Kultūras rondo

Jauniestudējums "Drakula". Horeogrāfija dejotāju ieskatā ērta, jutekliska, pat sievišķīga

Kultūras rondo

Sigulda vēlas iegūt literatūras pilsētas titulu

Vārdu spēli "Force[d] Majeure" septiņi mākslinieki iedzīvinājuši laikmetīgos darbos

Vārdu spēli «Force[d] Majeure» septiņi mākslinieki iedzīvinājuši laikmetīgos darbos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Nepārvarama vara jeb “force majeure” ir reta parādība – tie ir ārkārtēji nenovēršami apstākļi, kurus konkrētā situācijā nevarēja un nebija iespējams paredzēt. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar kultūrtelpu “Hanzas perons" un fondu “Novum Riga” šībrīža mākslas notikumu ritumā piedāvā vārdu spēli "Force[d] Majeure" – tā ir nepārvarama vara, kas izraisīta piespiedu kārtā. Refleksijas par to sastopamas septiņu mūsdienu Latvijas mākslinieku darbos. 

Sadzīvojot ar valdošajiem spēkiem un vienlaicīgi daloties savā ievainojamībā, kā cilvēki un noteiktas sabiedrības grupas varētu reaģēt vai pat apstrīdēt šķietami neizbēgamo? Kas notiek, kad kāds pārkāpj, vai tiek pārkāptas kāda cita robežas? – šādi jautājumi izvirzīti izstādes “Force(d) Majeure” kontekstā, bet to aktualitāte, visdrīzāk, nezudīs arī pēc tās norises laika beigām. Izstādes autores ir Laikmetīgās mākslas centra “Kim?” speciālistes Elīna Drāke un Zane Onckule, kā arī neatkarīgā kuratore Žanete Liekīte.

“Hanzas perons" kā kultūrtelpa jau ir nostiprinājis savas pozīcijas kultūras pasākumu cienītāju vidū, tomēr vēl arvien šīs teritorijas specifika ir visai liels izaicinājums justies kā “savā burbulī” – skaļās satiksmes un salīdzinošo izkaisītās apkārtējās infrastruktūras dēļ. Uz jautājumu vai šajā vietā veidojot izstādi, konkrētāk – ārtelpu ekspozīciju, nebija līdzīga sajūta, kā nostājoties pie balta audekla, Onckule Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atbild, ka tā gluži nav viņas pirmā asociācija un turpina:

“Sākot ar kaut ko tādu kā vējš vai apkārtējā transporta kustība, tas iezīmēja virzīšanos tālāk un [to], kāda veida autori, viņu darbi vispār varētu atrast vietu ap šo teritoriju.

Un vēl kā papildus elements – šī teritorija kā simbols vai cerība esošajām idejām par topošo laikmetīgās mākslas muzeju. Tas arī tāds fona pozitīvs troksnis vai impulss mums darboties un kaut kā par to reflektēt. Varbūt ne tiešā veidā, bet tas noteikti iekļuva iekšā mūsu domās, kad domājām par šo projektu.”    

Izstādē “Force(d) Majeure” savus darbus apskatei un novērtējumam piedāvā mākslinieki Santa France, Indriķis Ģelzis, Krišs Salmanis, Aleksandra Samuļenkova, Līga Spunde, kā arī grafiti mākslinieki 0.0.01.0.0 un Kiwie.

Jāteic, ka grafiti mākslu kā organizētas ekspozīcijas daļu Latvijā nemaz neredzam tik bieži. “Ja mēs strādājām ar šo konkrēto tēmu – “Force(d) Majeure” – tas likās kaut kādā veidā likumsakarīgi,” skaidro Onckule. “Tas bija arī dialogs ar projekta partneriem “Novum Riga” un “Hanzas peronu”. Mēs zinājām, ka tiek būvēt siena, un likās, būtu grēks neizmantot to kā formātu.

Tā vietā, lai kaut kādus darbus liktu uz šīs sienas, mums likās daudz saistošāk strādāt ar grafiti māksliniekiem.”

Lai arī mākslinieku darbi “Hanzas perona” teritorijā katram interesentam pieejami apskatei jau no pagājušās nedēļas, pēdējais darbs ticis uzstādīts vakar. Tas ir mākslinieces Santas Frances darbs ar nosaukumu “Wunderkammer”. Stāsta kuratore Žanete Liekīte: ““Wunderkammer” ir atsauces uz tradīciju, kas bija īpaši populāra 16. gadsimtā un bija pamatā muzeju veidošanai. Tā ir kolekcionēšanas tradīcija, kas parasti tika sadalīta trīs kategorijās – cilvēka radītie artefakti, zinātnes instrumenti un dabas artefakti. Attiecīgi šajā dabas artefaktu un arī citās kategorijās bieži vien tika izstādīti falsificēti artefakti – radīti jauni dzīvnieki, kopā sašujot dažādu dzīvnieku izbāzeņus. Jau toreiz aizsākoties maldu informācijas izplatīšanai, tas ir ļoti, ļoti aktuāli arī mūsdienās. Santas Frances darbs parāda to, cik ļoti ietekmīgs var būt viena cilvēka subjektīvais skatījums uz vēsturiskajiem notikumiem, ar cik lielu spēku tas var nākt un kādas sekas izdarīt.” 

Māksliniece Līga Spunde “uzspiestos ārkārtējos apstākļus” ilustrē ar lielizmēra digitālo ilustrāciju,

kas uzlīmēta uz “Hanzas perona” ēkas stikla fasādes. Tajā attēlotas degoši un skrienoši sirds simboliņi, dzeloņdrātis un nožogojumi, būtībā – vesela tēlu jūra. “Darba kompozīcija kopumā tika veidota kā caursists skats, kā caurums sienā vai stiklā, kaut kas, kur var ieskatīties dziļāk iekšā. Visas tēlu grupas ir organizētas vairākos mazākos sižetos – tur ir redzama gan pretestība, gan dedzināšana, gan tādi kā nemiernieku uzvaras mirkļi, cīņa ar pretējo pusi, aizstāvība. Mēģināju šo kompozīciju veidot ļoti dinamisku un ekspresīvu, iekļaujot arī dažādus motīvus, ko redzēju attēlos no šīgada lielajam nemieriem, kas notika pasaulē. [..] Mēģināju skatīties uz cilvēku kā emocionālu būtni, kuras pamatā ir sirds,” teic autore.

Krišs Salmanis “Hanzas perona” ēku apdzīvo ar vizuāli ļoti spēcīgu salikumu, savā ziņā turpinot Spundes uzsākto un grafiti mākslinieku tālāk pasviesto ideju par protestu kā ne tikai ideoloģisku, bet arī vizuāli ietekmīgu realitātes daļu.

Salmaņa risinājuma askētiskā un kolorītā pieeja rada ironisku konotāciju – mūsu acu priekšā ir visai paliels, figurāls burtveidojums uz vienas no ēkas sienām, kas vēstī “NOST!”. 

Darbā jaušama stilistiskā līdzība ar 20. gadsimta pirmās puses konstruktīvisma virzienu. Salmanis to apstiprina: “Es jau sen gribēju ko tādu uztaisīt. Pirms pāris gadiem, kad biju Ķīnā, sapratu, ka ir īstais brīdis pievērsties modernisma formām un uztaisīt kaut ko dejisku.”

Kā māksla cenšas sadzīvot ar nepārvaramās varas dažādajām izpausmēm – to “Hanzas perona” teritorijā iespējams novērtēt visu atlikušo gadu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti