"Sen to Rīgu daudzināja / Nu to Rīgu ieraudzīju." Tā es varētu teikt par sevi, tikai aizstājot "Rīgu" ar Madonu jeb precīzāk MABOCU. Starptautiskā mākslas un biznesa biennāle MABOCA – Madona Bunch Of Cool Art – ir Latvijas salīdzinoši lēnprātīgajā mākslas vidē dzirkstošs fenomens, kas norisinās jau trešo reizi, un beidzot, beidzot man ir iespēja to apmeklēt. Ņemot vērā, ka cita (ri)BOCA pavisam nesen paziņojusi par savas darbības nopauzēšanu (visticamāk uz mūžīgiem laikiem), Madonas BOCA ar pašaizliedzīgu entuziasmu un tīru sirdi ir noturējušies par spīti ģeopolitiskiem izaicinājumiem.
Es dodos uz MABOCU Dziesmu svētku pēdējā dienā raibā kompānijā – ar māksliniekiem piebāztā, vecā busiņā kopā ar bērnu un suni. Arī pārējiem šis būs MABOCAS pirmais apmeklējums, lai arī gribējās to redzēt savām acīm jau sen. MABOCAs vizuāli atraktīvās reklāmas sociālajos tīklos piesaista uzmanību jau kopš 2019. gada, bet tās idejas un noskaņas aizsākumi meklējami leģendārajās Brīnumu naktīs – performanču un mūzikas pasākumos – jau desmitgadi iepriekš. Līdz Madonai ir divu stundu brauciens pa diezgan labiem ceļiem, un pati vieta man izsaka tik daudz, kā vien tās apraksta pirmais teikums Vikipēdijā – 24. lielākā pilsēta Latvijā. Arī pārējie te piestājuši, vien garām braucot, tāpēc jau intriģējoša pati ideja, ka te varētu notikt laikmetīgās mākslas biennāle. MABOCU organizē biedrība – mākslinieku apvienība "Golf Clayderman", kuras redzamākā dalībniece ir māksliniece Margrieta Griestiņa. Kā saka kritiķe Santa Hirša, "pēdējos gados Latvijas mākslas vidē ar savām izstādēm un performancēm ["Golf Clayderman" apvienība] radījusi ironiskus komentārus par mums apkārt esošajiem augstās un masu kultūras kodiem. Iecere veidot laikmetīgās mākslas festivālu mazpilsētā pati par sevi šķiet amizanta performance, kas pārkāpj daudzus elitārās mākslas tabu."
Lai arī "Golf Claydarman" rotaļīgi noliedz tiešu saistību ar elitāro un šobrīd skandāliem apvīto Rīgas mākslas biennāli RIBOCA, nosaukumu vārda spēle un dažādu citu lielizmēra, ciklisku mākslas notikumu elementu izmantojums liecina par apzinātu mākslinieku izvēli par saviem darba instrumentiem izmantot ironiju par mākslas institucionālismu. Vienlaicīgi tas ir tikai ietvars veiksmīgai un ļoti oriģinālai laikmetīgās mākslas programmai, kas tiek piedāvāta šķietami nepiemērotam un nesagatavotam skatītājam – provincietim attālā Latvijas reģionā – Madonā.
Taču veids, kādā tiek uzrunāts šis skatītājs un pats izstāžu piedāvājums ir krasi atšķirīgs no vēsā, ieturētā, elitārā, augsto plauktu mākslas stila. Koši un krāsaini, draudzīgi, pat familiāri katrs ir aicināts iesaistīties, atpazīstot patiešām ikvienam zināmus popkultūras simbolus un stila kodu.
Iespējams, cik lasu, šīs reizes MABOCA ir nedaudz šaurāka nekā 2021. gada notikums – es gan to neapmeklēju atklāšanas dienā, kad risinājās dažādas, neparastas performances (Viestarts Gailītis, Arvīds Ulme, Kaspars Rolšteins un Normunds Griestiņš un daudzi citi) un Brīnumu nakts reivs), bet gan ekspozīcijas termiņa beigu galā, taču to manā pirmās reizes pieredzē kompensē pati Madona, kas šķiet kā Latvijas lauku reģiona pilsētiņas, kas radusies kā dzelzceļa pieturpunkts, pats tipiskākais raksturojums.
Savu sešu izstāžu programmu sākam ar "MABOCA galeriju Visuma Centru 2", kurā Margrieta Griestiņa laikā starp biennālēm organizē laikmetīgās mākslas izstādes. Te satiekam arī viņu pašu un sarunājam, ka Margrieta mūs vedīs kuratores tūrē, pastāstot par visām ekspozīcijām. Pati galerija atrodas padomju laika kvadrātveidīgas (šī forma ir dominējoša Madonas arhitektūrā), pastētes krāsas ēkas trešajā stāvā. Lai uz to nokļūtu, ir jāpārvietojas pa labi saglabājušos, salīdzinoši reprezentablu kāpņu telpu – sienas klātas ar dēlīšiem un parketu (tādu, kāds parasti zem kājām). Te saplūst septiņdesmitie ar deviņdesmitajiem – starpstāvos ir stikla galdi ar hromētām detaļām. Veicu šo interjera aprakstu, nevis lai aizpildītu zīmju skaitu tekstā, bet lai uzsvērtu, kā Madona sastingusi laikā, jo tam šajā gadījumā ir konceptuāls svars kopējā projekta noskaņā – cik sākotnēji šī mākslas intervence šķiet neiederīga ainavas tuvplānā, tik ļoti precīza un pamatota tā šķiet, raugoties uz notiekošo no attāluma – mazpilsēta bez izteiksmīgas identitātes un iniciatīvas kaut kā kuļas līdzi straujajam, dinamiskajam laikmetam. Lai izdzīvotu, katram ir jāatrod sava niša un jāizceļas uz apkārtējo fona – un kāpēc ne ar mākslas palīdzību? Citos kabinetos ar nosaukumiem pagājušā gadsimta estētikā atrodas, piemēram, psihologs, vai PVD persona, kurai "ved atrādīt maitu".
"MABOCA galerijā Visuma Centrs 2" redzama izstāde "Spēlēju un dancoju", kurā savus darbu ciklus eksponējuši mākslinieki Kaspars Groševs un Raids Kalniņš. Lai arī nosaukums ir rainiski arhetipisks, te runa par cita veida dancošanu. Šajā ārējo ietekmju nesamaitātajā, autentiskajā padomju laika kluba zālē (atvainojos, ka turpinu Madonas interjeru apbrīnošanu, taču lasītājiem tā būs jāpacieš arī turpmāk) Kaspars Groševs savās gleznās, instalācijā un sagumzītajā, spīlētajā skaņu celiņā ar panka acīm skatās stopkadrus no tikpat kadrētām atmiņām par kārtējo festivālu.
Tas no tiem jaunības laikiem, kad par dzirdēto un redzēto uz skatuves bija svarīgāk vienkārši tur būt, vai vismaz kaut kur blakus, pārciešot festivālēšanas paģiras. Kā, piemēram, turpat izstādes zālē uzceltajā, mazajā kupolteltī, kas piemētāta pilna ar alus korķīšiem. Vai atcerieties to piesvīdušo, mitro un smacīgo gaisu savā neilona patvertnē pēc pamošanās no neērtas guļas, bet mežonīgi jautras ballītes?
Savukārt Raids Kalniņš izstādījis divas darbu sērijas. Turpinot sev raksturīgo, ekspresīvo šaušalu tēmu, viņš darbā "Pēdējā skeleta atgriešanās" lielizmēra komiksā epizodēs liek skeletam grafiski efektīgi iegāzties atpakaļ zārkā. Tāda maza, komiska ainiņa no man nezināma plašāka šausmu stāsta. Otrpus telpai, starp logiem piekārtajās, vertikālās papīra loksnēs redzamas kreceklīgu ģindeņu seksuālās orģijas. Cik Groševs ir aizmigloti un pūkaini mīksts, tik Kalniņš ar melnu marķieri šņāptajos zīmējumos ir lauztu zombijkaulu ass un pliks.
Dodamies tālāk uz izstādi Madonas autoostā. Tur redzams Andra Eglīša gleznu cikls "Septiņas Pelēkā Kuba studijas", kas nevainojami ieguļ telpas interjerā. Mākslinieks no nemainīga skatu punkta, vienā un tajā pašā diennakts laikā gleznojis iespaidīgo "Savvaļas" mākslas parka izstāžu telpu – gigantisku kubu lauku ainavā. Tās ir strauji tapušas skices, kas sākotnēji liekas vienādas, bet ieskatoties redzamas nelielas nianses. Lai arī šķietami atrasts veids, kā efektīvāk nonākt pie gala rezultāta, – tie paši koptoņi un kompozīcija, tomēr triepiens atšķiras. Katru dienu tas ir cits – to ietekmē vienmēr mainīgie laika apstākļi, steiga un emocijas. Zem šīs gleznu kaskādes atrodas rinda ar pelēki krāsotiem PSRS laika tipveida krēsliem, kas savā absolūtajā "copy-paste-paste-paste" rindā sireāli pastiprina Eglīša gleznu noskaņu. Te arī stikla namiņš (agrākais "Narvesen" kiosks), kurā iekārtota lasītava vienai personai – skatītājs var pārlapot vērienīgo izdevumu par mākslinieka radošo darbību. Margrieta pastāsta, kā pierunājusi autoostas ēkas īpašnieku šo demontēšanai paredzēto konstrukciju atstāt izstādes vajadzībām. Pēc šī un vēl citiem piemēriem saprotu, ka mazpilsētā rīkot mākslas biennāli ir daudz vienkāršāk – te visi viens otru pazīst un pat priecājas izpalīdzēt dīvainajiem, nesaprotamajiem māksliniekiem.
Mēs šķērsojam dzelzceļa sliedes. Spīdot pusdienas laika saulei, te ir sajūta kā postpadomju vesternā – sisina sienāži, ož pēc vilciena kravu pārvadājumiem un visur rūsa. Blakus atrodas no baltiem silikātķieģeļiem būvētas garāžas. Te tapis mākslinieču pāra "Shady Ladies" divdaļīgs murālis. Uz viena garāžu bloka gala sienas tagad attēlots krāsains nakts reivs, kurā aizrautīgi tusē dažādi dzīvnieciņi, bet uz otra sauļuks tumšās acenēs aicina rullēt.
Tas šķiet tik jauki, jautri un bezsakarīgi vienlaikus, ka nostrādā.
Iedomājos, kā šo skatu pamazām savā zemapziņā iekals regulāri vilciena maršruta Madona–Rīga pasažieri. Plaknes gleznojumu papildina telpiskas detaļas – piemēram, uz jumta malas guļošs, otrādi apmeties prusaks. Te bijuši arī papagailīši, saka Margrieta, bet tie nolauzti un nozagti. Palikušas vien putuplasta kājas. Šis fakts diemžēl manā prātā aptur jau iesākto teksta rindkopu par mākslas un mazpilsētas iedzīvotāja mierīgu līdzās pastāvēšanu – par to cerīgi liecināja tas, ka nepiesietā, nepielīmētā un citādi nenofiksētā vērtīgā lielformāta grāmata par Andri Eglīti joprojām atrodas savā vietā. Vēl Margrieta stāsta, kā, gatavojoties izstādei, no šejienes aizvākuši 30 maisus atkritumu, un, mēģinot šajā ekspozīcijā instalēt te atrastu, izmestu, nederīgu televizoru, tā bijušais īpašnieks sadusmojies un ekrānu tepat blakus izmetis vēlreiz.
Madonas dzelzceļa stacijā mūs gaida īpašs viesis – talantīgs gleznotājs – kaķis Murčello, kas dzīvo un strādā Ziemeļitālijas provincē (tā teikts košajā, minča izstādi pavadošajā bukletā). Stacijas zālē, kas parasti tiek atvērta 30 minūtes pirms vilciena pienākšanas, lai te nepulcētos dzērāji un skolnieki-dīkdieņi, šobrīd redzamas maigu ķepiņu radītas bildes. Tās ir košas abstrakcijas, kā arī daži nolasāmāki tēli. Vienā gleznā es saskatu tumšu, noslēpumainu operas skatuvi, bet, izrādās, ka vajag domāt vienkāršāk, un tad mēs ieraugām brūnu, treknu peli. Murčello tēls ir krāšņi prezentēts – ar zeltu un blingiem, un daži viņa darbi ir tik vērtīgi, ka tiem priekšā novietotas svinīgas aizsarglentes. Drošībai telpas stūros ieliktas videokameru mulāžas. Apbrīnoju runča pacietību veidot tik precīzas un taisnas kaķpēdiņu līnijas. Lai kā arī cenšamies noskaidrot precīzākas ziņas par Murčello biogrāfiju, Margrieta vien atsaka, ka pats kaķis esot ļoti aizņemts, un jākontaktējas ar viņa aģentu (telefonumurs ir bukletā). Mākslas ekspedīcijā līdzpaņemtais bērns šo vēlāk novērtēs kā MABOCAS iespaidīgāko darbu, bet es, aizdomīgais pieaugušais, – kā instalāciju, kurā visjaukāk un pilnīgāk atklājas šīs mākslas un biznesa biennāles rotaļīgā un bezvainīgā daba. Šis tiešums un dziļu zemtekstu neesamība – tā ir vienkārši forša māksla – padara "Golf Clayderman" radīto par ko ļoti īpašu.
Lai arī redzamais balansē uz naivās mākslas robežšķirtnes, tā ir mākslas profesionāļu apzināti izvēlēta, attīstīta un izkopta formas valoda.
Pēc tikšanās ar Murčello nonākam pie ārtelpu skulptūras – tēlnieces Annas Egles hinduisma tradīciju plastikā un simbolismā veidotas skulptūras "OK". Tās formas ir maigas un vijīgas, un tā vēsta par autores beidzot sasniegto harmonijas stāvokli. Šis darbs apzināti novietots uz sev netipiska fona – aiz tā vīd dzelzceļa noliktavas. Te Margrieta atklāj šī rīta piedzīvojumus – no rīta viņa konstatējusi, ka diemžēl nolauzta skulptūras elegantā, tai pieskaņotā anotācija. Savukārt zem tās nolikts liels, profesionāli uztīts kāsis! Margrieta izvelk no somas šī fakta apliecinājumu (uzreiz saku, ka nav zināms, vai tas patiešām bija marihuānu saturošs produkts, mēs kā tikumīgi mākslas vērtētāji to nepārbaudījām).
Vai šis bijis ziedojums apmaiņā pret nejauši nolauztu anotāciju, vai varbūt šis punkts izvēlēts par "stafa" nodošanas vietu – to zinās tikai Madonas naksnīgās ielas.
Ierodamies mūsu pastaigas gala pieturā. Ikdienā slēgtā, bet joprojām funkcionējošā kinoteātra "Vidzeme" foajē izstādītas mākslinieka Kārļa Bogustuva "Dzērienu bārdas". Margrieta atslēdz durvis – ikdienā te ir slēgts. Ieejot uzreiz novērtēju sienu ar filmu plakātiem – te ir pērles vēl no divtūkstošo gadu mijas. Mēs ieslīdam arī pašā kino zālē, kas šobrīd pustumsā. Te viss sākās – te pirms 13 gadiem notika pirmā Brīnumu nakts – nepieradināts, ikgadējs performanču un mūzikas notikums, un MABOCA ir tādā naktī ieņemts bērniņš, kurš nu izmēros pārspējis savu vecāku. Atgriežos pie "Dzērienu bārdām". Kinoteātra foajē – telpā ar Madonai raksturīgo dēlīšu apdari pie sienas izvietots savdabīgs bārs – kā ietilpīgi trauki krāsaina stikla bārdas, kurās sapildīti dzērieni. Margrieta atklāj, ka tā ir norāde par izteiksmīgo un labi kopto bārmeņu un baristu sejas apmatojumu, bet autors anotācijā runā par attiecībām ar alkoholu, kas var būt gan sociālo dzīvi veicinošas, gan riskantas. Man šis apraksts šķiet nedaudz didaktisks, un es vienkārši apbrīnoju šo mākslas faktu pašu par sevi. Tātad skatītājs no vienas, zili liesmojošas bārdas paņem papīra salmiņu un dodas pie nākamajām bārdām. Šo plastisko, zaigojošo stikla amforu augšdaļā ir caurumiņš, caur kuru var sūkt, piemēram, šņabi vai viskiju. Baltvīnu Margrieta vairs neiesaka mēģināt, jo kopš izstādes atklāšanas pagājuši teju divi mēneši. Ja gribas ko atsvaidzinošu, tad var atgriezt krānu, kas ierīkots lielāko bārdu lejas galā un ieliet sev glāzi ūdens. Skulptūras veidotas no bieza stikla, to formas ir leknas un tumīgas, reizē atgādinot savādus viepļus. Dažas no bārdām iekārtas foajē džungļos – telpaugu mudžeklī, kas aizvijies priekšā stikla sienai, padarot šo telpu vēl eksotiskāku.
Es vēlāk kopā ar pārējiem līdzbraucējiem mēģinu definēt, kas bija tas, ko mēs šeit šodien redzējām, bet precīza atbilde nedodas rokā.
Skaidrs ir tas, ka MABOCA, lai arī veiksmīgi izmanto mākslas institūciju instrumentus, nav tikai vairākas izstādes kopīgos kalendāra datumos.
Tā ir savdabīga mākslas intervence iepriekš nepiepildītā pilsētvidē, kuru kopā satur tās veidotājiem ļoti raksturīgs stils un forma, pat ja notiek sadarbība ar pavisam citiem autoriem (kā ar Andri Eglīti autoostā). "Golf Clayderman" pozitīvisma un absurdas popkultūras fenomens apņem un pārņem visu, kam pieskaras. Šīs izstādes, performances un akcijas ir jāuzlūko kā viens vesels. Madonas neizteiksmīgie eksterjeri un iespaidīgie interjeri ir kļuvuši par ideālu inkubatoru, kurā ik pēc diviem gadiem šķilties šim krāsainajam putnam (atcerieties tos divus, no "Shady Ladies" murāļa nozagtos papagailēnus?), jo to te nenomāc blakus trokšņi un lielpilsētas steiga. Kā arī šādu, pilnīgā entuziasmā balstītu, nekomerciālu projektu daudz vieglāk rīkot, kur nav augstu prasību pēc baltām sienām un uz tām ploterētiem izstāžu tekstiem.
Starp citu – atšķirībā no smalkām un snobiskām biennālēm, kurās žūrija atlasa tikai pazīstamākos un pieprasītākos māksliniekus, MABOCĀ drīkst pieteikties un piedalīties jebkurš.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
