Ieskatu šajā interesantajā posmā sniedz divas jaunas izstādes, kas no ceturtdienas, 3.novembra, skatāmas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Lielu skatītāju interesi izpelnījās 60.gadu lietišķajai mākslai veltītā izstāde, ko Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs sarīkoja pirms trim gadiem. Tagad šai izstādei seko secīgs un ne mazāk interesants un vizuāli ļoti krāšņs turpinājums – izstāde „Skaistuma lietderība”, kurā eksponēta 70.gadu tekstilmāksla un keramika.
Tās galvenā iezīme – mākslas darbu skaistums un dekoratīvisms dominē pār lietderību un funkcionālo pielietojumu.
Šī tendence pirmo reizi atklājās lietišķās mākslas izstādē 1969.gadā, un raisīja ļoti karstas diskusijas tā laika presē. Voldemārs Šusts un citi mākslas vēsturnieki īpaši apsprieda tieši keramiku un Georga Kruglova nefunkcionālo svečturi, ko arī tagad varam apskatīt izstādē.
„Keramika ir tāda nozare, kurā visspilgtāk var redzēt, ka trauks vairs nav lietojams. Ja gadu tūkstošiem trauks bija trauks, ko lietoja ikdienā un svētkos, tad tagad pēkšņi no tā vairs nekas nav palicis pāri,” stāsta kuratore .
“Un tad Voldemārs Šusts Georga Kruglova svečturi stāda kā tādu piemēru, ka, lūk, tas ir svečturis, bet sveces tajā īsti nevar ielikt. Taču vai tad svečturim vienmēr jābūt ļoti funkcionālam, sveces tagad mums ir ļoti labas, var stāvēt pašas, un svečturis kā forma arī var priecēt cilvēku,” stāsta Rinka.
Skaistās keramikas formas un dažādi radoši eksperimenti patiešām arī priecēja skatītājus. Keramikā darbojās tādi izcili meistari kā Pēteris Martinsons, Izabella Krolle, Violeta Jātniece un citi. Viņi mākslā apspēlēja gan dažādus ģeometriskus ķermeņus – lodes, kubus un skaldnes, gan dabas motīvus, gan Kosmosa un Visuma tēmas.
Par ļoti populāru virzienu kļuva dārza keramika, ko eksponēja izstādēs Doma dārzā Rīgā un Botāniskajā dārzā Siguldā un kas izpelnījās milzu skatītāju interesi, stāsta kuratore Dace Ļaviņa. 
„Pirmā izstāde notiek 1969.gadā, un pēc tam piecas sekojošās izstādes 70. gados. Pirmajās divās izstādēs 70. gados apmeklētāju skaits ir 400 000, tas ir vājprātīgs skaitlis, kas šim laikam liekas nereāls, bet dārza keramika ir kaut kas absolūti jauns,” saka kuratore.
Kaut kas pilnīgi jauns 70. gados notiek arī tekstilmākslā. Tekstiliju kompozīcijas aprisēs kļūst brīvākas, klasiskā aušanas tehnika tiek apvienota ar izšuvumiem, pinumiem un aplikācijām, ienāk jauni, neierasti materiāli – auklas, virves, metalizēti diegi, sizals.
Vieni no pirmajiem novatorisko tekstiliju autoriem ir Aija Baumane, Ruta Bogustova, Edīte Pauls-Vīgnere, Georgs Barkāns, arī Inese Jakobi, kuras atraktīvais darbs „Taures” sajūsmas vērts un pārsteidzošs šķiet joprojām, stāsta Rūta Rinka.
„Inese Jakobi nāk ar milzīgām telpiskām kompozīcijām, strādā ar sizalu, viņai ir racionāla domāšana, laba telpas uztvere,” stāsta Rinka.
Savukārt Pēteri Sidaru mēs allaž zinām kā avangardistu un meklētāju, “un te parādās arī viens no viņa meklējumiem, kā tad attēlot jūru, viņš to dara ar vienkārši krāsotām virvēm, pinumiem un rada tādu telpisku efektu”, stāsta kuratore.
Izstādē redzams, ka dabas motīvi un ceļojumi bijuši ierosmes avots arī citiem māksliniekiem, Edītei Pauls-Vīgnerei tapuši ļoti krāšņi un temperamentīgi darbi pēc Kubas apmeklējuma, bet Sarma Eglīte iedvesmojusies no dabas iespaidiem pie Melnās jūras.
“Tā kā dekoratīvās mākslas attīstība 70. gados nebija iedomājama bez Rūdolfa Heimrāta ļoti daudzpusīgās un aktīvās darbības, tad kā papildinājums lielajai izstādei „Skaistuma lietderība” muzeja trešā stāva vestibilā iekārtota arī Heimrāta piemiņas izstāde, veltīta viņa 90. jubilejai,” saka Rinka.
Abas 70.gadu lietišķajai mākslai veltītās izstādes Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmas līdz janvāra vidum.
