Kultūras Rondo

LNSO aicina iz Baltijas simfoniskā festivāla koncertiem

Kultūras Rondo

"Skultptūru mežs": Muzeju krātuvē var skatīt pasaulslavenu tēlniecības darbu kopijas

Kristians Brekte: Mani interesē tumsas puse, veļu laiks un latviskā identitāte

Mākslinieks Kristians Brekte: Svarīgākais ir veselīga attieksme pret bailēm

Cilvēki ir piemirsuši, ka “tā kaulainā” stāv blakus, spriež mākslinieks Kristians Brekte, tāpēc savos darbos viņš cenšas atgādināt, ka nekas nav mūžīgs. Mākslinieka jaunākā izstāde “Asins lietus” galerijā “Istaba” būs skatāma no 31. oktobra līdz 21. novembrim.

Nekas nav mūžīgs

Jaunajā izstādē redzamie oriģināldarbi, kuri līdz šim nav tikuši publiski izrādīti, apkopo vizuālo atšifrējumu apgādā “Liels un mazs” izdotām trim Māra Runguļa spoku grāmatām, “Pastaiga mirušo pilsētā” (2016), “Trīs nāves Mārtiņdienā” (2018) un “Asins lietus” (2020). Brekte veidojis īpašu tēlu sistēmu, kas vienlīdz pilntiesīgi uztverama gan sasaistē ar Runguļa rakstīto stāstiem, gan arī neatkarīgi no tiem.

Ar šī brīža dzīvi un izstādes tematiku mākslinieks aicina nevilkt paralēles. 

"Laiks ir tāds, kāds ir, un tādā ir jādzīvo. Man liekas, ka svarīgākais ir veselīga attieksme pret bailēm. Manos darbos vairāk ir humors un ironija, kas palīdz grūtajos brīžos," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" atzīst Kristians Brekte.

Raksturojot sava rokraksta veidošanos, Brekte atzīmē interesi par tumsas pusi, uzsverot, ka cilvēkiem nepieciešams to neaizmirst: “Es domāju, ka apzināti es viņu neesmu strukturēti kopis, bet mani interesē tieši tā tumsas puse, bet tas ir tāpēc, ka mūsdienās cilvēki vienkārši ir piemirsuši par to, ka tā kaulainā stāv blakus. Tur ir kaut kāda rutīna iestājusies. Tas viss ir maziņš atgādinājums par to, ka nekas nav mūžīgs. Man liekas, ka to vajag atgādināt cilvēkiem.”

Lai arī izstāde “Asins lietus” tiks atklāta 31. oktobrī – Halovīna vakarā –, Brekte aicina drīzāk novērtēt un kopt latviešu tradīcijas, gan kapu svētkus, gan veļu laika specifiku: “Otrs, kas mani interesē, ir veļu laiks un latviskā identitāte.

Es nesaku neko sliktu par Halovīnu, bet man liekas, ka vajag kopt mūsu senču tradīcijas.

Un pabarot tos garus, lai viņi nākamajā gadā viņi nenestu baciļus uz mājām, jo, ja tu ar viņiem labi sadzīvo, tad viņi tevi nākamajā gadā netraucē.”

Kristiana Brektes personālizstāde “Asins lietus”

Spoku stāstu grāmatas – liela atbildība

Brektes ilustrācijas ir tapušas dažādās tehnikās: grafikas dobspiedumi aukstās adatas tehnikā, ar kuru mākslinieks strādā jau kopš 2014. gada, un zīmējumi ar tušu un spalvu. Brekte skaidro, ka grafikas dobspieduma tehnika darbiem piešķir papildu dramatisma efektu: “Sausā adata ir viena no dobspiedes tehnikām, kurā Fransisko Goijam ir grafikas sērijas. Principā, tajā iespaidā es arī sāku strādāt ar to grafikas tehniku 2014. gadā, kad uztaisīju “Survival Kit” izstādi “Mazās bailes”. Pēc pāris gadiem mani uzrunāja taisīt Rungulim pirmo spoku grāmatu “Pastaiga mirušo pilsētā”, kas man likās liela atbildība, jo esmu uzaudzis ar iepriekšējām spoku grāmatām, kuras es vēl atceros, tās uz mani atstāja lielu iespaidu.

Tad es arī sapratu, ka es ilustrācijas taisīšu dobspiedē, jo tās sanāk pat vēl baisākas un tur var gleznieciski izslaucīt kaut kādas vietiņas.

Es to nedaru cinka plāksnītēs, bet organiskajā stiklā. Tur sanāk mazāki novilkumi, kuri nav iespējami lielā tirāžā, jo viņi paliek nekvalitatīvi. Bet, tā kā man nav intereses taisīt lielu tirāžu, tad es novelku augstākais vienu līdz četriem novilkumiem.”

Trešās un visnesenākās spoku grāmatas, kura devusi savu vārdu izstādei, “Asins lietus” mākslinieciskais risinājums atšķiras no iepriekšējām, jo mākslinieks zīmējumus ir veidojis ar tušas spalvu. Brekte atklāj, ka izstādē būs apskatāmi darbi abās tehnikās: “Tad šī nākamā grāmata atšķirsies, nebūs dobspiede, bet izstādē varēs redzēt gan pirmās un otrās grāmatas, gan arī jaunos tušas darbus ar spalvu.” Šo grafikas oriģināldarbu sērija līdz šim vēl nav tikusi publiski izrādīta.

Pakārtots jūtām

Kristians Brekte savu māksliniecisko darbību ir izvērsis dažādās tehnikās, sākot no glezniecības līdz mūzikai projektam K+M+B ar Modri Svilānu un Māri Butleru. Savus mākslinieciskos meklējumus dažādos žanros Brekte apraksta gan kā jūtu vadītus, gan arī kā izaicinājumus: “Es visu pakārtoju tam, kā es jūtu gan teātrī, gan glezniecībā, gan objektos, gan tagad pusotru gadu mēs ar Modri Svilānu un Māri Butleru arī muzicējam. Kaut kur jau tā nelielā tumsas puse ir, un es vokāli lasu Strauberga buramvārdus, jo ar tiem es esmu pēdējos gados iepazinies.

Bet par tām tehnikām, es viņas mainu, lai man pašam nebūtu garlaicīgi, jo man patīk ar viņām strādāt.

Es nevarētu visu laiku gleznot – atlaist ar otu, lieliem triepieniem. Tā var forši izārdīties. Bet tas pats grāmatas formāts – ir vajadzīga pacietība un protams sevi mazliet jāpiespiež, lai sāktu strādāt. Adatu vīli noasināt, lai sāktu kasīt, Tas ir diezgan ilgs laiks, bet es zinu, ka gala rezultāts būs labs, pat izcils.”

Iedvesmas avots – tetovējumi

Mākslinieks arī stāsta, ka vēl viens iedvesmas avots “Asins lietus” spoku stāsta ilustrācijām ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) muzejā apskatāmie tetovējumu paraugi, kuri apkopoti no 1921. līdz 1942. gadam. Tie 2018. gada novembrī tika izstādīti kuratores Ievas Lībietes veidotajā izstādē “Ādas”. Tetovējumi piederējuši cilvēkiem, kuriem nav bijuši piederīgie, un kuru ķermeņus pēc nāves aizveda uz Anatomikumu, lai tos izmantotu studentu apmācības procesā. Pārzīmējot tetovējumus, Kristians Brekte sadarbībā ar Aleksandru Breži veido RSU Anatomijas muzeja izdevumu, kuru paredzēts izdot līdz ar muzeja atklāšanu.

Tomēr tetovēšanas tematika māksliniekam ir interesējusi vēl pirms Anatomijas muzeja izdevuma izveides. Viņš skaidro: “Es jau pirms tam esmu interesējies par tetovēšanu un reizēm aptetovēju savus draugus. Pirms tam jau biju diezgan daudz pētījis. Ir tāds Dansings Baldajevs, kurš ir apkopojis “Russian Criminal Tattoo” – četru grāmatu izdevumu, kuru viņš pats ir ilustrējis. Padomju laikā braukājis uz ieslodzījuma vietām un forši sadraudzējies ar tiem “zekiem” un tām kriminālajām autoritātēm.”

Mākslinieks arī norādīja, ka šādu tetovējumu apskate parāda ne tikai neparastas kompozīcijas un tēmas, bet arī raisa dažādus jautājumus par to izveidi un tehniku: “Rodas jautājums, kā tad viņi to darīja? Tas noteikti ir veidots ar to “stick and poke” tehniku, ar vairākām adatām, kuras tiek mērcētas tušā, vai tas ir sarkanais cinobrs, vai “Berlīnes zilums”, kas īstenībā ir veļas zilinātājs, vai šaujampulveris, vai ogle. Tur ir vesela zinātne apakšā, kā pagatavot to krāsu.

Tās lietas mani saista. Es nekam neķeros klāt, ja es neesmu mazliet veicis izpēti.

Pētot lietas vai interesējoties, vienmēr var atrast tās lietas, kas tevi max interesē, un man uzreiz ir viegli strādāt. Man liekas, ka RSU būs ļoti laba grāmata sanākusi.”

Izstāde “Asins lietus” norisināsies galerijā “Istaba” no 31. oktobra līdz 21. novembrim. Izstādes kuratore ir Auguste Petre.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt