No 5. novembra līdz 2021. gada 28. februārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma vērienīga izstāde “Madernieka stils”, kas veltīta mākslinieka 150. gadskārtai un piedāvā iepazīt Madernieka ornamentus, projektētās mēbeles, kā arī lietišķās grafikas paraugus. Jūlijs Madernieks uzskatāms par konsekventāko ornamenta dizaina un burtveidola reformatoru Latvijā. Viņš veidoja preses, grāmatu un lietišķās grafikas dizainu, bija viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kuri mērķtiecīgi pievērsās teksta grafiskajam risinājumam. Madernieks arī veidoja nozīmīgus sabiedriskos interjerus toreizējā Ministru kabinetā, Valsts kancelejas un Ārlietu ministrijas ēkās un uzskatīja, ka “mūsu nacionālo īpatnību celtniecībā nevar atvest no ārzemēm – tā jāmeklē mūsu pašu sētā.”
Latvijas Radio 3 raidījums “Kāpēc dizains?” uz sarunu aicināja muzeja vadītāju Inesi Baranovsku un izstādes ekspozīcijas autorus – mākslinieci Daci Džeriņu un grafisko dizaineru Mārtiņu Ratniku.
Ilze Dobele: Kāda bija izstādes iecere?
Inese Baranovska: Manuprāt, ir ļoti svarīgi atskatīties uz Latvijas dizaina pirmsākumiem. Par to vēsta arī pamatekspozīcija, bet vairāk fragmentāros uzplaiksnījumos. Mūsu muzejs jau pievērsies šādām pētnieciskajām izstādēm: Ansim Cīrulim veltīts izdevums un izstāde 2008. gadā, sekoja Romans Suta un trešais nu ir Jūlijs Madernieks. Es viņus sauktu par multimāksliniekiem, kuri strādāja dažādos medijos, neatdalot dizainu no dekoratīvi lietišķās mākslas. Viņi bija Latvijas patrioti. Domāju, ka Jūlija Madernieka iepazīšana daudziem sniegs jaunatklājumus.
Kādi būtu šie jaunatklājumi?
Inese Baranovska: Vēlos īpaši pateikties muzeja krājuma glabātājai un pētniecei Rūtai Rinkai, kura ir šīs izstādes kuratore. Viņas specialitāte ir starpkaru periodu dekoratīvi lietišķā māksla un dizains, un šī izstāde ir Rūtas zinātniski pētnieciskā darba rezultāts.
Man vislielāko pārsteigumu sagādāja interjeri, kuri praktiski nav saglabājušies. Ir tikai melnbaltas fotogrāfijas un apraksti. Sadarbībā ar šīs izstādes māksliniekiem Daci Džeriņu un Mārtiņu Ratniku mēs necentāmies kopēt, bet rekonstruēt šo sajūtu – tādu ornamentālu sprādzienu, kādu Madernieks savā iztēlē redzēja un īstenoja.
Varam tikai iedomāties, kādu iespaidu uz cilvēkiem savulaik viņa interjeri varēja atstāt.
Madernieka dzīves laikā pasaulē viņam līdzīgu nav. Tik spilgtu un īpatnu nav, viņš tomēr ir pats par sevi – Madernieks.
Šie ornamenti ir latviski, tomēr mākslinieka īpašā personība padarījusi tos neparastus.
Inese Baranovska: Manuprāt, te visur jūtama Madernieka personība un viņa savdabīgais skatījums. Bija laiki, kad etnogrāfiju traktēja kaut kā ļoti pareizi, akadēmiski, bet īstenībā etnogrāfija ir dzīvs materiāls. Uz to nedrīkst skatīties kā uz laika kapsulu. Tur ir bijis kaut kas pirms tam un notiek arī nemitīgas metamorfozes un mutācijas.
Madernieks bija pedagogs, bet ne akadēmisks pasniedzējs. Viņam bija sava studija, un Ansis Cīrulis ir viņa skolnieks. Un audzēkņiem viņš mācīja nevis akadēmiski kopēt, bet prast redzēt un saskatīt.
