Sadaļas Sadaļas

«Madonas foršās mākslas kušķis» jeb biennāles nav tikai lielpilsētām

Kurš teicis, ka biennāles ir tikai lielpilsētās? Izrādās, ka Madonai kopš 2019. gada ir pašiem sava. Kā veidojies šis laikmetīgās mākslas un subkultūru stāsts 150 kilometru attālumā no Rīgas?

ĪSUMĀ:

Aptuvenajā tulkojumā un saīsinājumā no “Madona Bunch of Cool Art” jeb “Madonas foršās mākslas kušķis”, MABOCA savā paspārnē apvieno līdzīgi domājošus jaunās paaudzes māksliniekus, mūziķus, performētājus, režisorus un citus kultūras dzīves dalībniekus un organizētājus, lai vēstītu pasaulei par pašreizējās mākslas procesiem un rezultātiem. MABOCAs izstādīto darbu pamatā bieži ir arī dažādu mūsu laiku popkultūras un, tieši pretēji, alternatīvo urbāno subkultūru un pagrīdes virzienu un tēmu atspoguļojums.

Madonas laikmetīgās mākslas kultūra sākas ar “Brīnumu nakti”

Taču MABOCAs saknes ir aizsākušās daudz senāk un saistītas ar citu notikumu sēriju – nepieradinātās mūzikas festivālu “Brīnumu nakts”. Pirmās biennāles laikā šis festivāls norisinājās jau 10 gadu un tā idejiskie tēvi ir bijuši vieni no zināmākajiem Latvijas pagrīdes un alternatīvās elektroniskās mūzikas vārdiem – visupirms jau TV Maskava (Normunds Griestiņš) un vēlāk arī KODEK (Raivo Vainovskis).

Abu saistība gan ar “Brīnumu nakti”, gan MABOCu ir viegli izskaidrojama – TV Maskava nāk no Madonas, ar kuru saistīts bijis arī KODEK. Kā stāsta Normunds Griestiņš, ideja par festivālu radusies, kad viņš studējis režiju Latvijas Kultūras akadēmijā. “Man visu laiku bija svarīgs performances motīvs, mūzikas, teātra un mākslas sintēze uz skatuves,” viņš atceras. “Protams, jaunam un ambiciozam esot, bija nepieciešams izaicināt arī veco, vienmēr bija vajadzība pēc svaigas vīzijas un redzējuma, un vislabāk to varēju paveikt caur mākslu.”

“Brīnumu nakts” dēļ MABOCA arī ieguvusi ideoloģisko rāmi: “Jau tad viss vienmēr ir bijis brīvi, pilnīgs neformāts, Nakts vienmēr notika tur, kur atļāva,” papildina KODEK jeb Raivo Vainovskis. Viņš atceras, ka “Brīnumu nakts” iedibināja tradīciju visu organizēt pašiem, diži nepaļauties uz fondiem, it sevišķi jau pašvaldības atbalstu, jo ar pēdējo ne vienmēr ir bijusi ideālākā saskaņa.

Video dokumentācija no “Brīnumu nakts” 2012. gada izlaiduma:

MABOCA kā “Brīnumu nakts” ideoloģiskais turpinātājs

Nevar ne noliegt, ne apstiprināt, ka tālākais varētu būt noticis Rīgā notiekošās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) dēļ, bet “Brīnumu nakts” konceptam organiski parādījās nepieciešamība pēc vizuālās un starpnozaru mākslas papildinājuma (kā apgalvo TV Maskava – “pagarinājuma apjomā un mērogā”). Kā stāsta viena no MABOCAs veidotājām, māksliniece Margrieta Griestiņa, tad nākamais solis satura daudzveidošanā noticis organiski, jo gan iepriekšējo, gan topošo pasākumu apmeklētāju un veidotāju vidū ir profesionāli izglītoti vizuālās mākslas profesionāļi, kuru potenciālu jāizmanto.

Viņa min, ka vēl viens faktors organizēt MABOCu Madonā noteikti bija saistīts ar to, ka liela daļa laikmetīgās mākslas procesu notiek ārpus reģioniem un paši mākslinieki un draugi lielākoties dzīvo un strādā Latvijas centrālajā daļā vai ārzemēs. Līdz ar to – notikums aizpildītu laikmetīgās mākslas vakuumu tālākā lokācijā, kur tās vienmēr bijis stipri mazāk, padarītu to svarīgu.

Margrieta Griestiņa stāsta, ka MABOCAs galvenā filozofija ir censties gatavot “site-specific” jeb konkrētai vietai pielāgotus darbus telpās, kas parasti netiek izmantotas mākslas izstādīšanai un apskatīšanai – veikali, kinoteātri, viesnīcas, būvobjekti, aktu zāles, ārtelpa. Uz jautājumu, kādi ir priekšnosacījumi, lai nonāktu MABOCAs programmā, Margrieta saka, ka tādu nav. Tieši otrādi, daudzi kļūst par notikuma sastāvdaļu, paši piesakoties, “taču ir arī pašiem mīļi mākslinieki, kurus vēlamies un tad ir citi, kurus vienkārši gribas redzēt.” Visbeidzot, ir konkrētas vietas, kuras redzot, uzreiz skaidrs, ka to noteikti varētu izmantot, lūk, šis specifiskais mākslinieks.

Viena no īpašākajām vietām, kur grupas izstāde notika gan 2019. gadā, gan notiks šogad, ir Madonas patērētāju biedrības aktu zāle, kas savu lakonisko interjeru, šķiet, nav mainījusi kopš ēkas atklāšanas 1960. gadu sākumā. Pirmajā biennāles cēlienā līdzās Ojāra Pētersona darbam "Liberālās demokrātijas roze" un Katrīnas Čemmes instalācijai bija izstādīta "Monumentālā kafejnīca", kur atklāšanas dienā mākslinieču Elīnas Vītolas un Amandas Ziemeles vadībā ikviens varēja “iestiprināties ar mākslu”, radot un apēdot pats savu gleznu.

Elīnas Vītolas un Amandas Ziemeles instalācija "Monumentālā kafejnīca" Madonas patērētāju biedrības aktu zālē 2019. gadā.

2019. gadā biennālei bija 7 lokācijas, daļa no tām tiks izmantotas arī šogad tieši pozitīvo atsauksmju dēļ, to īpašnieki ir ļoti pretimnākoši, atceroties iepriekšējo pieredzi. Togad apmeklētāju atklāšanas dienā esot bijis negaidīti daudz, tomēr uzticamākie izrādījušies rīdzinieki (arī piesakoties uz individuālajām tūrēm pa ekspozīciju un adresēm). Vietējo iedzīvotāju reakcija par pasākumu arī izrādījās pozitīva, viņiem galvenais esot bijis tas, ka viss pēc biennāles beigām “esot sakārtots un atgriezies vecajā miera stāvoklī,” komentē Margrieta Griestiņa. “Vietējiem tas noteikti garantēja komforta līmeni,” viņa turpina.

2021. gadā jau otrreiz tiks turpināta MABOCAs eklektika

Jau zināms, ka “Madonas foršās mākslas kušķis” norisināsies arī šosezon – ja viss notiks kā plānots, tad no 31. jūlija līdz pat septembrim. Arī šoreiz biennāle būs ar brīvas formas eklektisku programmu. Margrieta Griestiņa vēsta, ka galvenā tēma būs “spēles elements”, kas ir arī vienīgais vadmotīvs šī gada māksliniekiem. Viena no galvenajām jaunajām vietām būs Madonas viesnīca, kur viesiem tiks dota iespēja apskatīt ēdamzālē izlikto Zanes Putniņas izstādi – vai nu paliekot pa nakti un izbaudot izstādi ēdienreizēs vai arī, protams, ienākot no ielas.

Oficiālā MABOCA 2021 basketbola spēles forma. Autori: GolfClayderman.

Uz jautājumu, vai darbi šogad reflektēs par Covid-19 tēmu, Margrieta Griestiņa ir noraidoša. Viņa uzskata, ka, vai nu šī tēma ir zaudējusi aktualitāti, vai tādu vēl nav ieguvusi, lai par to būtu aizraujoši stāstīt vizuālās mākslas valodā. Tomēr MABOCā tiks izstādīti jaundarbi, kas radīti pēdējā gada laikā, “varbūt mākslas teorētiķi spēs atrast tajos padziļinātu vēstījumu par konkrēto laika posmu,” tā Griestiņa.

Viņa atzīstas, ka tomēr valda zināms satraukums par šo vasaru, epidemioloģiskā situācija vairāk gan ietekmē MABOCAs atklāšanas dienu un “Brīnumu nakti”, kas pulcēšanās laika ierobežojumu dēļ pat varētu pārvērsties par “Brīnumu dienu”. Toties festivāls pirmo reizi notiks ārtelpās, un Griestiņa to uzskata par labu ziņu:  “Laiks vēl būs silts un atsvaidzinošs, ūdenstilpes būs pamatīgi uzsilušas; tas noteikti uzmundrinās pasākuma apmeklētājus!”.

MABOCA un “Brīnumu nakts” ir labi piemēri, lai pierādītu, ka pat šķietami tradicionālās, nomaļās un uz stabilitāti fokusētās vietās ir gan vajadzība, gan degsme radīt un rādīt mūsu laikiem raksturīgo kultūru. Tikmēr iegūt pasaules slavu vai sasniegt augstus rezultātus jau sen nav galvenais. Reizēm svarīgāk ir darīt to, kas patīk, un, ja tas patīk vēl veselam cilvēku kušķim Madonā – mērķis ir sasniegts!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt