"Klejotājs\Vieta, kuru grūti ievietot/" ir tiešsaistes izstāde, kuras iecere radusies, sadarbojoties māksliniekiem Indriķim Ģelzim, Elzai Sīlei, Honkongā dzimušajam, bet ASV bāzētajam māksliniekam Džo Namī, kā arī līdzkuratoriem Zanei Onckulei, Džo-ijam Tangam no Londonas un Beirūtas.
Paturot uzmanības centrā šodienas augošo satraukumu, projekts izmanto poētisku un utopisku iztēli jauktu mediju ainavas veidošanai.
Tā ir digitālā vidē īstenota izstāde ar jaunradītu skaņu celiņu, tekstiem, 3D animāciju un mājaslapu.
Vaicāta par projekta radošās komandas raibumu un to, kā tās dalībnieki atrada viens otru, Onckule Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atgādina, ka projekta priekšvēsture saistīta ar pieteikumu Kultūras ministrijas rīkotajam konkursam par ekspozīcijas veidošanu 2022. gada Venēcijas biennālei: "Tā ietvaros radās ideja; sākotnēji sarunās ar Indriķi Ģelzi, tad mēs piepulcinājām klāt Elzu Sīli un līdzkuratoru Džo-iju Tangu.
Nolūkā projektu izvērst, bija skaidrs, ka reference, kas mūs visus vienoja un kas mums ļoti interesēja, ir Džona Hejduka "Rīgas projekts".
[..] Neatņemama komandas sastāvdaļa bija "Kim?" kolēģes Elīna Drāke un vēlāk arī Evita Goze, arī Cīrihē bāzētais arhitekts Juris Strangots, kurš projekta ietvaros, kad mēs izstrādājām ideju telpiskai, fiziskai izstādei (ar visiem rasējumiem, zīmējumiem, mākslinieku skicēm), pirmo reizi mums radīja to sajūtu par klātbūtnes/neklātbūtnes efektu ar savām fantastiskajām datorgrafikām vai 3D vizualizācijām. Tas bija pieturas punkts, kad mums likās – jā, sajūta par projektu tika labā veidā novadīta jau ar vizualizācijām, protams, paralēli svarīgajam saturam un katra autora, iesaistītā devumam."
Džons Hejduks ir amerikāņu arhitekts, mākslinieks, dzejnieks un pasniedzējs. Svarīga loma ekspozīcijas atainojumā ir viņa vizionārajai pieejai par Rīgas un Vladivostokas telpas filozofiju. Hejduka 1989. gadā realizētais "Rīgas projekts" bija daļa no Filadelfijas Mākslas universitātes programmas, kuras ietvaros nacionālas nozīmes mākslinieki tika aicināti uz universitāti, lai veidotu unikālas, vietai piesaistītas instalācijas. Ēkas hallē tika izvietotas divas skulpturālas figūras "Subjekts" un "Objekts", kuras papildināja tobrīd vēl nepublicētas arhitekta skices un zīmējumi. Tajā pašā gadā universitātes paspārnē klajā nāca katalogs, kas sniedza ieskatu "Rīgas projekta" tapšanā, ietvēra "Subjekta" un "Objekta" zīmējumus un foto dokumentāciju, kā arī arhitekta un viņa ilggadējā sadarbības partnera Deivida Šapiro dzejoļus.
Piedāvājums projektā "Klejotājs\Vieta, kuru grūti ievietot/" iesaistīt Hejduka darbu, nāca no Onckules. Viņa par arhitektu jau iepriekš bija interesējusies un rakstījusi:
"Viņš ir kā tāda saistviela, arī laika ziņā – pagājuši 35 gadi kopš Filadelfijā tika uzbūvēts Hejduka "Rīgas projekts" jeb struktūras "Subjekts" un "Objekts".
Kaut kā likās, ka tas varētu labi salikties kopā un arī Venēcijas kontekstam labi strādāt."
Līdzkuratore piemin arī Indriķa Ģelža un Elzas Sīles pastarpināto saistību ar arhitektūru. Lūgta komentēt, kā pati vērtē šī projekta iekļaušanos digitālajā vidē, kurā pēdējo divu gadu laikā mākslas interesentiem bezmaz gribot negribot ir jāiesaistās, lai nepazaudētu rokas turēšanu uz aktualitāšu pulsa, Onckule atbild, ka tā, komandai satiekoties, nebija prioritāte. Tomēr, kad tik daudz darba projektā ieguldīts, atnāca arī pārliecība, ka tas jāpārceļ uz digitālo vidi, un ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tas arī notika.
"Pēc būtības to var uzskatīt arī par katalogu, izstādi, lielumu, kurā ir gan izvērsta informācija par pašu projektu, gan izklāstīta dalībnieku biogrāfija, gan izvērsta materiālu sadaļa, kurā ir dažādas skices, arhīvu materiāli no Hejduka fonda Kanādā.
Pats galvenais šajā projektā ir iekustinātais attēls, video, kura neatņemama sastāvdaļa ir īpaši šim projektam Džo Namī komponētā skaņa. [..],"
par tiešsaistē skatāmo stāsta Onckule, "Video sākas ar lēnu pārslīdēšanu caur vitrīnām, kurās ievietoti Hejduka oriģinālzīmējumi. Tad skatītājs sāk iepazīties ar telpu, attiecīgi tiek "piezūmots" pie Elzai Sīlei piedēvējamām struktūrām, tad pie Indriķa darbiem, sturktūrām. [..]."
Taujāts par savu pieredzi projektā "Klejotājs\Vieta, kuru grūti ievietot/", mākslinieks Indriķis Ģelzis atklāj: "Es mācījos daudz, tas tiešām bija labs komandas darbs, kur bija gluži tā kā tāds stafetes gars. [..] Man sanāca diezgan daudz lauzt pašam sevi, bija daudz jaunu uzstādījumu. Tas bija labs izaicinājums. Man bija ļoti interesanti, es ļoti daudz ieguvu un esmu priecīgs par iznākumu."
Aicināts precizēt, kas tieši šo radošo pieredzi Ģelzim ir palīdzējis veidot tik īpašu, viņš skaidro: "Tie darbi, pie kā es strādāju, tas ir kaut kas tāds, ko daru jau kopš 2015. gada. Es uz to darbību skatos kā uz ļoti lēnu, ilgtermiņa procesu, kura rezultātā es cenšos izveidot tādu kā strukturālo paņēmienu, kur jau esošu, sevis izveidotu valodu cenšos dekonstruēt un uzbūvēt no jauna. Līdz šim darbi man vienmēr bijuši pie sienas – tātad cenšos izvairīties no sadursmes ar zemi (ar pāris izņēmumiem). Šajā gadījumā tad,
kad Elza Sīle iepazīstināja ar viņas lielo formu, visi spēles noteikumi mainījās. Man bija jādomā par sava veida struktūras pārtulkošanu plaknē, kas nenāca nemaz tik viegli.
[..] [Mans] darbs parasti aug ārā no sienas, ja tā var teikt, tad šajā gadījumā tas sāka augt no centra uz visām debess pusēm."
Jāatzīmē, ka šīgada pavasarī, sadarbībā ar RISEBA Arhitektūras un mediju centru, izmantojot Džona Hejduka arhīva skices un piezīmes, paredzēts no jauna izgatavot un pilnā mērogā pirmo reizi Rīgas pilsētvidē uzstādīt arhitekta veidotās "Rīgas projekta" struktūras "Subjekts" un "Objekts"; kā arī – godinot projekta 35. gadadienu, latviešu valodā tiks izdota Džona Hejduka grāmata "Rīgas projekts".
