Izstāde "Mariupole – nesalauzta" Latvijā skatāma, pateicoties māksliniecei Lindai Daņiļevskai. 2021. gada vasarā viņa piedalījās Mariupolē notiekošajā mākslas konkursā "Kuindži memoriāls", kas nosaukts šajā pilsētā dzimušā slavenā ainavista Arhipa Kuindži vārdā. Linda konkursā ieguva balvu un iepazinās ar vienu no tā veidotājiem – mākslas kuratoru Valēriju Juričkovski.
Kad sākās karš un Mariupoli sabombardēja, viņu saikne uz brīdi pārtrūka, bet pēc tam ukraiņu mākslas kurators viņu pats uzmeklēja un izstāstīja par ceļojošās izstādes ideju. Tās pamats ir Ukrainas mākslinieku darbi, bet tā ceļo arī pa citām valstīm, kur tai piebiedrojas arī šo citu valstu mākslinieki. Tā nu par pirmo starptautisko izstādes pieturvietu kļuva Latvija.
Valērijs Juričkovskis skaidro:
"Izstādes galvenais mērķis ir atklāt Mariupoles nelokāmo raksturu. Tā ir, bija un būs! Tā ir pilsēta, kas līdz šim nav padevusies un arī netaisās padoties.
Mariupolē ir spēcīgas mākslas tradīcijas, un šī izstāde ir atbalsts Ukrainai caur mākslas fronti, jo ļoti svarīga ir cīņa visās frontes līnijās. Ar izstādi mēs gribam vēstīt, ka Mariupole ir mūsu pilsēta, ka mēs dzīvosim tā, kā mēs gribam, un ka nevienam no malas nav tiesību norādīt, kā mums ir jādzīvo."
Izstādē apskatāmas aptuveni 60 Ukrainas mākslinieku gleznas, tapušas gan neilgi pirms kara, gan jau kara laikā.
Īpaša ir tieši no Mariupoles atceļojusī kolekcija, jo to veido darbi, kas kara laikā bija eksponēti Viļņā un tādējādi paglābās no iznīcības, kad 21. martā tika sagrauts Arhipa Kuindži mākslas muzejs.
Kā ļoti īpašu gleznu vidū Valērijs Juričkovskis izceļ Mariupolē nogalinātā lietuviešu kinorežisora Manta Kvedaraviča portretu. 2016. gadā tapa viņa pirmā filma par Mariupoli, un šopavasar viņš atkal bija visu notikumu degpunktā. "Tagad viņš arī uzņēma filmu jau okupētajā Mariupolē. Filmēja pašā cīņu epicentrā, zem lodēm un šāviņiem. Viņš bija ļoti drosmīgs cilvēks, līdz galam uzticīgs savai režisora misijai. Viņš nebaidījās, ka viņu nogalinās, kas diemžēl notika. Mums viņš vienmēr būs ļoti dārgs cilvēks, kurš iestājies par dzīvību, apgaismību un patiesību," uzsver Juričkovskis.
Linda Daņiļevska kopā ar Ievu Liepiņu ir izstādes kuratores no Latvijas puses, abas izstādei dāvina arī savus darbus. Daņiļevskai ir divas gleznas – gan ainava, par kuru viņa saņēma Kuindži konkursa medaļu, gan parafrāze par to, kas tapusi šī gada martā. "Tas otrs darbs ir tieši saistīts ar karu, jo es 21. marta rītā uzzināju, ka Kuindži muzejs ir nobombardēts. Gājis bojā ar visiem darbiem. Un tad man radās tas otrais darbs kā parafrāze par pirmo gleznu. Kopā tie saucas "Pirms" un "Pēc", bet otrajam darbam ir arī īpašs nosaukums "21. marta rīts"," stāsta māksliniece.
Ievas Lapiņas glezna "Aveņu laiks" ar kailas sievietes figūru sarkanā kolorītā tapusi kā savdabīga priekšvēstnese. Liepiņa atklāj: "Es dāvinu darbu, ko pabeidzu aptuveni divas nedēļas pirms kara. It kā tēma nav karš, bet tas ir iznācis kara nojautās. Nosaukums prozaisks – "Aveņu laiks", bet tur redzama pasaule kājām gaisā vai apgrieztā pasaule."
Ar Ukrainu īpašas saiknes vieno mākslinieci Ievu Caruku. Pirmo mākslas izglītību viņa savulaik ieguvusi Ļvivā, viņai tuva ukraiņu valoda un kultūra, un izstādē viņa piedalās ar vairākiem darbiem, to vidū tieši Ukrainai veltītu ciklu. Caruka iepazīstina ar saviem darbiem: "Neliela darbu sērija, bet tā ir nevis bēdīga un dramatiska, bet vairāk tāda garu pacilājoša. Galvenā varone ir ukraiņu sieviete, ukraiņu meitene. Viņas stiprums. Jo kopumā ukraiņu tauta ir ļoti stipra un optimistiska, savādāk tā tik labi necīnītos.
Es domāju – ja es nevaru karot kā zaldāts, tad es varu kā mākslinieks strādāt. Vienkārši kā cilvēks, kā personība darīt to, ko es varu šajā lietā."
Izstāde "Mariupole – nesalauzta" Rīgā, Mākslinieku savienības galerijā būs skatāma līdz 25. novembrim, tad tā tālāk ceļos uz Viļņu un pēc tam uz Varšavu.
