"Skaistums, kas mierina. Sārtumā. Saulrieta vietā. Zvaigžņu naktī. Dziesmā mūžīgā. Dejā. Putnu saucienā…" – tās ir sajūtas no gleznotājas Vitas Lukstiņas dzejas, kura tapusi, radot gleznu izstādi "Mans balets".
Māksliniece atklāj: "Tāda lielā tēma man vispār, manam radošumam, ir skaistums un drāma. Un balets – tur arī ir skaistums un tur arī ir drāma. Galvenais te ir par tām sajūtām, nevis par balerīnu. Par to skaisto trauslumu un drāmu, par to es vienkārši tā salasīju iespaidus. Tur visur ir kaut kāda skatuve, jo mēs esam uz skatuves. Mākslinieks – viņš ir tā kā aktieris skatītāju priekšā, tāpēc es izliku savu dvēseles daļu, lai var cilvēki skatīties."
Mākslas telpā "Aminori" šī jau ir otrā mākslinieces izstāde. Pirms pāris gadiem skatītāju atsaucību piedzīvoja izstāde "Pašportrets".
Mākslas telpas pārstāve Marika Rozenberga stāsta, ka sadarbība ir pārtapusi draudzībā: "Man liekas, izstāde ir tāda netipiska – interesanta gan tiem, kas jau pazīst Vitas darbus, gan tiem, kas nepazīst."
Bērnībā piecus gadus Vita apmeklējusi baleta studiju. Ir bijušas savas puantes, taču īstos baleta svārciņus tā arī ne reizi nav uzvilkusi. Taču nepiepildīto sapni var uzgleznot: "Es gribu šo te nerealizēto un vispār tādu skaisto, kas man tā patīk un uzrunā un kas man ir vajadzīgs, jo mēs tā kā esam saistīti – dažādas mākslas, dažādas kultūras. Tādēļ te varbūt ir dažādas gleznas, te nav tikai tieši par baletu, te ir daba, dārzs. Kad es gleznoju šo balerīnu, tad es to tiešām pārdzīvoju. Tas ir tāds intīms process, tas ir tā kā sekss starp darbu un mākslinieku, tāda bauda."
Un tomēr – vai būt par mākslinieku ir grūti? Māksliniece saka: "Vienkārši tad, kad tev patīk, ko tu mīli darīt, tas nav grūti – tu gribi to darīt un grūti to nedarīt. Ja tu esi mākslinieks, grūti ir nebūt māksliniekam, jo tu iekšēji esi."
Vitas Lukstiņas izstādi "Mans balets" "Aminori" mākslas telpā varēs apskatīt līdz 8. decembrim.
