska, abstrakta māksla, vai blīvs konceptuālisms – māksliniekiem nav nekāda pienākuma radīt ko konkrētu. Viņi var radīt, ko grib, un tā tam būtu jābūt.
Personīgi mani interesē māksla, kas tiecas mijiedarboties ar pasauli un sabiedrību, kurā dzīvojam. Mani interesē sociāla, ekonomiska vai politiska rakstura kritika, un mani interesē mākslinieki, kuri raugās uz esošo pasaules stāvokli ar kritisku aci un veic smalkāku analīzi nekā vairums mediju. Manuprāt, visinteresantākie mākslas darbi rodas iepriekšminētajā teritorijā. Gribētu pārfrāzēt viena biennāles dalībnieka – Trevora Peglena – sacīto: “Man interesē reaģēt uz laiku, kurā dzīvoju.” Šis ir tas, ko cenšos darīt kā kuratore. Mēs uz tagadni parasti nelūkojamies kā uz vēsturisku laikposmu, taču jāatceras, ka kādu dienu tas par tādu kļūs.
Kā kuratore es cenšos raudzīties uz tagadni kritiski.
Vizuālajās mākslās mūsdienās ietilpst visai daudz virzienu – tās vairs sevī neietver tikai gleznas vai skulptūras, un darbu studijā. Tagad tās nereti ietver arī pētniecību, uzstāšanos, starpdisciplinārus darbus, kur satiekas dažādi mediji. Skaņa tai skaitā. Tās ietver arī lekcijas kā uzstāšanās. Kad es lietoju vārdu “māksla”, es domāju par visām šīm lietām, jo tas ir tas, kas ietilpst manā “mākslas” definīcijā.
Robežas starp mākslām kļūst aizvien neskaidrākas, bet bieži nākas secināt, ka vizuālie mākslinieki, kuri strādā ar mūziku vai skaņu, rada darbus, kuri izskatās pēc mākslas vai var tikt pieredzēti kā māksla. Dokumentālās filmas, manuprāt, ir mākslas veids. Dokumentālas filmas veidošanas procesā ir šādas raksturiezīmes. Tomēr tas nav mākslas objekts tādā pašā nozīmē, kādā īsfilma vai eksperimentālā īsfilma tiek uzskatīta par mākslas darbu. Dokumentālu filmu ir paredzēts skatīties kinoteātrī, savukārt būtu grūti iedomāties tādu mākslas izstādes apmeklētāju, kuram pietiktu pacietības mākslas galerijā noskatīties pusotru stundu garu filmu. Runa nav tikai par darba formu – jāņem vērā arī vide, kurā to izstāda un skatās. Manuprāt, vai mums tas patīk vai ne, mākslu parasti izstāda ēkās, kuras parasti taisītas no ķieģeļiem un javas – mākslas izstāžu galerijās, muzejos, reizēm arī īslaicīgās telpās, kā tas ir, piemēram, Rīgas biennāles gadījumā, un šo mākslu paredzēts patērēt tikai īsu brīdi. Mūzikas koncerts ir kaut kas ļoti atšķirīgs no muzikālas performances mākslas izstādes kontekstā. Manuprāt, ja cilvēkam piemīt kaut mazums saprāta, tad viņš spēj šo atšķirību saredzēt un saprast. Domāju, ka definēt sīkāk to nav nepieciešams.
Mākslā ir vieta skaistumam
Uzskatu, ka mākslā viennozīmīgi ir vieta skaistumam, turklāt šī skaistuma šobrīd ir par maz.
Kāda nesaprotama iemesla dēļ mākslinieki kādā brīdī izdomāja, ka, ja viņi centīsies radīt kaut ko skaistu, tas paredzēs to, ka šis darbs būs kaut kas virspusējs, un es šim pilnībā nepiekrītu.
Manuprāt, šeit vainojami reakcionāru aizspriedumi. Ar skaistumu pašu par sevi nav gana, tā ir tiesa. Tam jāiet līdztekus ar zināšanām, pētniecību vai kaut kādu devu virtuozitātes – es gribētu izvairīties no apzīmējuma “tehniskas iemaņas” -, vai radošu interpretāciju vai filtrēšanu, vai kādas idejas vizualizēšanu. Mēs runājam par vizuālajām mākslām: ja tu uzņem ārpasaules fotogrāfiju, kurā pasaule redzama tieši tāda, kāda tā ir, šī fotogrāfija ir realitātes spogulis vai reprezentācija. Tas obligāti neparedz, ka tā ir māksla. Māksla ir process, kurā realitāte tiek filtrēta caur mākslinieka prātu un skatījumu, izveidojot nedaudz sagrozītu vai citādāku vizuālu rezultātu. Tā es raugos uz mākslu. Māksliniekam kaut kas ar šiem realitātes atspoguļojumiem ir jāizdara, vienalga, vai šīs fotogrāfijas viņš vai viņa ir uzņēmis pats, vai tās ir atlasītas. Man bieži jautā: kādi ir kritēriji, pēc kuriem tu izvēlies māksliniekus, gatavojoties izstādei? Man interesē mākslinieki, kuri spēj kombinēt spēcīgu sociālpolitisku pieeju vai labas pētniecības spējas, vai oriģinālu vai radošu vizuālu stilu ar kādu konkrētu estētikas formu. Tam nav jābūt nekam skaistam, tam ir jābūt pārsteidzošam. Tam ir jāatšķiras. Tomēr jāuzsver, ka man nav nekādu iebildumu pret skaistumu tiktāl, ka tas nav skaistums skaistuma pēc.
Kad es saku "skaistums skaistuma pēc", iedomājieties skaistu sievieti vai vīrieti – ja šai personai ir vienkārši skaista seja, ar to nepietiek. Aiz šīs sejas ir jābūt kaut kādam saturam. Tāpat raugos uz mākslu.
Man jāsaka, ka izturos visai kritiski pret tiem diskursiem, kuri nāk no politiski kreisā gala, pie kā es arī pieskaitītu sevi pašu. Tur ir zināma, teikšu tā, – stingrība attiecība uz to, kā mums būtu jāsaprot māksla. Mākslai jābūt sausai, nopietnai, tā nedrīkst jokot, tai jābūt “skaidrā”, tā nedrīkst būt pārāk krāsaina, un man šķiet, ka šī pieeja ir pārāk barga. Daudzi cilvēki, tai skaitā mani kolēģi, kuri uzskata sevi par sociāli un politiski aktīviem cilvēkiem, tā uzskata, bet es tam nepiekrītu. Manuprāt, mākslā ir un vajadzētu būt vietai skaistumam, turklāt šis diskomforts, ar kuru mēs sadzīvojam profesionālajā laikmetīgajā mākslā, attiecībā uz skaistumu ir aizspriedums, kas vēršas arī pret humoru, rotaļīgumu vai emociju paušanu. Mākslā tagad nevar runāt par emocijām, jo to uzskata par sīrupu – tas būs pārāk romantiski. Domāju, ka no šiem mītiem vajadzētu atbrīvoties, un šie pārpratumi ir jāapstrīd.
Humors, piemēram, ir inteliģences pazīme – jūs pazīstat kādu stulbu cilvēku, kuram piemīt humora izjūta? Es nepazīstu.
Savukārt, rotaļīgums ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Mākslā vajadzētu būt vairāk vietas skaistumam, rotaļīgumam, humoram, dažādiem apvērsumiem. Un es nerunāju par politkorektu pieeju, kur mēs mākslu uzskatam par kaut ko svētu, trulu, sausu un tik nopietnu, ka tas tai beigās nāk par skādi. Protams, mākslai jābūt nopietnai. Man šķiet, ir kāds liels pārpratums konceptuālās mākslas sakarā, kas tika izfiltrēts caur Savienotajām Valstīm un tad atkal atgriezās Eiropā. Marsels Dišāns – konceptuālisma kustības autors – bija jokdaris. Viņam bija lieliska humora izjūta, tomēr man ir personīga hipotēze, ka viņa aizsāktā konceptuālisma tradīcija kādā brīdī tika pārprasta.
Mums jāatgriežas pie viņa rotaļīgā un nerātnā skata uz mākslu. Tai pašā laikā man arī šķiet, ka mēs šobrīd slīkstam politkorektumā. Jāpiebilst, ka ar to nedomāju, ka mums nevajadzētu cienīt minoritāšu tiesības vai LGBTQI, vai citu rasu pārstāvju un traumatizētu cilvēku tiesības. Latvijā, piemēram, ir ļoti daudz cilvēku, kurus padomju okupācija ir traumējusi.
Vienmēr jāsaprot konteksts, kurā grasies strādāt, lai spētu atpazīt un izturēties pret jūtīgām tēmām ar tam atbilstošo cieņu.
Tomēr, no otras puses, Savienotajās Valstīs šobrīd risinās debates, kuras palēnām virzās arī uz Eiropu, lai gan es ceru, ka šo pasaules daļu tās tā arī nesasniegs. Arguments, par kuru runāju, ir šāds: ja tu neesi melnādainais, tad tev nav tiesību runāt par melnādainajiem; ja tu neesi transpersona, tu nevari runāt par transpersonām. Tiek uzliktas robežas tam, par kādām tēmām drīkst runāt. Ir daudz šādu cenzūras gadījumu, pat tādi, kur mākslinieki liek citiem māksliniekiem iznīcināt savus darbus.
Vispopulārākais šāds gadījums notika Vitnejas biennālē, kur tika izstādīta baltādainās mākslinieces Danas Šucas glezna, kurā attēlots četrpadsmit gadus vecs Emets Tills – zēns, kuru nogalināja Savienoto Valstu pilsonisko tiesību kustības laikā. Zēna māte tolaik izlēma noturēt bēres ar atvērtu zārku, un Dana Šuca izlēma uzgleznot šo vēsturisko ainu. Cita māksliniece vārdā Hanna Bleka par šo uztaisīja lielu traci, sakot, ka glezna jāiznīcina, atsaucoties uz to, ka Dana Šuca ir baltādaina māksliniece, tādēļ viņai nav tiesību runāt par melnādaino cilvēku sāpēm, kas ir absurdi, jo pilsonisko tiesību kustībā piedalījās arī daudz baltādainu cilvēku, un, ja vēlamais gala rezultāts ir maza cilvēku grupa, kurai ir ekskluzīvas tiesības runāt par savām problēmām, tad šai grupai būs ļoti, ļoti tuvredzīgs un šaurs skats uz pasauli.
Šis ir tas politkorektums, par kuru runāju, un tas eksistē arī mākslas pasaulē. Mums visiem jābūt vieniem un tiem pašiem kreisiem uzskatiem, un jebkurš, kurš novirzīsies no šīs normas, tiks izmests. Man šķiet, no vienas puses mums jābūt ļoti iejūtīgiem, bet no otras mēs nedrīkstam baidīties paust savu viedokli, turklāt baidīties paust atšķirīgus viedokļus, kuri varētu novest pie lietderīgas un veselīgas debates ar cilvēkiem no pretējas nometnes. Tas ir mākslas uzdevums īstas brīvības apstākļos.
Māksla un komercija
Es katrā ziņā neesmu nedz pareģe, nedz Delfu orākuls, lai arī zināma radniecība ar tiem man varbūt ir. Ļoti grūti teikt. Protams, uzskatu, ka digitālo un virtuālo tehnoloģiju iespējas turpinās ietekmēt to, kā tiek radīta māksla. Īpaši jaunu cilvēku vidū. Tomēr jāsaka, ka tā saucamā postinterneta māksla uz mani nekādu labu iespaidu nav atstājusi. Es to redzu nemitīgi, un man tas viss izskatās vienādi – pēc reklāmas. Domāju, ka redzēsim vairāk starpdisciplinārus darbus, kur mūsu jau apspriestās robežlīnijas kļūs vēl neskaidrākas. Mākslas nākotne ir arī lielā mērā atkarīga no tā, kas notiks publiskajā sfērā.
Ja viss ies tādā virzienā, kādā šobrīd dodas Savienotās Valstis, un Eiropa pieļaus to pašu kļūdu, pieņemot amerikāņu neoliberālo modeli, kas pēc būtības paredz mākslas privatizēšanu, un atstās muzejus bagātu kolekcionāru, uzņēmēju un pilnvaroto komiteju rokās, tad māksla kļūs komerciālāka un aizvien vairāk atgādinās preci.
Tā kā privātā sektora loma kļūst tikai lielāka, mākslas nodarbošanās kļūst mazāk interesanta, un tas ir savādi, ņemot vērā, ka kolekcionāriem mūsdienās vēl aizvien ir visai tradicionālas gaumes. Viņiem patīk kolekcionēt objektus – gleznas un skulptūras, kuriem, cerams, pieaugs vērtība. Vismaz tā rīkojas vairākums. Diemžēl Eiropa šobrīd ir pašreizējās labklājības un kultūras sistēmas, kurā esam dzīvojuši, izjaukšanas procesā. Pēckara ērā valdības uzskatīja, ka viņiem ir pienākums atbalstīt kultūru, tai skaitā vizuālās mākslas, taču, saglabājot, tā saucamo “rokas stiepiena attāluma” principu, proti, finansējot mākslu un kultūru, taču neiejaucoties tās saturā.
Ņemot vērā, ka ekonomika šobrīd piedzīvo grūtu brīdi un Eiropa veic dažādus taupīšanas pasākumus, finansējums kultūrai tiek ievērojami samazināts.
Šis konteksts ir ļoti būtisks, lai saprastu, kāda būs mākslas nākotne. Vai tā būs kritiska, eksperimentāla un brīva nākotne, kas veicina un pieņem jaunas idejas? Vai tā būs nākotne, kas ir pakļauta tirgus noteikumiem? Visiem kultūras veidiem nepieciešams atbalsts, un naudai no kaut kurienes jānāk, bet mana doma ir tāda, ka, ja nauda nāks tikai un vienīgi no privātā sektora, iznākums būs visai problemātisks. Man nav nekādu iebildumu pret privātu finansējumu kā tādu, protams ne – Rīgas biennāli ir atbalstījuši privāti sponsori, bet tas netika darīts ar ārējiem nosacījumiem, liedzot māksliniekiem brīvību. Tādēļ, ja finansējums turpinās nākt no privātā sektora, turklāt nepastāvot nekādiem komerciāliem nosacījumiem, mēs varam cerēt uz dažādu, atvērtu un eksperimentālu mākslas nākotni, kura nevairās no atšķirīgā.
Savukārt, ja uzvarēs tirgus, mēs redzēsim daudz šaurāku mākslas definīciju, kuras saturs, kā minēju, spēlēs pēc tirgus nosacījumiem. Runājot par formu, jā, domāju, ka būs daudz vairāk uzstāšanās mākslas, kur tiek iesaistīti skatītāju ķermeņi, un pieeja kopumā būs sensoriskāka, daudz vairāk domas veltot arī videi, kurā mākslas darbs tiek izstādīts, lai pieredze, kurā skaties uz gleznu, tomēr atšķiras no vienkāršas skatīšanās uz bildi pie sienas.
Skaņas, jūra un citas patikšanas
Daudziem ir bail zaudēt redzi, bet, manuprāt, zaudējot dzirdi, tu pārrauj saikni ar pasauli. Skaņai ir milzīga nozīme manā dzīvē.
Es sāku katru dienu, klausoties mūziku. Man patīk ļoti dažāda mūzika – džezs, klasiskā mūzika, arī reps un hip-hops, elektronika, garāžroks, house… Man arī ļoti patīk dejot. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez mūzikas. Es varbūt nāku no vizuālās mākslas nozares, bet, manuprāt, tā kultūras forma, kura, iespējams, var fundamentāli iekustināt cilvēkus, es pat teiktu – primitīvos, instinktīvos veidos, ir mūzika. Reizēm gadās arī raudāt, klausoties kaut ko ļoti skaistu.
Mana mīļākā skaņa ir mazā ausainā pūcīte (angliski – scops owl) un tā ir, iespējams, visraksturīgākā nakts skaņa. Tā dzirdama tikai naktīs, Grieķijā, vasarā.
Patiesībā tur bija dzirdamas divas skaņas: viena ir pūce, bet līdztekus šai skaņai zemākā frekvencē ir vēl viena, kas ir mana otra mīļākā skaņa – cikādes. Tās savukārt skan pa dienu, kad Grieķijā ir ļoti karsti. Šīs skaņas man atgādina par mājām, par vasaru Grieķijā, kas, starp citu, grieķiem ir svēta. Šī ir mana mīļākā skaņa. Bet, lai sadzirdētu un izbaudītu šo skaņu, nepieciešams klusums. Mūsu dzīvēs parasti nav daudz klusuma, un mēs no tā baidāmies – mums nepieciešams nepārtraukts troksnis, kas novērš mūsu uzmanību.
Reizēm gadās sēdēt cilvēku lokā, un sarunā piepeši iestājas klusums – to sauc par neveiklu klusumu. Man tas šķiet savādi, jo nav taču visu laiku jārunā.
Visiem nepieciešams klusums, un es nerunāju tikai par audiālu klusumu, bet arī par vizuālu. Klusumu no tehnoloģiskām ierīcēm, e-pastiem, datoriem un vizuāla stimula kā tāda. Klusums nav tikai akustisks, tas var būt arī vizuāls, un reizēm jāatpūšas arī no tā. Tas, protams, mūsdienu sabiedrībā nav viegli, bet tas ir jautājums par katra izvēlēm – cik daudz trokšņa kurš savā dzīvē var paciest, un es to domāju gan fiziski, gan metaforiski.
Man daudzējādā ziņā patīk ūdens un jūra. Domāju, ka varbūt iepriekšējā dzīvē biju zivs.
Man ļoti patīk peldēt, braukt ar velosipēdu, iziet pastaigās pa dabu. Arī mūzika ir labs veids, kā uzlādēju baterijas. Man patīk kino, tai skaitā filmas ar sarežģītu saturu – arī tas mani uzlādē. Man patīk lasīt, gatavot, pavadīt laiku ar draugiem, iedzert un dejot.
(Ar Katerinu Gregosu sarunājušies Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics, tekstu tulkojis Oskars Jansons)