Dace, ko visvairāk vēlējāties izcelt izstādē, kas jums ir vistuvākais no Madernieka mantojuma?
Dace Džeriņa: Inese jau izstāstīja par ornamentu sprādzienu un viņa izcilajiem interjeriem. Impulss iekārtojumam ir šīs melnbaltās fotogrāfijas, īpaši no Ministru kabineta telpām. Tas, ko vēlējos izcelt, ir ornamenta būtība. Ieraudzīt to viskrāšņākajā veidā, tā, lai pat fiziski to varētu sajust. Tāpēc esam to maksimāli pacēluši dažādos līmeņos un padarījuši redzamu.
Ja tās ir mēbeles, tad jāskatās uz tām kā uz dizaina priekšmetiem, kur redzi arī to ornamentālos un dizaina risinājumus, ne tikai pielietojamību.
Mēs vēlamies izcelt to, ka visur ir ornaments – vai tā ir maza grafika, galds vai liels paklājs.
Pieminējāt, ka mēbeles ir dizaina priekšmets. Vai tās bija arī funkcionālas?
Dace Džeriņa: Droši vien cilvēki uz tām ir sēdējuši, bet izmēģinot – īpaši ērti nav. Tomēr šīs mēbeles mājokļiem tika pasūtītas, un tā ir bijusi arī funkcionāla prece. Es domāju, ka ir īpaša sajūta, ja sēdi pie izcila dizaina rakstāmgalda vai īpašā krēslā.
Vai ornamentos varam redzēt Madernieka iedvesmas avotus?
Dace Džeriņa: Viņš bija izcils mākslinieks un varēja iedvesmoties no jebkā. Kā zināms, viņš ir stilizējis dabas formas un dzīvnieku pasauli, latvju rakstus ir izmantojis savos ornamentos, tos attīstījis. Tur nav robežu. Ja visu mūžu ar to strādā, tas attīstās. Dodies arvien tālāk un tālāk un uzdrīksties arvien vairāk un vairāk.
Inese Baranovska: Maderniekam mākslā nebija robežu.
Viņš sevi nebremzēja, nebaidījās, viņam piemita pasaules mēroga skatījums.
Šeit ir ļoti daudz no mūsu etnogrāfiskā mantojuma, bet brīvā interpretācijā.
Mārtiņš Ratniks: Strādājot pie izstādes, nācās secināt, ka Madernieks savas dzīves laikā bijis populārs autors. Skatoties tagad viņa darbus pēc 100 gadiem, šķiet, tur ir potenciāls būt populāram arī šobrīd. Iepriekš par viņa mantojumu man bija tāds priekšstats, ka viņš ir mazliet naivs savās izpausmēs – raksti, tamborētas sedziņas u.tml. Kad mani uzaicināja veidot izstādei grafisko noformējumu, nācās vairāk papētīt un atklājās, ka tur ir arī citi motīvi. Protams, naivums ir viņa ainavu zīmējumos un stilizācijās, bet tas miksējas ar modernisma idejām. Viņš bija sava laika modernists. Un šis modernisms sasaucas ar digitālo laiku, kurā mēs dzīvojam.
Dace Džeriņa: Tas, kas mani saista Madernieka veikumā, ir brīvība un bezgalīgums. Ornamentos var skatīties kā kaut kādā kosmosā, ka tās ir kaut kādas bezgalīgas virknes, kuras pats savā iztēlē vari attīstīt un iztēloties, ko tas tev nozīmē. Brīvības sajūta. Viņš nebaidījās to darīt un uzdrīkstējās. Tas mani tiešām fascinē.
Šai izstādei, kas ilgs līdz februāra beigām, līdzās būs arī ļoti plaša izglītojoša programma. Kas tajā būs galvenais?
Inese Baranovska: Katrs var izvēlēties savu tēmu. Būs neformālas sarunas ar izstādes veidotājiem un Valdi Celmu, darbnīcas bērniem, audioieraksti, speciāls bezmaksas buklets, kurā vairāk varēs uzzināt. Muzeja otrajā stāvā būs Madernieku studija, kur ikviens varēs pamēģināt veidot ornamentus un rakstus.
