Informācija padomju laikā un mūsdienās. Elzas Sīles un Iļjas Lipkina izstādes mākslas centrā «Kim?»

Cīrihes Mākslu augstskolas maģistrante, māksliniece Elza Sīle skatītājus aicina pārdomāt viņu iespaidus, kurus, iespējams, atstājusi saskare ar Latvijas padomju enciklopēdiju, teju neizbēgamu grāmatplauktu artefaktu vidusmēra sabiedrības mazajos dzīvoklīšos šajā periodā. Tādējādi ekspozīcija "Bi-Dža, Ge-Ilk, Mir-Nul" sastāv no trīs sējumiem.

Pirmais sējums ("Bi-Dža") ir veidots no lielformāta paneļiem ar ādas pārklājumu. Tajos redzami vizuāli stāstījumi nelielu attēlu un teksta aplikāciju formā. Otrais sējums ("Ge-Ilk") ir "speciālā operācija", kas norisinās uz vidēja formāta alumīnija plāksnēm ar krāsainu, pusšķidru materiālu sajaukumu, kas izgreznots arī ar želatīnu un grafīta zīmuli. Galvenais vēstījums šeit atgādina par maldināšanas stratēģijām kara laikā un kamuflāžas tehnikām. Trešajā vizuālajā sējumā ("Mir-Nul") pielietots spēks, gleznas standartizēto rāmi un to saturošo krāsu reducējot uz vienu, šauru dimensiju.  

Par izstādes vadmotīvu vai atsauci izvēloties padomju enciklopēdiju, mākslinieces meklējumi turpinās dažādos laukos – valodas, kategorijas, arhitektūra, struktūras, arī varu un vareno izvaicāšana; viņu interesē cenzūra un arī maskēšanās, atzīmē kuratore Zane Onckule: "Un tā kā ķirsis uz kūkas ir enciklopēdiju amizantās frāzes, piemēram – slaucēja, kas izslaukusi 10 000 govju vienā dienā." 

"Izstādes mērķis ir simulēt mentālu, vizuālai zupai vai labirintam līdzīgu vidi, kurā skatītāja prāts iegrimst, iestieg un tikai ar teju neiespējamas refleksijas palīdzību mēģina izkulties uz kādas stabilākas pamatnes vai apzinātāka novērojuma," 

teic Sīle. "Šajā izstādē tā vairāk ir kā vide, instalācija, kurā gleznas plāksnes ir novietotas uz grīdas un varbūt atgādina mauriņā novietotas zīmes vai vairogus. Varbūt sajūta vairāk ir kā tādā dārza labirintā, ejot cauri tam un ar acīm klejojot, un ar ķermeni esot iekšpus darbiem."

Mākslinieks un fotogrāfs Iļja Lipkins ir dzimis Rīgā un šobrīd dzīvo un strādā Berlīnē, kur veic pasūtījuma darbus un strādā arī pie individuāliem projektiem, grāmatu dizaina. Viņam patīk darboties plašā mediju un formātu ielokā, kas paskaidro tikpat plašo tematisko daudzveidību, kurā Lipkins veic savus radošos ceļojumus.

Savā jauno darbu sērijā "YOU are the model! YOU are the majority!", kas tapusi divu fotosesiju ietvaros šopavasar Rīgā un Berlīnē, viņš iepazīstina ar vēlīniem padsmitgadniekiem, kuri atlasīti vietnē "Instagram". Jaunieši ir iemūžināti kādreiz apdzīvotā, šobrīd pamestā dzīvoklī Rīgas centrā. Šie savstarpēji nesaistītie, fotogēniskie svešinieki atklājas kā draugu kopa, kuri, sēžot, atslienoties vai guļot uz gadu gaitā nolietota dīvāna, kas izvietots uz raibi rakstainas tapetes fona, vai nu nepārtraukti fokusē skatienus tuvumā esošajos ekrānos, vai šķietami skatās nekurienē. 

"Mūsu dzīve ekrāna priekšā; kā mēs paši sevi performējam – tas ir tas, ka Iļju interesē," 

komentē Onckule, "[..] Tā, man liekas, ir tāda abpusēja spēle, stilizēšana. Iļja bāž ar pirkstu tajā virzienā, kādā mēs dzīvojam realitātē, kā mēs skatāmies un patērējam telefonu, kā mēs vēlamies izskatīties "Instagram". Caur vēsumu viņš atsedz realitāti. Tas ir caur stilizētu, estetizētu [tvērumu], bet noteikti apakšā ir arī kritika."

Par savu darbu sēriju "YOU are the model! YOU are the majority!" stāsta Lipkins pats: "Ierodoties Rīgā, man uzreiz bija skaidrs, ka es vēlos veidot projektu, kas būtu balstīts portretfoto žanrā. Iepriekš esmu veidojis portretu sērijas, kuras atrodas uz robežas starp reklāmas un mākslas foto, daudz esmu fotografējis cilvēkus uz ielas, sadzīviskus motīvus. Taču šī pieeja, domājot par izstādi laikmetīgās mākslas centrā "Kim?", man likās nedaudz pasausa. Tāpēc 

sāku iedziļināties, pārdomāt cilvēka sejas nozīmi, ka tā savā būtībā ir ilustrācija cilvēku darbībām un izturēšanās motīviem dažādās situācijās. Īpašs pastiprinājums šīm pārdomām bija brīžos, kuros es redzēju cilvēkus, kuri skatās satraucošās ziņas par karu Ukrainā, 

kad tās tikko sāka parādīties arvien lielākos daudzumos. Man bija iespaids, ka cilvēku sejas ir gluži kā pielipušas telefonu, planšetu, datoru vai televizoru ekrāniem. Tas ir diezgan pasīvs stāvoklis, un mani tas ļoti ieinteresēja. Tādēļ es nolēmu noorganizēt noteiktu jauniešu kopumu un uzņemt viņu portretus ziņu lasīšanas un skatīšanās laikā. Man ir ļoti svarīgi, lai manis portretējamais cilvēks uzvestos tik dabiski, cik vien iespējams, proti, pēc iespējas tā, itin kā viņš būtu viens pats. Tāpēc es cenšos radīt tādus apstākļus, kuri ir, varētu teikt, garlaicīgi un ikdienišķi, un tāpēc arī cilvēks, šajā gadījumā puisis vai meitene, kuru es fotografēju, pēc kāda laika par mani pavisam aizmirst un pilnībā pievēršas savām nodarbēm. Un tas ir brīdis, kurā man jābūt ļoti uzmanīgam, lai notvertu vajadzīgo izteiksmi un tā tālāk. 

Man ļoti patīk fotografēt pusaudžus, daļēji tāpēc, ka viņi atgādina par manu bērnību, par maniem tā laika draugiem, par to, kā es spēju vai nespēju iederēties viņu starpā sociālā ziņā.

Un reizēm viņi man liek padomāt arī par to, kā es sevi uztveru šodienas acīm."

Ar Elzas Sīles un Iļjas Lipkina pagātnes un šodienas redzējumiem iespējams salāgoties laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" līdz 14. augustam.