Mākslas vingrošana

Profesionāļu saruna par būtiskām vizuālās mākslas tēmām

Mākslas vingrošana

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nākotne

Kristaps Zariņš un Inga Šteimane sarunā par to, ko mūsdienās nozīmē mācīties mākslu

Māksla ir atvērta rēta. Saruna ar gleznotāju un LMA rektoru Kristapu Zariņu

Māksla ir kā hameleons, uzskata gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektors Kristaps Zariņš, spriežot, ka mainoties sabiedrībai, mainās arī māksla: “Ja sabiedrība pieprasīs mākslas klātbūtni un tā sabiedrība jau arī būs savādāka, viņa vairs, teiksim, neēdīs maizi, bet tableti, tad arī māksla būs kā tablete.”

Mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes un Kristapa Zariņa sarunā – par to, ko mūsdienās nozīmē mācīties mākslu, par mākslas būtību, pārmaiņām Latvijas Mākslas akadēmijā un 28. janvārī pulksten 16.00 gaidāmo lekciju, kas tapusi sadarbībā ar Centrālo Sentmārtinas koledžu Londonā.

Inga Šteimane: Kad nupat izsludināja vakcinēšanos, bija saraksti – pirmais, otrais, septītais –, kuros minēja tautsaimniecības nozares, bet nekur, arī retorikā, nefigurē kultūras nozare. Tas ir saprotams, jo tā ir tāda izmisuma glābšanas programma, un tomēr kaut ko liecina par trauslumu, kādā mēs, kultūras nozares darbinieki, atrodamies.

Kristaps Zariņš: Laimējies ir tiem, kuriem ir darbnīca un līdzekļi, lai var, piemēram, gleznotāja gadījumā, nopirkt, ar ko gleznot, krāsu, audeklu. Manā gadījumā, teiksim, nav asistenta (Rubensa gadījumā būtu savādāk), tāpēc es varu gleznot. Tas mani glābj no izmisuma.

Bet vai tas ir tautsaimnieciski nozīmīgi?

Tas ir visnotaļ nozīmīgi. Tāpēc, ka bieži pasaules muzeji pārdod kādu slavenu mākslas darbu, lai nosegtu kārtējos tēriņus. Arī ir mazāk cilvēku, kuriem ir psihiskas problēmas, – jo viņi var gleznot.

Arī mūsdienās ir daudz šo apgalvojumu par mākslas nozīmīgumu, mēs paši arī uzturam šo retoriku, un politiķi miera laikos arī, bet, tiklīdz ir krīze, tā ir pamats šaubīties par šī uzskata iezemējumu. Bet parunāsim par akadēmiju – salīdzinoši ar citām nozarēm pandēmijas laikā, iespējams, var likties, ka tieši mākslas izglītībai, kas balstās ļoti daudz individuālajā darbā, šis aizskārums nav tik liels. Kā pandēmija ietekmē mācību procesu mākslas augstskolā?

Es melotu, ja teiktu, ka neietekmē. Bet tas ir uzdevums mācībspēkiem: ātri mainīt to, kā uzdot uzdevumu, kā studentiem likt sajust klātienes siltumu, ne tikai apkures siltumu, bet pasniedzēja enerģiju. Pasniedzējs ir tā kā palaišanas mehānisms, kurš liek jaunajiem māksliniekiem iedziļināties tajā, ko viņi redz. Viņš liek iedziļināties krūzītes biezumā, nosakot, vai tas ir porcelāns vai fajanss. Viņš liek ieskatīties acīs – es nesen lasīju teikumu, ka acs zīlīte ir dvēseles atvērums. Nevis spogulis, bet tā kā caurums uz to, kas tev ir iekšā. Pasniedzēja uzdevums ir studentam iemācīt skatīties un pēc tam to analizēt, kā tagad saka, kritiski domāt.

Bet es vienmēr smejos: vai tu domā kritiski vai kaut kādīgi savādāk, labi, ka tu vispār domā!

Un tava koncepcija lielā mērā noteikti nosaka arī to, uz kurieni mūsu akadēmija virzās. Tās, ko redzam no ārpuses, manuprāt, ir ļoti interesantas un labas pārvērtības, jo akadēmijā atkal beidzot ir parādījies dārzs, kas ilgi bija aizaudzis, akadēmijā ir laba ēdnīca, es saprotu, veģetāra. Un, tas gan ir garāks process, bet visu brīvestības laiku ir veidojusies laba ārzemju sadarbība. Ir dažādi veidi, kā mūsdienās uzlūkot akadēmiju: konceptuālāks veids, kas vairāk pieslienas laikmetīgās mākslas izpratnei, un tāds vēsturiskāks veids, kurā māksliniekam ir jāapgūst dažādas tehniskās prasmes. Kas tev liekas būtiskāks?

Ir labi saprast jaunās straumes, bet ir labi analizēt šīs straumes, jo upes pali arī iztīra sārņus. Bet tas, kas ir svarīgi jaunajiem māksliniekiem, – būt sagatavotiem iziet ārpus akadēmijas sienām un nonākt tajā nežēlīgajā dzīvē, ko daži sauc par paradīzi, daži par elli. Būt drosmīgiem teikt savu pirmo radošo domu un nebaidīties no tā, kur tā doma aizvedīs (to neesmu es izdomājis, to teicis Brodskis).

Jo tikai liels mākslinieks ļaujas savas radošās domas vadīšanai.

Un tas iznākums ir tad tālāk Dieva ziņā, bet nevajag baidīties nezinot likt triepienu.

Bet Nīče savukārt par mākslu ir teicis tā, ka mākslinieka uzdevums ir pārvērst cilvēkus atpakaļ par bērniem. Vai tu tam piekrīti?

Es piekrītu tam, ka Pikaso bija bērna acis, jo bērns vēl nav sapratis ierobežojošos noteikumus un mākslā nav noteikumu, līdz ar to mākslinieks ir totāli brīvs.

Nesen noskatījos Tarantīno filmu “Reiz Holivudā” un tad nospriedu, ka es savā mākslā esmu pārāk nedrosmīgs.

Kadros neilgi pirms filmas beigām nav nekādu noteikumu, vai to drīkst rādīt, nedrīkst.

Mācību procesā vienmēr ir šī pretruna starp mākslas neierobežotību un mācību procesu, kurā mēs virzām topošu mākslinieku, kuram kaut kas par mākslu ir jāzina. Kas, tavuprāt, akadēmijā būtu jāuzzina par mākslu, lai pēc tam varētu radīt mākslas darbus?

Bieži esmu Saeimas komisijas sēdēs par izglītību, un reiz tika jautāts, kādām prasmēm ir jābūt padomju locekļiem jeb, kā es smejos, padomju varai. Tad es savā naivumā ieminējos, ka, manuprāt, viņiem ir jāzina sengrieķu valoda, un Izglītības un zinātnes ministrijas cilvēki paskatījās uz mani dziļā neizpratnē. Es domāju, ka ir jālasa laba literatūra, ko var ieteikt pasniedzējs, vajag, lai ir vēlēšanās atrasties mācību iestādē, kuru tu esi izvēlējies. Nav jābūt tā, ka tevi kāds nemitīgi baksta, jo viens no cilvēka uzdevumiem ir strādāt.

Ir jāmīl darbs, ko tu dari, neatkarīgi no tā, vai samaksa tevi apmierina vai neapmierina.

Tev pamatā ir jāmīl darbs, ko dari, un tad nav jautājumu, kad būs brīvdienas, tāpēc, ka darbs, ko tu mīli – tās ir brīvdienas.

Manuprāt, vienmēr mācību procesā ir pretruna starp to, kas ir vērtīgs sabiedrībai un kas ir vērtīgs mākslas procesam.

Ja mēs padomājam par Munku un tiem darbiem, kas ir redzami Oslo Munka muzejā, lielums priekš manis ir totāli garlaicīgi. Un tikai daži, teiksim, pieci mani uzrunā. Bet ir tādi mākslinieki kā Pikaso. Es arvien biežāk pētu to brīvības garšu, kas ir Pikaso darbos. Arī tā keramika – cilvēks ir tā kā tādā Holivudas kalniņu zemē, jo tur ir forma, krāsa, un tad ej nu saproti, vai tā ir jāanalizē kā glezna vai kā apgleznota keramika... Māksla ir tik sarežģīta un tik dažāda, un studentam ir diezgan grūti izvēlēties ceļu un it sevišķi apdāvinātiem studentiem, kuri varbūt tā kā Čurļonis tur raksta mūziku, dzeju, glezno, nepazust tajā. To var izdarīt tikai ar iekšēju disciplīnu. Tā kā Tīdemanis esot uzlicis cepuri un aizbēdzis no darbnīcas, lai nesamaitātu bildi ar vēl kādu krāsu pļecku.

Astoņdesmitajos gados, kad mēs mācījāmies akadēmijā, bija milzīgs konkurss, lai tur iekļūtu. Kā ir tagad, ņemot vērā šo neskaidro likteni, kāds māksliniekam seko tad, kad viņš ir beidzis akadēmiju? Respektīvi, nav šī valsts pasūtījuma un Latvijā mākslas tirgus ir ļoti mazs. Vai var pastāvēt tāds sociāls aspekts, ka jauni cilvēki mazāk izvēlas mākslinieka profesiju kā iekārojamu?

Es aicinu pasniedzējus nemitīgi domāt par visdažādākajām prasmēm, kas būtu jāapgūst jaunajam cilvēkam un kas viņam var palīdzēt dzīvē. Skaidrs, ka ir nepieciešamas tās digitālās prasmes – kā ielīst ekrānā ar cipariem – tāpēc, ka arī dakteriem ir vecā skola, kur griež, skatoties rētā, bet ir skola, kur griež, skatoties ekrānā. Un, cik man ir teikuši ķirurgi, šīm abām prasmēm ir jābūt tāpēc, ka ekrāns var saplīst, var notikt neparedzētais, ko ekrāns neparāda, un tad tev ir jāieskatās rētā.

Māksla būtībā ir atvērta rēta – tāpēc, ka viņa nemitīgi pulsē, viņai ir cilvēks jāievelk.

Māksla pamatā ir mainīga, un viņa ir kā hameleons. Ja sabiedrība pieprasīs mākslas klātbūtni un tā sabiedrība jau arī būs savādāka, viņa vairs, teiksim, neēdīs maizi, bet tableti, tad arī māksla būs kā tablete. Nu, tu apēd tableti, un tev ir māksla acu priekšā – kāpēc tā nevar būt?

Sākot ar 28. janvāri redzamākā veidā izpaudīsies projekts, kas ir sadarbība starp Latvijas Mākslas akadēmiju un Sentmārtinas koledžu Londonā, un tā ir sadarbība tieši studentu līmenī, apspriežot dažādas svarīgas, laikmetīgas problēmas: mākslas publiskais finansējums, politika un destrukcija attiecībā pret mākslu, māksla un aktīvisms, dzīvās skulptūras. Kā veidojās šī sadarbība?

Tā veidojās, pateicoties Mākslas akadēmijas studentam, manam bakalaura diplomandam Kristapam Ancānam, kurš izstudēja Sentmārtinā “fine art” maģistrus, un viņam ir vēlēšanās atdarīt par to, ka mēs viņam palīdzējām, atbalstījām tikt Londonā un Amerikā. Tā tas bieži ir arī Amerikā, kur tam, kurš ir beidzis augstskolu, ir lepnums palīdzēt savai augstskolai kļūt labākai.

No nākamā septembra mēs nedaudz pārveidosim akadēmijas apakšnozaru struktūru un atgriezīsimies pie klasiskas “fine art” struktūras.

Grūti definēt, kas ir “fine art” latviski, ja es saku “vizuālā māksla” vai “tēlotājmāksla”, tas nav tas, kas ir “fine art”. Ne velti mēs esam priecīgi par sadarbību ar Sentmārtinu, jo tā pēc reitinga ir viena no pirmajām augstskolām Eiropā. Un, nenoliedzami, Londona ir viena no aktīvākajām mākslas telpām pasaulē.

Skaidrs, ka agri vai vēlu tie jautājumi, ko tu minēji, būs interesanti arī šeit un raisīs jautājumus arī skatītājiem. Turpinājums šai sadarbībai būs arī stipendija: mūsu beidzējs dzīvos vienā telpā Londonā kopā ar Sentmārtinas beidzēju, domās par mākslas problēmām, radīs mākslu un, labākajā gadījumā, būs sapņu telpas, kur Londonā izstādīties. Pēc tam viņi abi brauks uz Latviju un to pašu darīs šeit – tā ir divu gadu stipendija.

Var noprast, ka šajā “fine art” aspektā iezīmēsies akadēmijas perspektīva. Tas nozīmētu, ka mūsu akadēmija saglabās plašu skatu uz mākslas tradīciju un to, kas māksla var būt ne tikai laikmetīgo tehnoloģiju un konceptuālisma izpratnē, bet arī visas tās materiālās pieredzes izpratnē?

Jā, šis solis ir tāpēc, ka, ja mēs skatāmies to pirmo ciklu, bakalaura izglītību, tur tiek dotas šīs zināšanas par tehnikām, materiāliem, arī mākslas vēsture, bet maģistrantūra ir tā vieta, kur jāasina sava perspektīva. Tāpēc mēs apzināti mainām tos principus, arī papildinām mākslas zinātni ar atsevišķu apakšnozari – kuratoru studijām, lai studentiem būtu interesanti atrasties maģistrantūrā, lai tā maģistrantūra būtu radoša mīkla un akadēmija būtu krāsns pareizā temperatūrā, kur tu ieliec to radošo mīklu un dabū ārā smaržīgu produktu.

Lai tas produkts būtu garšīgs visai pasaulei.

Mākslas akadēmija pašlaik arī ir “EU4ART” locekle. Tas nozīmē, ka esam starptautiskā aliansē ar Drēzdeni, Romu un Budapeštu, un šī programma rezultēsies ar iespēju, pabeidzot Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūt Eiropā jau atzītu mākslas diplomu.

Vai tev būtiska šķiet arī šī Ludviga fonda tradīcija, kas kopš 60. gadiem padziļināti pētīja arī Austrumeiropas mākslas izpausmes? Ludviga fondā ir arī liela kolekcija par šī perioda mākslu.

Es esmu priecīgs ieiet jebkurā muzejā, arī Latvijas muzejos. It kā jau lietas ir zināmas, bet cilvēks mainās, mainās cilvēka apziņa. Un to, ko es redzēju pirms, teiksim, 40 gadiem, tagad es redzu pilnīgi citām acīm. Okei, redze ir mainījusies, bet priekš tam ir brilles. Interesantākais ir tas, ka tas atklājums ir katru dienu, respektīvi,

nodarboties ar mākslu nav garlaicīgi tāpēc, ka tev katru dienu ir mokas, tev katru dienu ir neziņa, tev katru dienu ir izvēles iespējas, bet tev ir arī iespēja katru dienu pārvērtēt to, ko tu esi redzējis.

Ludviga fondu piesaucu arī tāpēc, ka mums joprojām, manuprāt, vissāpīgākais ir jautājums par nesenās pagātnes – padomju perioda mantojuma pielietojamību, vērtīgumu un derīgumu. Saki, lūdzu: jā vai nē šīs tradīcijas kaut kāda veida iekļaušanai apritē?

Īsa atbilde ir starptautiskais tirdzniecības centrs, ko grib uzspridzināt. Saku, ka nevajag spridzināt – tā ir mana atbilde.

Jā, es arī uzskatu, ka nevajag spridzināt, jo arī šajā periodā, par spīti politikai un sociāliem absurdiem, manuprāt, ir vērtības, ko ir vērts integrēt kā pieredzi, kas ir izdomātas, izsāpētas un kurām ir vieta laikmetīgajā apritē.

 

Pilnu interviju klausieties raidījumā “Mākslas vingrošana”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt